Bet kādēļ van - Berlam bija vajadzīgi lādi papīri? Van - Berlam, kurš nevien pats bija politiski tāls, bet brīdināja arī citus no tās?
Skaidrs, ka papīri attiecās uz de - Vittu, kurš tautā jau zaudēja iespaidu un kuram bija kas uzglabājams. Tas bija ļoti asprātīgi! Kurš tad ies politiskus rakstus meklēt pie Van - Berla?
Ja jau aploksnē būtu puķu sēklas, van - Berls nekad nebūtu nocieties, tās neizpētījis un nenovērtējis viņu labumu.
Bet cienība, ar kādu van - Berls saņēma aploksni un noglabāja to atvilknē, runāja pārāk skaidru valodu, ar ko še darīšana.
Kad aploksne jau bija novietota, Kornēlijs de - Vitts sparīgi piecēlās, paspieda savam krustdēlam roku un gāja uz durvju pusi.
Van - Berls steidzīgi satvēra lukturi ar sveci, lai apgaismotu augstajam viesim ceļu.
Gaismas stari pamazām izdzisa stikla istabā, tad parādījās uz trepēm, tad vestibilā un beidzot uz ielas, kur ļaudis pulcējās, lai redzētu, kā Kornēlijs de - Vitts aizbrauks.
Skauģis Bokstels nebija maldījies. Aploksnē, kuru Kornēlijs de - Vitts nodeva van - Berlam glabāšanā, bija Jana dc - Vitta sarakstīšanās ar Francijas kara ministru Luvuā kungu.
Bet van - Berlam nebija ne jausmas, kas aploksnē atrodas. Viņam to neteica un viņš arī neprasīja. Vienīgais Kornēlija de - Vitta lūgums bija, lai to ik dod nevienam citam, kā viņam personīgi, vai viņa pilnvarotai personai.
Un van - Berls, kā jau redzējām, aploksni ieslēdza atvilknē, kurā glabājās dārgo tulpju sēklas.
Kad Kornēlijs de - Vitts aizbrauca, kad troksnis norimās un uguņi apdzisa, mūsu zinātnieks par aploksni vairs nedomāja. Bet jo neatlaidīgāk par to sāka domāt Bokstels. Līdzīgi piedzīvojušam lopirC viņš šajā aploksnē redzēja tālu mākoni, kurš var izvērsties vētrā un negaisā.
Tie ir tie. pavedieni, kas velkas no Dordrechtas līdz Hāgai un rada pamatu mūsu stāstam. Kas vēlas, lai seko mūsu nākošām nodajām. Mēs savu solījumu esam turējuši un pierādījuši, ka ne Janam, ne Kornēlijam de - Vittiem nav bijis tik nāvīgu ienaidnieku, kāds bija van - Berlam kaimiņa Izaka Bokstela personā.
Neskatoties uz to, mūsu puķkopis jau bija sasniedzis ievērojamas sekmes Harlemas puķu mīļotāju biedrības izsludinātās sacensības laukā: no tumšpelēkas tulpes viņam iznāca kafijas brūna tulpe, kuras vadošā attīstības pakāpe neapšaubāmi solīja vēlamo krāsu.
Tajā pašā laikā, kad Hāgā norisinājās asiņainā traģēdija, mēs van - Berlu satikām pie vienas no puķu dobēm. Viņš norāva gatavos tulpju sīpolus, kuriem vajadzēja ziedēt 1673. gadā un dot ievērojamo melno krāsu.
Un tā 20. augustā 1672. gadā, pulkstens vienos dienā, van - Berls atradās savā'laboratorijā. Atspiedies ar kājām pret galdu un elkoņus atbalstījis uz galdauta, viņš ar dziļu interesi aplūkoja trīs mazus sīpoliņus, kurus tikko bija atšķīris no citiem. Tie bija nevainojami novākti un nogatavojušies. Ja liktenis būtu labvēlīgs, tiem vajadzēja van - Berla vārdu padarīt slavenu uz laiku laikiem.
— Es atradīšu melno tulpi, — teica van - Berls. — Man piešķirs simts tūkstošu florinu lielo prēmiju. Naudu es izdalīšu Dordrechtas pilsētas nabagiem un tā viss naids, kas pilsoņu kara laikā vērsās pret katru turīgu cilvēku, zaudēs savu asumu un es varēšu mierīgi turpināt tulpju audzēšanu, nebaidoties ne no republikāņiem, ne no oranžistiem. Tad man nebūs jābaidās, ka dumpja laikā Dordrechtas tirgotāji vai matroži no ostas iebruks manā dārzā un nolaupīs puķu sīpolus, lai ar tiem paēdinātu savas sievas un bērnus, kā viņi klusībā piedraudējuši, dzirdot, ka esmu iepircis puķu šķirnes par divsimts vai trīssimts lloriniem. Tas ir nolemts, es izdalīšu simts tūkstoš florinu lielo prēmiju Harlemas nabagiem. Kaut gan…
Pie vārda "kaut gan", van - Berls apklusa un sāka smaidīt.
— Kaut gan, — turpināja viņš, — būtu ļoti interesanti šos simts tūkstošus florinus izlietot mana uzņēmuma paplašināšanai, vai arī ceļojumam uz Austrumiem, uz šo krāšņo puķu dzimteni. Bet — par to labāk nedomāt. Musketes, karogi, bungas un proklamācijas, tie ir patreizējā stāvokļa kungi…
Van - Berls pacēla acis pret debesīm un apklusa.
Tad viņa skatiens atkal iegremdējās puķu kaudzēs, kuras viņam bija tuvākas par visu citu pasaulē.
Viņa domas klīda tālāk un uzbūra spilgtu nākotnes ainu, kad atrasta būs melnā tulpe.
— Kā lai nosauc šo manu pūliņu un domu augli/ "Tulipa' nigra Berloensis…" Jā, "Berloensis". Skaists vārds! Visi Eiropas puķkopji nodrebēs, kad pasauli aplidos četru rindu garš paziņojums:
— Slavenā melnā tulpe atrasta!
— Viņas vārds?
— Tulipa nigra Berloensis.
— Kādēļ Berloensis?
— Par godu viņas atradējam van - Berlam, — būs atbilde.
— Bet kas ir van - Berls?
— Tas ir zinātnieks, kurš jau atradis jaunas tulpju šķirnes: Ža nnu, Janu de - Vittu, Kornēliju un t.t.
— Kad mana tulpe uzziedēs, — turpināja van — Berls, — un nemieri Holandē būs norimuši, es izdalīšu nabagiem tikai piecdesmit tūkstošus florinu. Tā arī, liela nauda cilvēkam, kas nevienam nav parādā. Pārējos piecdesmit tūkstošus es izlietošu zinātniskiem pētījumiem. Ar šo naudu es tulpēm atradīšu smaržu. Ak, ja man izdotos izaudzēt tulpi, kura izelpotu rozei līdzīgi smaržu, kura tai piemita senāk, kad šī puķu karaliene vēl nebija pārvesta uz Eiropu! Smaržu, kura tai, droši vien piemīt tās dzimtenē — Indijā, Pompejā, Madrasā, bet jo sevišķi tajā salā, par kuru stāsta, ka tur reiz bijusi zemes paradīze un kuru sauc par Ceilonu. Kas tā būtu par slavu! Tad es tiešām labāk gribētu būt un palikt par van - Berlu, nekā par par Maķedonijas Aleksandru, Cezaru vai Maksimiliānu…
— Lieliski sīpoliņi!
Un van - Berls nogrima saldā tīksmē un sajūsmā. Pēkšņi viņa kabinetā atskanēja zvans, stiprāks, nekā parasts.
Van - Berls nodrebēja un izstiepa roku pret savām tulpēm.
— Kas tur ir?—viņš jautāja.