Tajā pašā laikā, kad Hāgas pilsoņi saplosīja Jana un Kornēlija de - Vilta līķus, un Oranijas Vilhelms pārliecinājies, ka viņa pretinieki uz mūžu apklusuši, devās uz karaspēka nometni van - Dekcna pavadībā, — lajā pašā laikā uzticamais kalps Krakē, nenojauzdams asiņainos notikumus, aulekšoja skaistā zirgā pa kuplu koku apēnotu aleju aiz pilsētas.
Kad priekšā iznira lauku ciemats,-Krakē jutās drošībā un nokāpa no zirga. Viņš to atstāja kādā iebraucamā vietā un, iesēdies vieglā laivā, nobrauca līdz Dordrechtai.
Dordrechtu viņš pazina jau iztālēm. Tā bija jautra pilsēta, daudzu dzirnavu izraibota uzkalna piekājē.
Skaistie sarkanie namiņi ar baltiem margojumiem un ķieģeļu pamatiem, kas dažreiz atbalstījās iidens malā, priecināja skatu. Vaļēji balkoni, pār kuru sienām nokarājās dārgi Indijas zīda tepiķi, pacēlās upes pusē, virs paša ūdeņa. Daudzos balkonos bija redzami piesieti makšķeru kāti, bet aķi ielaisti ūdenī, lai uzkostos zivis. Caur dzirnavu spārniem Krakē kalna piegāzē saskatīja baltsarkanu māju, kura bija viņa ceļojuma mērķis. Kuplu koku un ziedošu puķu vidū šī māja izcēlās sevišķi reljefi.
Krastā izkāpis, Krakē nekavēdamies devās turp. Iegājis, Krakē pārliecinājās, ka iekšā tā ir vēl tīrāka, skaistāka un omulīgāka, nekā ārpusē. Un šajā mājā dzīvoja laimīgs mirstīgais. Tas bija doktors van - Berls, Kornēlija krustdēls. Viņš dzīvoja šajā namā no bērnības, jo nams piederēja viņa tēvam un vectēvam, kuri bija slavenās Dordrechtas pilsētas ievērojami tirgotāji.
Tirgodamies ar Indiju, doktora van - Berla tēvs iekrāja trīssimts līdz četrsimts tūkstošus florinu, kurus dēls 1668. gadā saņēma pilnīgi jaunus un spožus, kaut daļa no tiem bija kalta 1640. gadā un daļa pat jau 1610. gadā. Tas norādīja, ka le ir nevien tēva, bet arī vectēva krāti florini. Pasteigsimies vēl piebilst, ka šie četrsimts tūkstoši florinu bija Kornēlija van — Berla pamatkapitāls, jo no saviem provinces īpašumiem viņš saņēma ap desmiltūksiošu florinu gadā.
Pirms nāves labais doktora van - Berla tēvs pasauca dēlu, apkampa un teica:
— Ja tu gribi dzīvot reālu dzīvi, tad ēdi, dzēri un tērē naudu, jo mūžīga sēdēšana koka krēslā vai ādas atzveltnē, tāpat kā nīkšana laboratorijā vai tirgotavā, — nav nekāda dzīve. Arī tu nomirsi, kad pienāks tavs laiks un ja tev nebūs dēla, tad mūsu sakrātie florini būs sveša saimnieka īpašums. Bet tie taču gluži jauni florini, kurus neviens, izņemot mani, vectēvu un naudas kalēju, nav izsvēris. Tikai neseko sava krusttēva, Kornēlija de — Vita priekšzīmei, kurš iejūdzies nepateicīgajā politiskajā darbā un tādēļ viņa dzīvei, bez šaubām, būs kļūmīgs gals.
Pie šiem vārdiem cienījamais van — Berls nomira, atstādams dēlu izmisumā, jo tas tēvu ļoti mīlēja uh bija vienaldzīgs pret floriniem.
Tā Kornēlijs palika viens lielā mājā.
Velti krusttēvs de — Vitts piedāvāja Kornēlijam dažādus sabiedriskus amatus un velti mēģināja to iekārdināt ar slavu. Kornēlijs, paklausīdams krusttēvu, devās kopā ar slaveno admirāli van — Reiteri uz kara kuģa "Septiņas provinces", aiz kura peldēja vēl trīsdesmit deviņi citi kuģi, lai izaicinātu uz kauju Anglijas un Francijas savienotos jūras spēkus. Kad van — Reitera flote atradās musketes šāviena attālumā no angļu kuģa "Princis", kurā atradās Anglijas karaļa brālis, Jorkas hercogs, van — Reiters lika atklāt tik sīvu uguni, ka hercogs tikko paguva'glābties "Sv. Miķeļa" klajā. Bet arī "Sv. Miķelim" bija jāatstāj kaujas līnija. "Grāfs de Sanviks" eksplodēja un ūdenī bojā gāja četri simti matrožu. Kad divdesmit kuģu bija sašauti, trīs tūkstoši kareivju nogalināti un pieci tūkstoši ievainoti, un kauja izbeidzās neizšķirti, bet katras flotes vadonis uzvaru pierakstīja sev, tā tad vajadzēja atkal sākt visu no gala. Kornēlijs van — Berls, visu to redzējis, atgriezās Dordrechtā un apmetās dzīvot savā skaistā mājā. Viņš nu bija bagātāks ar piedzīvojumiem un apziņu, ka liktenis tam devis pārāk daudz.
Lai rastu laimi un sirdsmieru, Kornēlijs sāka pētīt stādus un kukaiņus. Viņš izpētīja visu sava apgabala floru, savāca bagātu kolekciju dzīvnieku, uzrakstīja garu taktātu par tiem un beidzot, nezinādams, ka izmantot savu brīvo laiku un līdzekļus, kuri sistemātiski vairojās, viņš sāka nodarboties ar vienu no visdārgākajiem priekiem.
Viņš iemīlēja tulpes.
Kā zināms, šajā laikmetā flāmi un portugāļi nodevās ar tādu kaislību tulpju kultivēšanai, ka bija jābaidās no pašu dievu griezsirdības.
Van — Berla kunga tulpju dārzi pārspēja katru fantāziju. Tie bija dārzi, par kuriem runāja visā apgabalā no Dordrechtas līdz Monsai. Runāja par viņa tulpju krāšņumu, šķirņu izlasi, siltumnīcām un apaistīšanas ierīcēm. Uz viņa dārzu nāca ceļotāji un aplūkoja to ar tik pat lie^lu interesi, ka romiešu ceļotāji apskata Aleksandrīņu galerijas un bibliotēkas.
Van — Berls sāka ar to, ka iztērēja visus savus gada ienākumus, lai sastādītu vispilnīgāko tulpju kolekciju. Spožos tlorinus viņš izdevu tulpju Šķirņu izlasei. Un panākumi bija lieli: viņam izdevās atrast piecas jaunas tulpju šķirnes, kuras viņš nosauca savas mātes vārdā — Žanna, tēva vārdā — Berls, krusttēva vārdā — Kornēlijs; citus vārdus mēs esam piemirsuši, bet ziņkārīgie tos var atrast tā laikmeta katalogos.
1672. gada sākumā Kornēlijs de - Vitts atbrauca Dordrechtā, trīs mēnešus pavadīt savā dzimtenē, jo nav nezināms, ka nevien Kornēlijs, bet visa viņa ģimene cēlusies no šis pilsētas.
Taisni šajā laikā Kornēlijs sāka izcelties ar savu nepopularitāti, kā to apgalvoja Oranijas Vilhelms. Neskatoties uz to, Dordrechtas iedzīvotāji, kaut nosodīja viņa pārāk radikālos demokrātiskos uzskatus, taču, aiz cienības pret viņa personīgajām spējām, sarīkoja tam svinīgu sagaidīšanu.