— Brauc! — viņš teica kučieram. — Man kabatā ir izraidīšanas pavēle, gan sargs atslēgs.
Kariete atkal sakustējās, bet bija jūtams, ka kučieram vairs nav agrākās pārliecības.
Kad Jans de - Vilts izliecās no karietes, viņu ieraudzīja un pazina kāds traktiernieks. Tas izbrīnā iekliedzās un aizsteidzās pa ceļu uz ' Beitenhofas pusi, panākt divus savus biedrus. Simts soļus paskrējis, viņš tos panāca un aizelsies stāstīja, kas sēdot karietē. Vīrieši
apstājās un vēroja braucējus. Viņi vēl nebija pilnīgi pārliecināti, vai braucēji ir de - Vitti.
Tajā mirklī kariete pieripoja pie pārbrauktuves.
— Atverat, — teica kučieris.
— Ar ko tad lai atver, — atteica slēdzējs.
— Ar atslēgu, protams.
— Ar atslēgu gan, bet tad viņai jābūt.
— Vai tad tev atslēgas nav?
— Nav.
— Kur tu to liki?
— Man to paņēma.
— Kas?
— Acīmredzot tas, kam bija no svara, lai neviens no pilsētas neizbrauc.
— Mans draugs, — teica Jans de - Vitts, izbāzdams galvu pa karietes durvīm, — vārti tev jāatslēdz man un manam brālim Kornēlijam de - Vittam, kuru es pavadu trimdā.
— Ak, de - Vitta kungs, es esmu izmisumā, — iesaucās slēdzējs, — es ar sirdi un dvēseli gribētu atslēgt, bet atslēgu man paņēma.
— Kad?
— Šorīt.
— Kas?
— Jauns cilvēks, divdesmit divi gadi vecs, bāls un vājš.
— Kādēļ tu viņam iedevi?
— Tādēļ, ka viņam bija pavēle, ar parakstiem un zīmogu.
— No kā?
— No rātskungiem.
— Jā, — teica Kornēlijs: — nav vairs šaubu, ka mūs gaida nenovēršams gals.
— Kā tu domā, vai visi vārti būs aizslēgti?
— Es nezinu.
— Tomēr brauksim pie citiem vārtiem, — ātri teica Jans.
— Mums citas izejas nav.
— Es tev pateicos, —.viņš vēlreiz uzrunāja slēdzēju. — Tu mūs gribēji izlaist, bet nevarēji. Labs nodoms ir līdzīgs labam darbam.
— Ak, Dievs, — nopūtās slēdzējs, redzat, kas tur notiek!
Ļaužu grupā, kura braucējiem aizsprostoja ceļu, bija trīs vīrieši,
par kuriem jau minējām, un šajā laikā tiem vēl bija pievienojušies kādi astoņi citi.
Nebija šaubu, ka visiem šiem cilvēkiem bija ļauni nolūki pret braucējiem.
Tiklīdz viņi redzēja, ka zirgus dzen aulekšos, viņi nostājās ciešā rindā šķērsu pāri ielai, vicināja rungas un kliedza: — Apstājies! Apstājies!
Kučieris dzina zirgus viņiem virsū un laida pātagas cirtienus uz visām pusēm.
Brāļiem de - Vittiem karietē nekas nebija redzams. Bet viņi juta, ka zirgi saslienas pakaļkājās un kariete stipri sasveras uz sāniem. Tad zirgi ar jaunu sparu rāvās uz priekšu, kariete pārripoja pār mīkstu, apaļu priekšmetu, kas varēja būt cilvēka ķermenis, un lāstu pavadīta, devās tālāk.
— Es baidos, vai mēs neesam ko nodarījuši, teica Kornēlijs.
— Dzeni ātrāk! Dzeni!—Jans kliedza kučieram.
Bet, pretēji šai pavēlei, kariete pēkšņi apstājās.
— Kas noticis? — jautāja Jans.
— Paraugaties, — teica kučieris.
Jans paskatījās.
Ielas viņā galā, kur vajadzēja aizkļūt karietei, parādījās viss milzīgais ļaužu pūlis, kurš tikko bija atstājis Beitenhofas cietumu, un, līdzīgi negaisam, šņākdams un aurodans tuvojās braucējiem.
— Pamet zirgus un glābies! — Jans sauca kučieram. — Tālāk braukt nav nozīmes. Mēs esam pazuduši.
— Lūk, tur jau viņi ir! — vienā laidā kliedza piecsimts balsis.
— Tur viņi ir, šie nodevēji un slepkavas!
— Bendes maisi! — sauca otrs pūlis, kurš sekoja karietei un nesa uz rokām savu mirušo biedru, kas, gribēdams apturēt zirgus, bija pakļuvis tiem zem kājām un samīts.
Kučiers apturēja zirgu, bet projām nebēga.
Vienā mirklī kariete atradās vidū starp tiem, kas tai tuvojās no priekšas un tiem, kas skrēja no muguras.
Sākumā šķita, ka viņa pacēlās gaisā un lido pār viļņojošo ļaužu jūru. Tad pūlis acumirklī it kā sastinga. Spēcīgs kalējs ar rungu belza vienam zirgam pa galvu un tas nokrita bez dzīvības.
Tajā brīdī pavērās kādas mājas slēgis un logā parādījās jauna, bāla cilvēka nedabiski spīdošas acis, kuras drūmi vēroja notikumu.
Aiz jaunā cilvēka bija redzama bāla virsnieka seja.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja virsnieks, — kas gan tagad notiks?
— Droši vien kas briesmīgs, — atbildēja jauneklis.
— Palūkojat, jūsu gaišība, viņi izrāvuši no karietes lielo pavaldoni, viņi to sit, viņi to plēš!
— Patiesi, šie ļaudis ārkārtīgi saniknoti, — teica jaunais cilvēks vienaldzīgā balsī, kurā nebija dzirdama ne mazākā līdzcietība.
— Bet palūkojat, tagad viņi izrauj no karietes arī Kornēliju, Kornēliju, kurš jau sakropļots un sadauzīts. Palūkojat, palūkojat!
— Jā, tas ir Kornēlijs.
Virsnieks vāji iekliedzās un novērsa acis.
Kornēlijs vēl nebija paguvis nokāpt no karietes kāpšļa, kad dabūja smagu triecienu pa galvu ar dzelzs stieni. Viņš nokrita uz mutes, mēģināja vēl piecelties, tad pēkšņi sabruka.
Tad viņu saķēra aiz kājām un vilka tālāk ļaužu pūlī. Sadragātais galvaskauss atstāja plašu asiņainu svītru. Pūlis šo ceremoniju apsveica skaļiem prieka saucieniem.
Jaunais cilvēks, kura seja, likās vēl bālāka, uz mirkli aizvēra acis.
Virsnieks ievēroja šo momentu un gribēja izmantot sava cietsirdīgā kunga acumirklīgo līdzjūtības uzliesmojumu.
— Iesim, jūsu gaišība, iesim, viņi tūdaļ nogalinās arī Janu de - Vittu.
Bet jaunais cilvēks jau atvēra acis un viņa sejā bija lasāma agrākā cietsirdība.
— Jā, —viņš teica, — šī tauta nav pielūdzama; grūti klājas tam, kas viņu nodod.
— Gaišība, — teica virsnieks, — varbūt vēl varētu glābt šo nelaimīgo, kurš jūs audzinājis un lolojis; sakat man vārdu un es riskēšu ar savu dzīvību…