Un Izaks Bokstels bija ļoti slims, cik slims ir cilvēks, kurš nositis otru cilvēku.
Bet viņš bija nositis Šo cilvēku divējādu mērķu dēļ. Viens no tiem nu bija sasniegts; otru vēl vajadzēja piepildīt.
Tuvojās nakts.
Bokstels gaidīja nakti.
Kad tā atnāca, viņš atstāja gultu.
Tad viņš izdarīja savus novērojumus.
Iepriekšējais aprēķins bija pareizs; neviena sarga dārzā neredzēja. Bet namā viss likās ačgārni apgriezts.
Viņš dzirdēja, ka pulkstens nosit desmit, vienpadsmit, divpadsmit.
Pusnaktī viņš pieslēja pie mūra garas kāpnes, ar pukstošu sirdi uzrāpās pa tām un sāka klausīties.
Kaimiņa dārzā bija dziļš klusums.
Arī nams bija kluss; tikai istabas logā trīsēja vāja uguns.
Tumsa un klusums deva Bokstelam deva drosmi.
Viņš pārlika kāju pār mūra sienu, brīdi vēl kavējās, tad pārcēla kāpnes kaimiņa pusē un iekāpa dārzā.
Noteikti zinādams, kur iestādīti melnās tulpes sīpoli, viņš devās šajā virzienā, mezdams dažus līkumus pa aleju, lai sajauktu pēdas. Nokļuvis zināmā vietā, viņš mežonīgā priekā iegremdēja rokas mīkstajā smiltī.
Bet nekā neatrada. Tādēļ domāja, ka būs pārskatījies. Taču juta, ka aukstas sviedru lāses birst no pieres.
Sāka rakņāties tālāk. Atkal velti.
Meklēja uz priekšu un atpakaļ, bet velti.
Šķita, ka sirds apstāsies un zudīs prāts. Izrādījās, ka zeme izrakņāta jau no rīta. Tas bija noticis tajā brīdī, kad Bokstels gulēja gultā.
Bokstels tomēr negribēja ticēt, ka sīpoli novākti. Viņš cītīgi rakņājās tālāk.
Beidzot viņš tomēr nāca pie slēdziena, ka meklēšana velta. Lielās dusmās viņš pārkāpa atpakaļ savā dārzā un apsvēra, kas tālāk darāms.
Tad viņam ienāca prālā svarīgas domas.
Tulpju sīpoli būs laboratorijā!
Nu tikai atlika iekļūt siltumīcā, tāpat kā viņš bija iekļuvis dārzā.
Tur viņš tos atradīs.
Patiesībā tas nebija grūtāks darbs, kā iekļūt dārzā.
Stikli tur bija paceļami un nolaižami.
Kornēlijs van - Berls pats viņus šorīt atvēra un nevienam neienāca prātā tos aizvērt.
Vajadzēja tikai dabūt krietni garas kāpnes.
Bokstels atcerējās, ka ielā, kurā tas dzīvoja, patlaban lika izdarīti kādas mājas remonta darbi.
Pie šī nama atradās garās kāpnes.
Ja šīs kāpnes nebūtu aizvestas, tās būtu ļoti derīgas, v Viņš steidzās uz minēto māju. Kāpnes bija savā vietā.
Bokstels tās atnesa pie sava dārza. Piesliešana pie van — Berla nama izrādījās diezgan grūta. Taču arī to viņš paveica. Tad noglabāja kabatā laternīti un ierāpās laboratorijā.
Tur viņš apstājās un atbalstījās pret galdu. Kājas trīcēja un sirds pukstēja baigi.
Te šķita drausmīgāk, nekā dārzā.
Bokstels saprata, ka dārzā viņš bija tikai marodieris, bet še, istabā, viņš bija zaglis.
Bet — viņš taču nebija nācis, lai ielu atpakaļ tukšām rokām. Viņš saņēmās un sāka meklēt tulpju sīpoliņus. Viņš atvēra vienu atvilkni pēc otras, atrada sīpoliņus no Žaunas, de — Vitta, pelēkās un kafijas brūnās tulpes, katru šķirni atsevišķi iesaiņotu, ar attiecīgu uzrakstu, bet melnās tulpes sīpoliņu nevarēja atrast.
Taču sēklu sarakstu grāmatā, kuru van - Berls veda rūpīgāk par katru Amsterdamas grāmatvedi, Bokstels izlasīja sekojošu piezīmi:
"Šodien, 20. augustā 1672. gadā, es izraku slavenās melnās tulpei sakni un sadalīju to trijos lieliskos sīpoliņos."
— Sīpoliņi! Sīpoliņi! — šņāca Bokstels, izvandīdams visu istabu, — kur viņš tos būtu licis?
Tad viņš iesita sev pa pieri. — Vai tad es neesmu muļķis!? Kurš tad tādu dārgumu atstās likteņa varā? Katrā zinā van - Berls; sīpoliņus paņēmis līdz un aizvedis uz Hāgu. Tāds nelietis.
Sī atziņa bija gaismas stars, kas apgaismoja Bokstela neveiksmīgo noziegumu.
Viņš kā triekas ķerts, nevarīgi atkrita tajā pašā krēslā un pie tā paša galda, kur pirms dažām stundām sēdēja nelaimīgais van — Berls un jūsmoja par savu atradumu.
— Nu, kas par 10, — beidzot teica Bokstels, paceldams savu bālo seju: — sīpoliņus viņš var glabāt pie sevis tik ilgi, kamēr ir dzīvs…
Bokstela seja savilkās riebīgā smīnā.
— Sīpoliņi ir Hāgā, —1 - viņš teica: — man nav nozīmes palikt Dordrechtā.
Un, nekā neaizskāris no milzu bagātības, kas še atradās, Bokstels klusi atstāja telpu, aizvāca kāpnes, aiznesa tās uz agrāko vietu un iegāja savā mājā. Tur viņš svaidījās kā karsonī un kauca kā ievainots suns.
DZIMTAS KAMERA
Ap pusnakti nelaimīgo van - Berlu noveda Hāgā un ievietoja Beitenhofas cietumā.
Rozes aizdomas bija pamatotas. Satrakotais ļaužu pūiis, atrazdams Kornēlija de - Vitta kameru tukšu, bija tā pārskaities, ka veco sargu Grifiju, ja tas nebūtu paslēpies, būtu nolinēojuši uz vietas.
Vēlāk šis naids bagātīgi izgāzās uz ceļā saķertajiem brāļiem, kuri nespēja no pilsētas izkļūt tādēļ, ka veiklais Vilhelms lika noslēgt visus vārtus.
Beidzot pūlis atstāja cietumu un tur iestājās klusums. Šo brīdi izlietoja Roze, izlīzdama no paslēptuves un aizvezdama no tās arī savu tēvu. Cietums bija tukšs.
Grifijs, vēl uztraukumā drebēdams, sekoja savai meitai. Viņi aiztaisīja vārtus, jo izrādījās, ka tie pa daļai salauzti. Bija skaidri redzams, ka še pāri gājis pūļa naids. Ap pulksten četriem atkal izcēlās troksnis. Bet tas nebija bīstams ne sargam, ne viņa meitai.