Piektajā sekundē Denijs pagriezās uz mutes, un, kad atskanēja «septiņi», viņš jau atbalstījās uz viena ceļa, gatavs piecelties, kad atskanēs «deviņi» un iekams nebūs izteikts «desmit». Ja pēc «desmit» Denija celis vēl skartu grīdu, viņš būtu jāatzīst par uzvarētu un jāizslēdz no cīņas. Mirklī, kad celis' atraujas no grīdas, viņš skaitās uz kājām, un šai mirklī Riveram jau ir tiesības notriekt viņu no jauna. Rivera negribēja riskēt. Viņš sagatavojās dot triecienu mirklī, kad Denija celis atrausies no grīdas. Viņš apgāja apkārt pretiniekam, bet tiesnesis iespraucās starp abiem, un Rivera zināja, ka sekundes viņš skaita pārāk lēni. Visi gringo bija pret viņu, pat tiesnesis.
Skaitot «deviņi», tiesnesis strauji atgrūda Riveru. Tas nebija pareizi, bet Denijs paguva piecelties, un smaids atkal parādījās viņa lūpās. Saliecies gandrīz uz pusēm, aizsargādams ar rokām seju un vēderu, viņš veikli ieklupa klinčā. Pēc visiem likumiem tiesnesim vajadzēja viņu apstādināt, bet viņš to nedarīja, un Denijs pielipa Riveram kā bangu mētāta gliemene, ar katru mirkli atgūdams spēkus. Tā bija raunda pēdējā minūte. Ja viņš izturēs līdz galam, viņam būs vesela minūte, lai atgūtos savā stūrī.
Un viņš izturēja, turpinadams smaidīt par spīti savam briesmīgajam stāvoklim.
— Un vēl arvien smaida! — kāds iesaucās, un skatītāji atviegloti iesmējās.
— Velns, kur tas smurgulis iemācījies tādu sitienu, — Denijs čukstēja trenerim, kamēr sekundanti izmisīgi pūlējās ap viņu.
Otrais un trešais raunds bija bāli. Denijs, viltīgais un daudz pieredzējušais ringa karalis, tikai manevrēja, cenzdamies iegūt laiku un atjēgties no briesmīgā trieciena, ko bija dabūjis pirmajā raundā. Ceturtajā raundā viņš bija pilnīgi atguvies. Samulsis un pārsteigts viņš tomēr, pateicoties vispārējam labajam ķermeņa stāvoklim, prata atgūt formu. Savu taktiku viņš vairs nelietoja. Meksikānis bija izrādījis pārsteidzošu pretestību. Tagad Denijs mobilizēja visu savu pieredzi. Būdams viltīgs, veikls un daudz pieredzējis meistars, viņš turpināja nemitīgi apstrādāt un nogurdināt pretinieku, ja nespēja dot tam izšķīrēju triecienu. Uz katru Riveras sitienu viņš atbildēja ar trim, bet tā bija-tikai atmaksa un nevis nokauts. Briesmas slēpās sitienu kopsummā. Denijs uzmanīgi vairījās no zēna, kam piemita apbrīnojama spēja ar abām dūrēm dot īsus sānu sitienus.
Aizsargādamies Rivera sāka vairāk lietot kreiso roku, kas atkal mulsināja pretinieku. Viņš atkal un atkal atkārtoja paņēmienu, kas bija visai bīstams Denija degunam un lūpām. Bet Denija paņēmieni bija daudzveidīgi. Tāpēc viņam arī pareģoja čempiona godu. Viņš prata pēkšņi mainīt cīņas stilu. Tagad viņš pārgāja uz tuvcīņu, kurā bija sevišķi bīstams, un tā palīdzēja viņam izvairīties no pretinieka kreisās rokas. Vairākas reizes viņš izpelnījās vētrainus aplausus ar lielisku aperkotu, paceldams meksikāni gaisā un tad noveldams uz paklāja. Rivera atpūtās, balstīdamies uz viena ceļa, cik vien tas bija atļauts, skaidri zinādams, ka tiesnesis skaita viņam ļoti īsas sekundes.
Septītajā raundā Denijs mēģināja iztaisīt īsti velnišķīgu aperkotu. Rivera tikai sagrīļojās. Nākamajā mirklī, neļaudams atjēgties, Denijs ar briesmīgu triecienu atsvieda viņu caur virvēm. Rivera uzdrāzās virsū reportieriem, kas sēdēja apakšā, bet tie atgrūda viņu atpakaļ uz platformas malas ārpus virvēm. Te viņš atpūtās uz viena ceļa, kamēr tiesnesis strauji skaitīja sekundes. Otrā pusē virvei viņu gaidīja Denijs. Tiesnesis nemaz nedomāja iejaukties vai atstumt Deniju.
Publika zaudēja vai prātu aiz sajūsmas.
— Sit viņu, Denij, sit! — atskanēja sauciens.
Simtiem balsu uztvēra to, līdz tas jau līdzinājās vilku kaucienam.
Denijs bija darījis visu, ko varēja, bet Rivera pie «astoņi» — un nevis «deviņi» — negaidot panira zem virves un pārgāja klinčā. Tiesnesis iejaucās, izšķirdams viņus un nostādīdams Riveru tā, lai Denijs varētu dot viņam triecienu. Viņš sagādāja Denijam visas priekšrocības, kādas vien var sagādāt negodīgs tiesnesis.
Bet Rivera turējās tāpat kā iepriekš, un viņa smadzenes darbojās skaidri. Te visi bija vienādi. Ap viņu bija ienīstie gringo un visi — nelieši. Iztēlē atkal pavīdēja un uzzibsnīja visdrūmākās vīzijas: caur tuksnesi drāzās dzelzceļa vagonu virknes; viņš redzēja žandarmus un amerikāņu policistus, cietumus un karcerus, klaidoņus pie ūdens sūkņiem — visas savas odisejas nelietīgo un mokošo panorāmu pēc Rioblanko un streika. Un viņš iztēlojās lielo sarkano revolūciju ejam pāri zemei spožumā un slavas mirdzumā. Šautenes, lūk, kur tās ir — viņam priekšā. Katra ienīstā seja — šautene. Viņš taču cīnās par šautenēm. Viņš pats ir šautene. Viņš pats — revolūcija. Viņš cīnās par savu Meksiku.
Publika jau sāka dusmoties uz Riveru. Kāpēc viņš nepieņem viņam paredzētos sitienus? Viņu taču tik un tā sasitīs, kāpēc tik'stūrgalvīgi novilcināt iznākumu? Tikai nedaudzi interesējās par viņu, un tie izveidoja parasto procentu, kāds vienmēr ir azarta pārņemtā pūlī. Gandrīz pilnīgi pārliecināti, ka uzvarēs Denijs, viņi tomēr bija saderējuši par meksikāni — četri pret desmitiem un viens pret trim. Vairums no viņiem gan derēja par to, cik raundu Rivera izturēs. Milzīgas summas lika par ķīlu tam, ka viņš nenoturēsies pat līdz sestajam vai septītajam raundam. Tie, kas bija uzvarējuši šais derībās, tagad, kad viņu risks bija tik laimīgi beidzies, aiz prieka arī aplaudēja favorītam.
Rivera negribēja pieļaut, ka viņu uzveic. Astotajā raundā pretinieks veltīgi mēģināja atkārtot aperkotu. Devītajā Rivera atkal sagādāja publikai pārsteigumu. KHnča laikā viņš ar vieglu un veiklu kustību atrāvās no pretinieka — un viņa labā roka deva triecienu šaurajā spraugā, kas izveidojās starp viņu ķermeņiem. Denijs nokrita, cerēdams, ka viņu paglābs tikai skaitīšana. Pūlis sastinga. Denijs bija kļuvis pats sava paņēmiena upuris. Izdaudzinātais aperkots ar labo roku tagad bija ķēris viņu pašu. Rivera nemēģināja saķerties ar viņu, kad viņš, atskanot «deviņi», piecēlās. Tiesnesis acīmredzot gribēja aizkavēt cīņu, bet, kad situācija bija otrāda un jāpieceļas bija Riveram, viņš neiejaucās.