Kad viņš dzīrās aiziet; Kornēlijs to vēl aizturēja:
— Sakat, sekretāra kungs, uz kuru dienu nolikta mana sodīšana?
— Uz šodienu, — atbildēja sekretārs, mazliet apmulsis no notiesātā vienaldzības.
Aiz durvīm atskanēja nomāktas raudas.
Kornēlijs pieliecās, lai redzētu, kas tur raud, bet Roze uzminējusi šo kustību, atrāvās.
— Bet kurā stundā nolikta sodīšana?
— Pudienas laikā, kungs.
— Velns lai parauj, — piezīmēja Kornēlijs, — man šķiet, ka pirmīt pulkstens jau nosita desmit. Es nevaru kavēties nevienu mirkli.
— Lai pieņemtu svēto vakarēdienu? — teica sekretārs, zemu palocīdamies: — jūs varat prasīt, kādu priesteri vēlaties. Tad sekretārs steidzīgi izgāja un aiz viņa — slēdzējs. Tajā mirklī starp abiem parādījās balta, maiga roka, pazibēja cepurīte un, pieliekusies, meitene iečukstēja slēdzējam ko ausī. Tas ielika meitenes rokā atslēgas un pats, pakāpies dažus pakāpienus zemē pa trepēm, nostājās sarga vietā. Tā trepes no apakšas sargāja suns, bet augšā slēdzējs.
Nākošajā mirklī Kornēlijs ieraudzīja meitenes sāpīgo sejiņu ar asaru piemirkušo mutautiņu rokā.
Roze piegāja pie Kornēlija un spieda rokas pie savām krūtīm.
— Ak, mans kungs, mans kungs…
— Mīļais bērns, ko jūs gribat no manis? — jautāja uztrauktais Kornēlijs, — nu mana likteņa stunda jau situsi.
— Kungs, es izlūdzos no jums tikai vienu laipnību, — teica Roze, izstiepjot rokas pret Kornēliju.
— Neraudat jel, Roze, — lūdzas cietumnieks — jūsu asaras mani uztrauc vairāk, nekā šis nāves spriedums. Jūs jau zināt: jo kāds nevainīgāks, jo viņš mierīgāk sagaida nāves spriedumu — viņš mirst kā moceklis un tas dod apmierinājumu. Beidzat raudāt un sakiet savu vēlēšanos.
Meitene nokrita ceļos.
— Piedodat manam tēvam, — teica viņa.
— Jūsu tēvam? — brīnījās Kornēlijs.
— Jā, viņš bija tik cietsirdīgs pret jums. Bet tāda ir viņa daba Tāds viņš bijis pret visiem.
— Viņš, Roze, jau ir sodīts ar rokas pārlaušanu, es viņam piedodu.
— Pateicos. Bet tagad sakāt, vai es nevarētu ko darīt taisni jūsu labā?
— Jūs varētu izžāvēt savas skaistās acis, — ar lepnu smaidu teica Kornēlijs.
— Bet jūsu… jūsu labā?
— Tas, kuram atlicis dzīvot vēl tikai vienu stundu, būtu pārāk liels egoists, ja vēl ko gribētu no dzīves…
— Nu, bet garīdznieks, kuru jums atļāva?
— Visu mūžu man, Roze, bijusi tikai viena nopietna vēlēšanās Ja tur jūs varētu man palīdzēt…
— Ak, Kornēlija kungs, sakal tikai, sakat, — teica meitene caur asarām.
— Dodat, mīļais bērns, savu daiļo roku' un apliecina! ka nesmiesaties par mani…
— Smieties? — iesaucās meitene, — smieties tādā brīdī! Liekas, jūs Kornēlija kungs, nemaz neesat uz mani paskatījies!
— Nē, Roze, es esmu uz jums skatījies un izjutis jūs ar visu sirdi un dvēseli. Es apliecinu, ka neesmu vēl redzējis skaistāku un godprātīgāku sievieti par jums. Un ja šajā brīdī es neskatos uz jums, tad tikai tādēļ, ka negribu dzīvē atstāt nekā, kā man būtu žēl.
Roze nodrebēja. Kamēr cietumnieks teica šo nedaudzos vārdus, Beitenhofas pulkstens nosita vienpadsmit.
Kornēlijs saprata.
— Jums taisnība, Roze, jāsteidzās.
No paduses viņš izņēma papīrīti, kurā bija ievīstīti trīs stādi.
— Mans mīļais draugs, — viņš teica meitenei, — es ļoti mīlēju puķes. Tas bija tad, kad vēl nezināju, ka var mīlēt arī ko citu. Bet nesarkstat un nenovērāties, Roze, kaut arī man vajadzētu atzīties
mīlestībā. Tam tik un tā mūsu apstākļos nebūtu nekādu seku. Tur, Beitenhofas laukumā, guļ tērauda ierocis, kas pēc sešdesmit minūtēm nosodīs manu pārgalvību… Un tā — es mīlēju puķes un man liekas, ka esmu gaismā cēlis slavenās melnās tulpes noslēpumu, par kuru, kā jums varbūt zināms, Harlemas puķkopju biedrība izsolījusi simts tūkstoši florinu lielu prēmiju. Man nav žēl šo simts tūkstošu florinu, — bet noslēpums, ir noglabāts šajā papīrītī. Tie ir trīs stādi un tos es dāvinu jums, mīļā Roze.
— Kornēlija kungs!…
— Ņemat ivien tos. Tādēļ neviens nekā nezaudēs. Es esmu vienīgais vis^ pasaulē. Mani vecāku sen miruši. Man nav ne brāļu, ne māsu. Un! es nekad neesmu nevienu sievieti mīlējis. Šajā nāves stundā jūs es^it vienīgā pie manis, kam manis žēl.
— Bet simtļstūkstoSi florinu…
— Būsim nopietni, mīļā Roze. Šie simts tūkstoši būs jūsu skaistumam piedienīgs pūrs. Jūs tos saņemsat, jo esmu pārliecināts, ķa no sīpoliņiem izaugs krāšņas melnas tulpes. Es vēlētos tikai, lai jūs apprecētu godīgu jaunekli, kuru jūs mīlētu tikpat karsti, kā es mīlēju savas puķes.
Meitene sākiļ histēriski raudāt.
Kornēlijs saņēma viņas rokas un turpināja:
— Lai būtu sekmes, jums jārīkojas šādi: zeme būs jāpaņem Dordrechtā, no mana dārza. Palūdzat manam dārzniekam zemi no dobes Nr. (ļ. Ieberat zemi dziļā kastē un iedēstāt tur šos trīs sīpoliņus. T e uzziedēs nākošajā maijā, pēc septiņiem mēnešiem. Tiklīdz parāļdīsies ziediņš uz stiebra, cenšaties to pasargāt no vēja un dienās no saules. Tulpe būs melnā krāsā, par to' esmu pārliecināts Tad sūtiet ziņu Hārlemas pilsētas puķkopju biedrības priekšniekam. Viņš izsūtīs komisiju apskatīties un tad jums noskaitīs simts tūkstošus florinu.
Roze grūti nopūtās.
1 es ne par ko negribu domāt. Vēl tikai vēlētos, lai tulpi r "Rosa Barloensis", lai viņa atgādina manu un jūsu vārdu reizē. Bet tā kā jūs latīniski, ja nemaldos, neprotat, tad iedodat nicļn papīru un zīmuli, lai va.ru nosaukumu uzrakstīt. Roze pasniedza viņam bībeli ādas sējumā, ar iniciāļiem K. V. nozīmē? — jautāja Kornēlijs.