— Nu, tu meksikāņu žurkulēn, — šņāca Denija smaidošās lūpas. — Es tev izsitīšu dvēseli no miesām.
Rivera nepakustējās. Pat nepiecēlās. Tikai acis pauda nicinājumu.
— Piecelies, suns! — kāds no aizmugures iesaucās.
Pūlis sāka svilpt sašutumā par šādu sportista necienīgu
izturēšanos, bet viņš palika nekustīgi sēžam. Jauns aplausu vilnis sveica Deniju, kad viņš gāja atpakaļ pāri ringam.
Tikko Denijs noģērbās, atkal atskanēja sajūsmas saucieni. Viņa augums bija lielisks, ļoti vingrs un liecināja par veselību un spēku. Āda bija balta un gluda kā sievietei. Grācija, elastīgums un spēks. Viņš to bija pierādījis daudzās cīņās. Visi sporta žurnāli bija pilni ar viņa fotogrāfijām.
Nopūta pāršalca zāli, kad Spaiders Hagertijs novilka Riveram pār galvu svīteri. Melnīgsnējās ādas dēļ viņa ķermenis izskatījās vēl kalsnāks. Muskuļi viņam bija, bet daudz mazāk efektīgi nekā viņa pretiniekam. Skatītāji nenovērtēja viņa platās krūtis. Skatītāji nevarēja arī nojaust katras viņa dzīsliņas vingrumu, katras muskuļu šūniņas acumirklīgo reaģēšanas spēju un izsmalcināto nervu sistēmu, kas pārvērta viņa ķermeni lieliskā kaujas mehānismā. Skatītāji redzēja tikai tumšādainu astoņpadsmit gadu vecu zēnu ar vēl nenobriedušu ķermeni. Denijs bija pilnīgs pretstats. Denijs bija divdesmit četrus gadus vecs vīrietis, un viņa ķermenis bija īsta vīra ķermenis. Sis kontrasts kļuva vēl redzamāks, kad viņi blakus nostājās ringa vidū, uzklausīdami tiesneša pēdējās instrukcijas.
Rivera pamanīja Robertsu, kas sēdēja tieši aiz reportieriem. Viņš bija vairāk piedzēris nekā parasti, un viņa valoda tātad bija vēl gausāka.
— Nebaidies, Rivera, — Robertss novilka caur zobiem. — Viņš tevi nenositīs, atceries to. No pirmā uzbrukuma nav ko baidīties. Aizsargājies, atgaiņā un sāc klinču.
Viņš tevi pārāk nesakropļos. Iedomājies, ka viņš tevi dauza treniņu zālē.
Rivera neizrādīja, ka dzirdējis viņa vārdus.
— Tas ir gan drūms velnēns, — Robertss nomurmināja, sarunādamies ar blakussēdētāju. — Bet tāds viņš ir bijis vienmēr.
Rivera jau vairs neraudzījās ar parasto, naida pilno skatienu. Viņa acis apžilbināja bezgalīgas šauteņu virknes. Katra seja šai zālē, cik vien viņš varēja pārredzēt, līdz pat augšējiem sēdekļiem, kas maksāja dolāru, pārvērtās šautenē. Viņš iztēlojās Meksikas robežu, neauglīgu, saules izdedzinātu un kaistošu, bet gar to plūda noskranduši pūļi, kas prasīja tikai ieročus.
Atgriezies savā stūrī, viņš stāvēja un gaidīja. Viņa sekundanti jau bija izlīduši cauri virvēm un aiznesuši līdzi brezenta krēslu. Pa diagonāli no ringa pretējā stūra uz viņu raudzījās Denijs. Atskanēja gongs, un cīņa sākās. Publika kauca sajūsmā. Nekad vēl tā nebija redzējusi tik pārliecinošu cīņas sākumu. Avīžniekiem izrādījās taisnība. Te noslēdza personiskus rēķinus. Denijs kā vējš noskrēja trīs ceturtdaļas atstatuma, kas viņu šķīra no pretinieka, un viņa apņēmība apēst šo meksikāņu puiku bija skaidri redzama. Viņš uzbruka zeņķim nevis ar vienu, diviem vai desmit sitieniem, bet nobēra pār viņu veselu sitienu krusu, kas bija briesmīga kā negaiss. Rivera pazuda. Viņš tika aprakts zem dūru sitienu lavīnas, un sita viņu piedzīvojis un spožs meistars no visām pusēm un visām pozīcijām. Viņš jau bija sadauzīts, tika atmests pret virvēm, ringa tiesnesis izšķīra cīkstoņus, un tūliņ viņu atkal atmeta pret virvēm.
To nevarēja saukt par cīņu. Tas bija kautiņš. Neviens skatītājs, izņemot boksa sacīkšu publiku, nebūtu spējis izturēt šo ainu ilgāk par minūti. Denijs patiešām parādīja, ko spēj, un izdarīja to lieliski. Skatītāju pārliecība par mača iznākumu, tāpat kā sajūsma par favorītu, bija tik liela, ka tie nemaz nepamanīja, ka meksikānis Vēl arvien turas uz kājām. Rivera bija aizmirsts. Viņu tikko pamanīja, jo Denija necilvēcīgais uzbrukums viņu pilnīgi aizēnoja. Pagāja viena minūte, otra. Mirkli, kad cīkstoņus izšķīra, visiem radās izdevība uzmest acis arī meksikānim. Lūpa viņam bija pārsista, no deguna plūda asinis. Kad viņš pagriezās un grīļodamies pārgāja klinčā, uz noasiņojušās muguras palika skaidri redzamas svēdras no saskares ar virvēm. Taču skatītāji nepamanīja, ka viņš ne* elsoja, toties acīs viņam dega parastā saltā uguns. Krietni daudz bokseru, pretendēdami uz čempiona nosaukumu, treniņa telpās bija izmēģinājuši pie viņa šādus necilvēcīgus paņēmienus. Viņš bija iemācījies to izturēt par pusdolāru no reizes vai piecpadsmit dolāriem nedēļā — tā bija barga skola, un skolots viņš tika bargi.
Tad notika kaut kas pārsteidzošs. Kombinēto sitienu virpuļvētra piepeši aprima. Rivera viens pats stavēja ringā. Denijs, nepārspējamais Denijs gulēja augšpēdu. Viņa augums nodrebēja, kad pamazām atgriezās samaņa. Viņš nebija sagrīļojies vai pamazām un lēni sabrucis uz grīdas. Riveras labais āķis bija pārsteidzis viņu pēkšņi kā nāve. Tiesnesis ar vienu roku atstūma Riveru un, sekundes skaitīdams, noliecās pār pakritušo gladiatoru. Boksa maču publikai ir paradums ar skaļu sajūsmu apsveikt labi izdevušos nokdaunu. Taču publika šoreiz negavilēja. Viss bija noticis pārāk negaidīti. Saspringtā klusumā tā klausījās, kā skaita sekundes, līdz klusumu pārtrauca Ro- bertsa triumfējošā balss:
— Es jau teicu, ka viņš vienādi labi darbojas ar abām rokām.