— Mans kungs, — atsaucās sulainis, — še ieradies sūtnis no Hāgas.
— Sūtnis no Hāgas? Kas viņam vajadzīgs?
— Kungs, tas ir Krakē.
— Krakē, uzticamais Jāna de -. Vitta kalps? Labi, lai viņš pagaida.
— Es nevaru gaidīt, — koridorā atskanēja nepacietīga balss, un tajā pašā mirklī istabā iedrāzās Krakč, pārkāpdams visas tradīcijas.
Van - Berlu šī nejaušība tā uztrauca, ka viņš gaiņādamies izstiepa roku un izmeta uz grīdas divus tulpju sīpoliņus, viens no tiem paripoja Makus zem galda, otrs pie kamīna.
— Velns lai parauj! — pukojās van - Berls un metās sīpoliņus meklēt. — Kas noticis, Krakē?
— Še būs, — teica Krakē, nolikdams uz galda vēstuli, blakus trešajam sīpoliņam. — Jums tā tūdaļ jāizlasa.
Pēc tam Krakē, kuram likās, ka Dordrechtas ielās notiek tāda pat gatavošanās nemieriem, kāda viņš novēroja Hāgā, pat atpakaļ nepaskatījās, aizsteidzās prom.
— Loti labi, mīļais Krakē, gan jau'izlasīsim tavu vēstuli, — teica van - Berls, noliekdamies pēc sīpoliņa. — Viens ir vesels, — viņš runāja tālāk, — redzēsim, kāds būs otrs.
Viņš to pacēla un rūpīgi apskatīja.
— Vesels, tāpat kā pirmais!
Tajā brīdī durvīs atskanēja spējš sitiens un tās atvērās ar tādu troksni, ka van - Berlam, kurš aizvien tupēja uz ceļiem un aplūkoja atrasto sīpoliņu, vaigi raustījās dusmās un uztraukumā.
— Kas tad nu atkal? — viņš kliedza. — Vai šajā namā visi prātu zaudējuši?
— Kungs, kungs! — sauca sulainis, ieskriedams istabā; viņa sejā atspoguļojās nāvīgas izbailes.
— Kas noticis? — nervozi jautāja van - Berls, kuram šie negaidītie miera traucējumi likās kā nelaimes nesēji.
— Ak, mans kungs, bēgat, bēgat ātrāk! — kliedza sulainis.
— Bēgt? Kādēļ? "
— Kungs, nams ir sargu pārpildīts!
— Ko viņiem vajaga?
— Viņi meklē jūs.
— Priekš kam?
— Viņi grib jūs apcietināt.
— Apcietināt? Mani?
— Jā, kungs, viņiem līdzi ir tiesnesis.
— Ko tas varētu nozīmēt? — jautāja van — Berls, spiezdams rokā sīpoliņus un izklaidīgi nolūkodamies uz nama kāpnēm.
— Viņi jau nāk augšā! — sauca sulainis.
— Ak, mans labais kungs, — vaimanāja vecā aukle, ienākdama istabā: — Ņemat drīzāk savu zeltu, vērtslietas un steidzaties prom.
— Bet kā tad lai es aizbēgu? — jautāja van — Berls.
— Lēcat pa logu!
— Divdesmit piecas pēdas.
— Jūs uzkritīsat uz mīkstas zemes.
— Jā, bet tur apakšā ir manas tulpes.
— Vienalga, lēcat!
Van - Berls paņēma trešo sīpoliņu un piegāja pie loga. Bet iedomājies, ka jālēc uz tulpēm, viņš nevarīgi atkāpās.
— Nē, es to nevaru.
Tajā brīdī aiz kāpju margām jau parādījās kareivju cepures.
Aukle pacēla rokas pret debesīm.
Kas attiecas uz van - Berlu, tad viņam, kā puķkopim par godu jāsaka, ka arī šajā svarīgajā brīdī visa viņa vērība bija veltīta dārgajām puķēm.
Viņš meklēja ar acīm papīru, kurā ietīt sīpoliņus, un, ieraudzījis zīmīti, kuru nolika uz galda Krakē, paņēma to, un, neievērodams, ka tā izplēsta no bībeles, ietina tajā sīpoliņus un noglabāja azotē. Tad viņš mierīgi gaidīja.
Ienāca kareivji ar tiesnesi.
—Vai jūs būsat doktors van - Berls? — jautāja izmeklēšanas tiesnesis, kaut labi zināja, ka tas ir viņš. Bet to viņš darīja, lai piedotu savai vizītei nopietnu un oficiālu raksturu.
— Jā, tas esmu es, van - Spennena kungs, — laipni atbildēja van - Berls, — jūs taču to labi zināt.
— Izdodat noziedzīgos papīrus, kurus jūs slēpjat pie sevis!
— Noziedzīgus papīrus? — jautāja van — Berls, apstulbis no šādas prasības.
— Lūdzu, neizliekaties pārsteigts!
— Es tiešām nezinu, van - Spennena kungs, ko jūs ar to gribat teikh
— Nu tad es jums nākšu palīgā, — teica tiesnesis: — izdodat tos papīrus, kurus janvāra mēnesī jums iedeva glabāšanā valsts nodevējs Kornēlijs de - Vitts.
Van - Berla seja mazliet noskaidrojās.
— Nu, redzat, — teica tiesnesis, — jūs sākat jau atcerēties.
— Bez šaubām, bet jūs runājat par noziedzīgiem papīriem. Tādu man nav.
— Jūs noliedzat?
— Katrā ziņā.
Tiesnesis sāka apskatīt visu van - Berla kabinetu.
— Kuru istabu jūsu namā sauc par laboratoriju ? — viņš jautāja.
— Mēs esam tieši lajā istabā, par kuru jūs jautājat, van - Spennena kungs.
Tiesnesis ieskatījās kādā zīmītē, kas gulēja pašā virsū viņa papīriem.
— Labi, — viņš pārliecināti teica: — vai izdosat man šos papīrus?
— Es to nevaru darīt, van - Spennena kungs, tie papīri nav mani. tie man nodoti glabāšanai.
— Doktor van - Berl, — bargā balsī teica tiesnesis: — valdības vārdā es jums pavēlu atvērt šo atvilkni un izdot papīrus.
Un tiesnesis ar pirkstu norādīja uz trešo atvilkni rakstāmgaldā, kas stāvēja pie kamīna.
Tā bija zīme, ka policija labi informēta. Šajā atvilknē patiesi atradās aploksne, kuru Kornēlijs nodeva glabāšanā.
— Jūs, laikam, negribat, — teica tiesnesis, redzēdams, ka apstulbušais van - Berls stāv kā Sastindzis. — Tad es pats atvēršu.
Tiesnesis izvilka atvilkni visā garumā. Pirms viņš ieraudzīja divdesmit sīpoliņus, kas bija rūpīgi sakārtoti, tad atrada arī aploksni, kura gulēja tādā pašā stāvoklī, kā bija nolikta.
Tiesnesis noplēsa zīmogu, atvēra aploksni un uzmeta kāru skatienu papīriem. Tad bargā balsī uzsauca:
— Likumsargātāja vara ir saņēmusi pareizu ziņojumu.
— Kā, —jautāja .van - Berls, — kādu ziņojumu?
— Vai zināt ko, doktora kungs, metat pie malas izlikšanos un nākat man līdz.