Šie notikumi norisinājās tajā laikā, kad Harlemas pilsētas tulpju cienītāji izsludināja prēmiju tam, kuram laimēsies izaudzēt melnu tulpi, bez plankumiem, kāda šķirne nekur vēl nebija atrasta. Toreiz vēl nebija pazīstamas par tumši brūnas tulpju šķirnes.
Šis apstāklis deva iemeslu runāt, ka konkursa rīkotāji simts tūkstošu florinu vietā būtu varējuši izsolīt divi miljoni florinu — arī tad nevienam neizdotos izaudzēt neiespējamo.
Neskatoties uz to, daži puķkopji tomēr ļāva vaļu savai fantāzijai un nodevās mēģinājumiem. Pēdējais vārds tulpju audzēšanā taču vēl nebija teikts. Ja leģenda stāstīja par Horaca melno gulbi un franču balto strazdu, kādēļ Še nevarēja brīnums notikt?
Arī van - Berls bija viens no šādiem fantastiem. Un arī Bokstels par to sapņoja.
Ar mierīgu pārliecību van - Berls stājās pie tulpju krustojumtem, lai sārtos ziedus pārvērstu par mmšsārtiem un tumšsārtus par melniem. Nākošā gadā van - Berla pūlēm jau bija zināmi panākumi. Viņam izdevās izaudzēt tumšbrūnas tulpes. Turpretim Bokstela mēģinājumiem bija vāji rezultāti. Viņa tulpes ziedēja gaišsārtā krāsā.
Varbūt, lietderīgi būtu lasītājiem paskaidrot, kā izdarāmi puķu šķirņu krustojumi. Varbūt, derētu sīkāk atzīmēt, ka puķkopja lielākie palīgi ir neatlaidība, pacietība, saules staru svētība, ūdens siltums, zemes mitrums un gaisa temperatūra. Bet mēs negribam rakstīt traktātu par tulpēm vispār. Mēs vēlamies aprakstīt tikai vienas tulpes piedzīvojumus un ar to arī apmierināsimies, kaut kāre uz plašākiem aprakstiem nav maza.
Bokstels, atkal pārliecinājies par sava kaimiņa sasniegumiem tin pārākumu, krita galīgā apātijā. Viņam negribējās vairs ar puķēm nodarboties. Viņš tikai novēroja.
Viņa paša puķes izkalta un novīta. Stādi nonīka kastēs, bez saules un valgmes. Augas dienas viņš pavadīja savā slēptuvē, ar tālskatu rokā, vērodams katru sīkumu kaimiņa dārzā un mājā.
Dienas un naktis Bokstels vēroja, kā ģeniālais kaimiņš strādā dārzā un ko viņš dara stikla ieslēgtā laboratorijā; kā viņš sēj zemē sēklas, kā laista tās un rada pārvērtības. Dažas sēklas van - Berls sildīja un dīdzēja, tad rūpīgi saaudzēja kopā ar citām sēklām. Tad slēpa tumšā telpā tās, kuras gribēja redzēt tumšā krāsā, bet saulē lika tās, kuras gribēja gaišas.
Visu to vēroja un iegaumēja Bokstels, tupēdams savā slēptuvē. Bieži viņam šķita, ka priekšmets, kuru tas vērš pret van - Berlu, nav tālskats, bet muskete, un viņš instinktīvi meklēja atsperi, lai nospiestu gaili un nogalinātu ienaidnieku.
Šajā laikā Kornēlijs dc - Vitts atbrauca savā dzimtā pilsētā.
laimīgo cilvēku piemekle nelaime
Kornēlijs de - Vitts, nokārtojis ģimenes lietas, 1672. gadā ieradās pie sava krustdēla Kornēlija van - Berla.
Iestājās vakars.
Kornēlijs de - Vitts, kaut arī nebija nekāds lielais dabas skaistuma cienītājs, ar dzīvu interesi apstaigāja uzkoptos dārzus un tulpju dobes, izteikdams pateicību van — Berlam, ka tas šīs skaistās puķes nosaucis arī viņa vārdā. Viņš sarunājās ar van — Berlu laipni, tēvišķā balsī, un kad viņš aplūkoja krustdēla dārgumus, pie laimīgā cilvēka durvīm drūzmējās ziņkārīgi ļaudis, kuri savās sirdīs juta dziļu cienību.
Viss šis troksnis nepagāja secen Bokstela vērīgai ausij. Lai uzzinātu, kas notiek, viņš, nevērojot nakts vēsumu, paņēma tālskatu un uzkāpās savā novērošanas punktā.
Sākot ar 1671. — gada rudeni, Bokstela tāļskatam bija maz darba. Trauslās tulpes ziemā zem klajas debess neauga. Viņām vajadzēja istabas, kastes ar mīkstu zemi un maigu krāsns siltumu. Van - Berls pārnesa tās uz visu ziemu savā laboratorijā, kur puķes novietojās starp grāmatu kaudzēm. Istabā, kur glabājās tulpju sīpoli, viņš iegāja ļoti reti, un arī tikai tādēļ, lai Šajā telpā pa stikla lūku ielaistu retus ziemas saules starus.
Tajā ceturtdienā, par kuru mēs runājām, Kornēlijs de - Vitts, pēc tam, kad viņi kopā ar van — Berlu apstaigāja māju un dārzu, klusā balsī teica:
— Mans dēls, atlaižat kalpotājus un parūpējaties, lai mēs brīdi paliekam vienatnē.
Van - Berls palocīja galvu, tad skaļā balsī teica:
— Vai nevēlaties apskatīt manu laboratoriju?
Visi zināja, ka ieeja šajā svētnīcā mirstīgiem nav atļauta. No visa kalpotāju bara vienīgi vecā kalpone drīkstēja pārkāpt laboratorijas slieksni, lai to iztīrītu no putekļiem.
Tādēļ dzirdot laboratorijas vārdu, apkalpotāji saprata, ka jāvācas prom. Viens no viņiem, kas turēja rokā aizdegtu sveci, pasniedza to van - Berlam un deva citiem mājienu atstāt telpu.
Piezīmēsim, ka laboratorija atradās stikla telpā, uz kuru bieži vērsās Bokstela tāļskats.
Arī šovakar viņš to novēroja.
Viņš redzēja, ka aiz stikla sienām trīsēja sveces gaisma un parādījās divu cilvēku ēnas. Viena liela un svinīga, nosēdās pie galda, uz kura van — Berls nolika lukturi ar sveci.
Šajā ēnā Bokstels pazina bālo Kornēlija de — Vitta seju; viņa garie mati, ar eeliņu galvas vidū, krita pāri pleciem.
Kornēlijs de - Vitts teica van - Berlam dažus vārdus, kuru saturu Bokstels no lūpu kustībām nevarēja uztvert, pēc kam izņēma no iekškabatas prāvu, aizlīmētu aploksni. No nopietnības, ar kādu van - Berls šo aploksni saņēma un noglabāja vienā no galda atvilknēm, Bokstels saprata, ka tajā atrodas ļoti svarīgi dokumenti.
No sākuma viņam gan iekrita prātā, ka aploksnē atrodas tikko no Bengalijas vai Ccilonas atsūtītas tulpju sēklas, bet drīz viņš šo domu atmeta, atcerēdamies, ka Kornēlijs de - Vitts ar puķkopību nenodarbojās.
Un viņš atkal domāja, ka aploksnē glabājas svarīgi papīri, un katrā ziņā politiska satura.