— Kā man jārīkojas! Bet arī tev nebūtu par ļaunu zināt, kā tev jārīkojas!
- Kādā ziņā, tēv?
Nu, ka tev nav jānāk cietumnieku kamerās un jāpaliek tur pārāk ilgi. Bet tagad — taisies ātrāk prom!
Van - Berls un Roze saskatījās.
Viņas skatiens teica:
.. Vai nu jūs redzat?
Van - Berla skatiens atbildēja:
—- Lai notiek tā, kā liktenis lēmis.
Kornēlija Van - Berla testaments
Roze nebija maldījusies. Oirā rītā Beitenhofas cietumā ieradās tiesneši un nopratināja van - Berlu. Nopratināšana nevilkās ilgi. Izmeklēšanā bija konstatēts, ka aploksnē atradusies Kornēlija de - Vitta sarakstīšanās ar Franciju.
Van - Berls izstāstīja, kādos apstākļos aploksne nodota viņam glabāšanai. Viņš neslēpa arī, ka viņa simpātijas pilnīgi pieder filozofijai, mākslai un dabas skaistumam, bet no politikas viņš turējies tālu. Tālāk viņš stāstīja, ka no tā laika, kad Kornēlijs de - Vitts bijis Dordrechtā un nodevis viņa glabāšanā aploksni, viņš, van — Berls, nav tai pieskāries un nav pat domājis par to.
Viņam atbildēja, ka tā nav taisnība, jo aploksne atradusies tajā atvilknē, kurā tas katru dienu rakņājies.
Van - Berls teica, ka tas pareizi, bet viņa interese nekad nav tālāk sniegusies par tulpju sīpoliņu šķirošanu un pētīšanu.
Tālāk viņam iebilda, ka viņa vienaldzība pret svarīgo aploksni, ko tam nodevis glabāt krusttēvs, liekas neīsta.
Viņš paskaidroja, ka viņa krusttēvs Kornēlijs bijis joti uzmanīgs cilvēks un viņš ļoti mīlējis savu krustdēlu, tādēļ dabīgi, ka nav teicis to, kas krustdēla dzīvē būtu varējis ieviest nemieru vai bailes.
Viņam iebilda, ka tādā gadījumā Kornēlijs de — Vits būtu pielicis dokumentiem kādu zīmīti, apliecinot, ka glābatājam to saturs nav zināms. Bet tas nav noticis.
Bet van - Berls atbildēja, ka, acīmredzot, de — Vitts aploksni iedomājies par drošā vielā noglabātu. Bet varbūt viņš domājis, ka tādai zīmītei nekādas nozīmes nebūtu. Tālāk van - Berls atcerējās, ka aresta dienā pie viņa ieradies Kornēlija kalps un runājis par kādu zīmīti, ,bel kur tā palikusi, viņš neatminās. Varbūt, rūpīgi meklējot, to vēl atrastu.
Bet izrādījās, ka Krakē bija nozudis bez vēsts, kādēļ arī zīmīti nebija cerības atrast.
Arī pats van - Berls sevišķi neuzstājās par zīmītes meklēšanu, jo ļoti iespējams, ka tajā par aploksni nekas nav minēts.
Liekās, ka paši tiesneši gribēja, lai van — Berls aizstāvās. Viņi izrādīja tam tēvišķu laipnību, apziņā, ka pilnīga uzvara ir viņu pusē un laupījums nekur nevar izbēgt.
Kornēlijs van - Berls nepieņēma šo laipnību un savā beigu vārdā teiea:
— Jūs, kungi, man jautājat par lietām, par kurām es nevaru nekā cita pateikt, kā tikai patiesību. Un šī patiesība ir tā, ka aploksne nokļuva manās rokās tieši tā, kā jau es teicu. Es jums zvēru, ka nezināju un vēl tagad nezinu, kas aploksnē glabājas. Tikai apcietināšanas dienā es dzirdēju, ka lur bijusi Kornēlija de - Vitta sarakstīšanās ar marķīzu Luvuā. Es tiešām nezinu, kā noskaidrojies, ka aploksne glabājas pie manis un nesaprotu, kā pret mani var celt apvainojumu par to, ka esmu to pieņēmis no sava ievērojamā un nelaimīgā krusttēva glabāšanā.
Tāds saturs bija Kornēlija van - Berla aizstāvēšanās runai.
Tiesneši aizgāja apspriesties.
Viņi nolēma:
Katrs pilsoņu nemieru iemesls likvidējams, lai valstī iestātos nomierināšanās.
Viens no tiesnešiem, kurš lielījās ar savām novērošanas spējām, izteicās, ka šis jaunais cilvēks savas flegmātiskās ārienes maskā slēpj ļoti bīstamu temperamentu un domā par savu radinieku atriebšanu.
Otrs piezīmēja, ka mīlestība uz tulpēm ļoti labi saskan ar mīlestību uz politiku. Vēsturiski pierādīts, ka daudzi ļoti slaveni politiķi ir bijuši arī lieli puķu cienītāji un audzētāji. Tāds tips ir arī van - Berls. Vai nu viņš ļoti mīlē tulpes, vai politiku. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņš runā nepatiesību, jo atrastie dokumenti liecina, ka viņš nodarbojies ar politiku, bet atrastie sīpoliņi rāda, ka viņš nodarbojies ar puķu audzēšanu. Un beidzot tas, ka van - Berls nodarbojies ar politiku un arī puķkopību, pierāda, ka viņam šīs lietas bijušas vienādi tuvas, kādēļ viņš sevišķi bīstams valsts mieram un kārtībai.
Beidzot vēl bija uzsvērts, ka Holandes princis būs pateicīgs Hāgas tiesai, ja viņa atvieglos tam valsts varas pārņemšanu, nobīdot pie malas vina pretiniekus.
Šis konstatējums bija izšķirošais. Lai izravētu ļaunumu dīgli ar saknēm, tiesa vienbalsīgi nolēma: valsts nodevībā pienākto van - Berlu sodīt ar nāvi.
Tālāk spriedumā bija minēts, ka Kornēliju van — Berlu izvedīs no Beitenhofas cietuma un nogādās pie laukumā uzcelta ešafota, kur bende tam nocirtīs galvu.
Tā bija nopietna apspriede un ilga pusstundu, pa kuru laiku cietumnieku aizveda atpakaļ uz kameru.
Spriedumu nolasīt tur ieradās tiesas sekretārs. '
Grifijam rokas lūzuma dēļ bija paaugstināta temperatūra un vajadzēja pabūt gultā, kādēļ slēdzēja pienākumus izpildīja jaunākais cietumsargs. Sekretāram un slēdzējam sekoja Roze, kura palika aiz durvīm un turēja kabatas lakatiņu pie sejas, lai noslaucītu asaras un aizturētu nopūtas.
Kornēlijs van - Berls noklausījās spriedumā vairāk izbrīnējies, nekā noskumis.
Nolasījis spriedumu, sekretārs jautāja, vai Kornēlijam būtu kādi iebildumi.
— Nē, — atbildēja Kornēlijs. — No visiem soda veidiem es vismazāk biju gaidījis šo.
Pēc tādas atbildes sekretārs palocījās pret van — Berlu ar tādu laipnību, ko ierēdņi izrāda liela stila noziedzniekiem.