— Kā? Jums līdz?
— Jā, es valdības vārdā jūs apcietinu.
Oranijas Vilhelma vārdā pagaidām vēl neapcietināja.
— Mani apcietināt? — iesaucās van - Berls, — ko tad es būtu noziedzies?
— Tā nav mana darīšana, doktora kungs, par to jūs izs ka id rosāt ies ar jūsu tiesnešiem.
— Kur?
— Hāgā. .
Van - Berls neizpratnē noskūpstīja pie viņa kājām saļimušo aukli, paspieda roku raudošiem kalpiem un gāja tiesnesim līdz. Viņu iesēdināja karietē un, kā politisko noziedznieku, steidzīgi veda uz Hāgu.
UZBRUKUMS
Viegli iedomāties, ka viss notikušais bija Izāka Bokstela velnišķīgo roku darbs.
Mēs atceramies, ka viņš ar sava tālskata palīdzību nepalaida nevienu sīkumu no van - Berla un Kornēlija dc — Vitta tikšanās. Mēs atceramies, ka viņš nekā nedzirdēja, bet visu redzēja.
Mēs atceramies arī, ka van - Berls rūpīgi saņēma Kornēlija pasniegto aploksni un noglabāja to atvilknē, kurā bija novietoti visdārgākie tulpju sīpoli.
No sacītā redzams, ka Bokstels, kurš politikai veltīja daudz lielāku vērību, nekā viņa kaimiņš van - Berls, pirmais dzirdēja par Kornēlija dc - Vitta kā valsts noziedznieka arestu, un saprata, ka vajag pateikt tikai vārdu, un apcietināts būs arī viņa ienaidnieks — van - Berls.
Bet, lai Bokstela sirds bija, cik ļauna būdama, pirmā brīdī viņam tomēr šķita briesmīgi ķerties pie denunciācijas, kura varētu novest van - Berlu pie karātavām.
Ļaunu domu briesmīgākā īpašība ir tā, ka tas neatvairāmi padodas ļaunu spēku iespaidam.
Bokstels nomierināja savu sirdsapziņu ar šādu sofismu:
Kornēlijs de - Vitts apcietināts kā valsts noziedznieks, tā tad viņš nav godīgs pilsonis. Es, turpretim, esmu godīgs pilsonis, jo mani neviens nekādā noziegumā neapvaino, esmu brīvs kā vējš. Ja nu Kornēlijs de — Vitts ir kaitīgs pilsonis, ko pierāda tas, ka viņš apvainots valsts nodevībā un apcietināts, tad taču skaidrs, ka viņa līdzzinātājs, van - Berls, ir tik pat bīstams kā de - Vitts. Tā kā katra apzinīga valsts pilsoņa pienākums ir valsts varai iet palīgā noziedzību atklāšanā, tad viņa, Izāka Bokstela pienākums šajā gadījumā ir — paziņot, ko viņš zina par van - Berla noslēpumaino aploksni.
Ļoti var būt, ka atriebības dēmons vien nebūtu sakūdījis Bokstela prātu uz nodevīgo soli, bet atriebības dēmonam šajā gadījumā pievienojās otrs, vēl varenāks dēmons: mantkārības dziņa.
Bokstels zināja, kādas sekmes sasniedzis van - Berls melnās tulpes meklēšanā.
Liti doktors Kornēlijs van - Berls bija, cik kautrīgs būdams, viņš saviem tuviniekiem vairākkārt izteicās, ka 1673. gadā viņš izaudzēs melnu tulpi un saņems Harlemas pilsētas puķkopju biedrības izsolīto prēmiju: simts tūkstoši florinu.
Un šī van - Berla pārliecība bija faktors, kas izšķīra Izāka Bokstela rīcību.
Van - Berla arests, bez šaubām, radīs lielu apjukumu viņa namā. Naktī, kad tas notiks, neviens viņa kalps nedomās par tulpju sargāšanu.
Šajā naktī Bokstels pārrāpsies pār žogu un paņems melno tulpju stādus, jo viņš zināja, kur tie atrodas. Un melnā tulpe neuzziedēs vis van — Berla, bet Bokstela dārzā. Viņš to nosauks "Tulipa nigra Bo.\tellensis" un saņems simts tūkstošu florinu lielo prēmiju.
Tāds iznākums apmierināja nevien viņa atriebības kāri, bet arī mantkārību.
Melnā tulpe tagad ieņēma viņa <^omās dominējošo vietu un viņš ne par ko citu vairs nevarēja domāt.
Beidzot 19. augustā pulksten 2 dienā viņa doma bija liktālu nobriedusi, ka viņš tai nevarēja vairs pretoties. Viņš uzrakstīja anonīmu ziņojumu par nodevīgo aploksni.
Galvenais tiesnesis saņēma ziņojumu tajā pašā vakarā un citu rītu saaicināja savus kolēģus uz apspriedi. Apspriedē nolēma izdarīt kratīšanu un apcietināt van - Berlu. Mēs zinām, ka arests notika tajā pašā laikā, kad Hāgas oranžisti cepināja uz ugunskura pēdējās nalaimīgo Jana un Kornēlija de — Vittu ķermeņu atliekas.
Vai nu aiz kauna vai vājā gribas spēka, bet šajā dienā Izāks Bokstels savu tālskatu nevērsa uz kaimiņa dārzu un māju.
Kaut arī bez novērošanas, viņš ļoti labi zināja, kas tur notiek. Viņš pat nepiecēlās un kad istabā ienāca viņa vienīgais kalps, kurš tāpat kā Bokstels apskauda bagāto kaimiņu un viņa kalpus, Izaks teica:
— Es šodien necelšos; esmu slims.
Ap pulksten deviņiem viņš izdzirda uz ielas troksni un nodrebēja. Šajā mirklī viņš bija bālāks par īstu slimnieku un nodrebēja stiprāk, kā karsonī.
Ienāca kalps. Bokstels paslēpa galvu segā.
Gribēdams pārsteigt savu saimnieku, kalps teica:
— Jūs, kungs, nezināt, kas tagad notiek?
— Kā man to zināt? — atbildēja Bokstels tikko sadzirdamā balsī.
— Kungs, patlaban apcietina jūsu kaimiņu Kornēliju van — Berlu, kuru apvaino valsts nodevībā.
— Nu… —vēl klusāk teica Bokstels: — tas nevar būt.
— Tā vismaz runā… Un es pats redzēju, ka tur iegāja tiesnesis van - Spennens ar kareivjiem.
— Nu, ja tu pats esi redzējis, tad tā ir cita lieta, — atbildēja Bokstels.
— Skaidrības labā es tomēr vēl aiziešu izpētīt un ziņošu jums visus sīkumus.
Bokstels tikai piekrītoši pamāja galvu.
Kalps aizgāja un pēc stundas ceturkšņa bija atpakaļ.
— Zināt, kungs, viss, ko es jums teicu, ir patiesība.
— Nu, kas tad īsti?
— Van - Berla kungs ir apcietināts, viņš iesēdināts karietē un aizvests uz Hāgu.
— Uz Hāgu?
— Jā. Un ja varētu ticēt baumām, tad viņam tur klāsies ļauni.
— Ko tad runā?
— Stāsta, ka pilsoņi patlaban nosituši Janu un Kornēliju de - Viltus.
— Ak… — ievaidējās Bokstels un aizvēra acis, lai neredzētu briesmas, kādas tam tēlojās iedomā.
— Velns lai parauj, — savā nodabā teica kalps: — Izakam Bokstclam katrā ziņā ir nelabi, ja viņš, Šo ziņu dzirdot, nelēca augšā no gultas un nepriecājās.