cli kamerā atstāja jūs krusttēvs un es to pēc viņa nāves, dārgu relikviju. Ierakstāt viņā savus novēlējumus, Kornēlija Iļungs! Un kaut es neprotu lasīt, taču visu, kas tur būs teikts, es iz lildīšu.
Taga nosauc p;
Ko ta< — Šo bīl paņēmu k;
— Bet arļķo lai rakstu? — jautāja Kornēlijs.
— Bībelē ir zīmulis; es to tur atstāju.
Tas bija tas pats zīmulis, kuru Jāns de - Vitts iedeva savanļ
brālim, kad tas izplēsa bībelē pirmo lapu un uzrakstīja vēstuli van - Berlam.
Kornēlijs paņēma to un otrā lapas pusē ar noteiktu roku ierakstīja:
"23. augustā 167.2. gadā pirms nāves uz ešafota, kaut gan esmu gluži nevainīgs, — es novēlu Rozei Grifij trīs sēklas sīpoliņus, no kuriem (par to esmu dziji pārliecināts) maijā izaugs slavenā melnā tulpe, par kuru Harlemas puķkopju biedrība izsolījusi simts tukstošu florinu lielu prēmiju. Es vēlos, lai viņai šo prēmiju saņemtu manā vietā, kā vienīgā mana mantiniece un lai viņa izietu 1 pie vīra manos gados, kurš mīlētu viņu un kura viņu melnā tulpe būtu nosaukta "Rosa Barloensis", t. i vārdā.
Kornēlijs van - Berls," Viņš pasniedza bībeli Rozei.
— Izlasat, — viņš teica.
— Bet es neprotu lasīt.
Tad viņš izlasīja pats. ,
Roze sāka raudēt vēl skaļāk.
— Vai jūs pieņemat, manus novēlējumus? van - Berls, noskūpstīdams meitenes drebošos
— Ak, kungs, es to nevaru!
— Jūs to nevarat? Kādēļ ne?
— Tādēļ, ka tur ir noteikums, kuru es nevaru pildīt.
— TOC \o "1-3" \h \z Kāds? Man šķita, ka es noteikumus saskaņo norunu… '
— Jūs man dodat šos simts tūkstošus florinu kā pūra
— Jā.
— Un lai es izietu par sievu pie mīlama cilvēka?
— Saprotams. ,
— Nu, redzat. Taisni tādēļ es naudu nevaru pieņemt! Nekad es nevienu nemīlēšu un nekad neprecēšu.
Pēc šiem vārdiem Roze it kā sagura, nobālēja unļ bija tuvu ģībonim. •
Kornēlijs gribēja viņu atbalstīt, kad apakšā, uz kāpnēn atskanēja smagi soļi un cilvēku balsis.
— Nāk jali pēc jums? — iesaucās Roze, rokas lauzīd; ma. — Ak, mans Dievs, mans Dicvsi Vai jums vēl ko nevajaga?
Viņa nokrita zemē un ar rokām apņēma Kornēlija ceļos.
— Es gribu vēl jums pateikt, lai jūs rūpīgi paslēpjat dārgos stādus un parūpējaties par manu novēlējumu izpildīšanu — aiz mīlestības pret mani. Ardievu, Roze!
— Es visu izpildīšu, — viņa klusi teica, — izņemot noteikumu par precēšanos; to es nevaru.
Un Kornēlija dāvanu viņa noglabāja uz krūtīm.
Troksnis, kuru viņi dzirdēja, cēlās no valsts sekretāra soļiem, viņam sekojošā bendes, kareivjiem un ļaužu pūļa, kas nāca pildīt savu pienākumu.
Kornēlijs saņēma viņus gandrīz draudzīgi, bez bailēm, bet arī bez liekas dižošanās ar savu drošsirdību.
Viņš pameta acis sāņus, lai vēlreiz paraudzītos Rozes mīļājā sejiņā, bet tā nebija redzama. Caur kareivju rindām viņš saskatīja, ka meitene guļ nemaņā pie zemes un tura roku uz krūtīm, lai sargātu dārgo dāvanu.
Tad viņš pameta ātru skatienu lodziņā un redzēja, ka netālu no de - Vitta karātavām, kur vēl rēgojās divi sakropļoti ķermeņi, uzcelts ešafots, kas gaida viņu.
Izejot no kameras, Kornēlijs ievēroja, ka paģībusi Roze pirkstos tura dzeltenu papīra lapu, kas nebija nekas cits, kā Kornēlija de - Vitta vēstule krustdēlam. Ja van — Berls to būtu izlasījis, šis papīrs būtu glābis viņu un arī tulpes.
Sodīšana
Lai aizietu no cietuna līdz ešafotam, Kornēlijam nebija jāsper vairāk , kā trīssimt soļu.
Apakšā, kāpņu galā, mierīgi gulēja suns un palaida cietumnieku garām. Kornēlijam pat likās, ka suņa acis raugās uz viņu līdzjūtīgi.
Varbūt šis cietuma suns jau bija tik saprātīgs, ka koda tikai tiem, kas devās no cietuma brīvībā.
Pats par sevi saprotams, jo īsāks ceļš no cietuma līdz ešafotam, jo vairāk tas ziņkārīgo ļaužu aizsprostots.
Tas bija tas pats pūlis, kurš pirms trim dienām ar tādu kāri dzēra divu nomocīto upuru asinis un tagad gaidīja jaunu asiņu izliešanu.
Un tiklīdz Kornēlijs parādījās aiz cietuma sienas, pūlis to sagaidīja drausmīgiem kliedzieniem, kuri atbalsojās visā pilsētā.
Ešafota laukums bija ļaužu ielenkts no visām pusēm un izskatījās pēc salas, ap kuru tek piecas upes.
Lai nedzirdētu pūļa aurošanu un lāstus, Kornēlijs centās domāt kādu dziļu domu.
Par ko domāja šis moceklis, iedams uz nāves vietu?
Viņš nedomāja ne par saviem ienaidniekiem, ne par tiesnešiem, ne bendēm.
Viņš domāja par skaistām tulpēm, uz kurām tas noskatīsies no citas pasaules.
— Viens šķēpa trieciens, — klusībā teica filozofs, — un mana doma piepildīsies.
Gribējās vēl tikai zināt, vai būs beigas ar vienu triecienu, vai arī viņu nobendēs lēni.
Neraugoties uz šo neziņu, van - Berls tomēr noteiktiem soļiem tuvojās ešafotam.
Ar lepni paceltu galvu viņš kāpa pa trepītēm uz soda vietu, jo viņš taču bija ievērojamā Jana de - Vitta draugs un Kornēlija de - Vitta krustdēls!
Viņš nometās ceļos, noskaitīja lūgšanu un ar lielu prieku konstatēja, ka, noliekot galvu uz ešafota, viņš līdz pēdējam mirklim vēl varēs skatīties uz mazo lodziņu Beitenhofas cietumā.
Bet kad van - Berls atspieda kaklu pret auksto bluķi, viņa acis instinktīvi aizvērās, lai saņemtu triecienu, kas tam dzēsīs dzīvību.
Uz ešafota grīdas pazibēja spožums; bende pacēla savu briesmīgo ieroci.
Van - Berls atvadījās no savas melnās tulpes un centās koncentrēties uz nosvērtu un apzinātu ieiešanu citā pasaulē, kur cita gaisma un citas krāsas.
Trīs reizes viņš uz sava drebošā kakla sajuta šķēpa auksto vēsmu.