- Sapratu. - Hauks pasmaidīja un ieskatījās viņam acīs.
- Paldies.
- Mēs palielinājām uzņēmumus. - Stīvs izņēma vairākas astoņas reiz desmit collas lielas fotogrāfijas. - Viņš tās uzņēma no augšstāva loga, kas iziet uz piebraucamo ceļu.
Pirmajā attēlā bija redzamas divu vīriešu muguras. Abi bija uzmaukuši uz galvas maskas un šķita ģērbušies tumšos strādnieku kombinezonos. Viens nesa melnu atkritumu maisu, un viņi devās projām no mājas. Otrajā uzņēmumā bija redzams, kā abi iekāpj melnā furgonā, kas, šķiet, atradās Glasmenu garā piebraucamā ceļa galā.
- Ševrolcts, - Stīvs noteica. - Žēl, ka numurs nav saskatāms. Tas visu atvieglotu. Apbrīnojami, ko visu tie sīkie nedabū gatavu, vai ne?
Hauks izskatīja fotogrāfijas, un pēdējās bija pirmo foto-palielinājums. Apmēram piecdesmit reižu palielinājumā. Abi vīrieši, kuri steidzas projām. Pirmajā bija saskatāma daļa no sejas - vīrietis bija noņēmis masku. Baltais. Apmēram trīsdesmit gadus vecs. Novērsies no kameras. Sākumam tikai daži pavedieni.
Pēdējā fotogrāfijā bija saskatāms kas konkrētāks. Tas bija ļaundara skausta palielinājums. Tādā kā nelielā zirgastē saņemtu matu mezgls rēgojās no maskas apakšas.
Un kaut kas bija redzams uz skausta.
- Mēs spriedām, ka tā ir dzimumzīme vai kas tamlīdzīgs, - Krisafulis teica, redzēdams, kā Hauks pēta attēlu. - Taču laboratorijas cilvēki to spēja atšifrēt. Izrādījās, ka tas ir tetovējums.
- Pūķa aste? - Hauks apjautājās, samiegdams acis.
- Vai ari bultas uzgalis. Grūti pateikt. Zini, ir tikai viens iemesls, kāpēc es tev to parādīju. Tu manā labā esi šo to izdarījis. Tas paliks starp mums, labi? Tagad tev ir pašam savs darbs. Tu aizgāji. Šis ir manējais.
Hauks pasniedza viņam atpakaļ fotogrāfijas.
- Soma nav tik liela, lai aizstieptu visu salaupīto, - viņš skeptiski noteica.
Krisafulis viņu uzlūkoja. Lai arī Stīvs tikai nesen bija iecelts amatā un nezināja, ar kādām samazgām nāksies tajā saskarties, viņš bija piecpadsmit gadu nostrādājis par policistu pilsētā, labi pazina savu darbu un skaidri zināja, kurp Hauks stūrē.
- Nu labi, bija kaut kas, ko es varbūt nepieminēju... Augšstāvā. Pie sievas un meitas. Mēs atradām kaut ko neparastu, ja tā padomā.
-Ko?
- Tu zini, ka atvilktnes bija izrakņātas un mantas izmētātas, vai ne? Taču turpat uz naktsgaldiņu mēs atradām rotaslietu kastīti. Gredzenus, rokassprādzes. Tajā vēl bija palikušas dažas sulīgas mantiņas.
Hauks samirkšķināja acis.
- Viņi droši vien ļoti steidzās.
- Jā. - Izmeklēšanas nodaļas vaditajs pamāja. - Ļoti.
Hauks pabungoja pa loga malu un izslējās.
- Paldies. Tas puika ir izrādījies varen attapīgs, vai tev tā nešķiet?
- Jā, ļoti. - Policists cieši ielūkojās Haukam acīs, pagriežot aizdedzes atslēgu un ieslēdzot pirmo ātrumu. - lr mazliet dīvaini tā teikt, Taj, taču nemēģini darīt neko tādu, kas varētu iegrūst tevi ķezā, ja tu vēl aizvien darītu šo darbu.
Vienpadsmitā nodaļa
Pēc dažam dienām sāka pienākt pirmās atbildes uz informācijas pieprasījumiem par Tibo.
Viņa iespējamās kriminālās pagātnes pārbaude neko nedeva - nedz Savienotajās Valstis, nedz no Interpola puses. Viņa fotoattēli neatbilda neviena meklēta ļaundara uzņēmumiem. Aktīvu pārbaude neatklāja nekādas pret viņu izlietojamas ķīlas tiesības vai ierosinātas tiesas prāvas.
Ceturtdien Hauks sēdēja pie rakstāmgalda ar kafijas tasi un pētīja robežsargu informāciju par puisi, kurš bija īstenojis krāpšanos ar hipotēku, kad viņam piezvanīja Ričards Snells no Londonas.
- Man ir jaunas ziņas par to tipu, kuru jūs man lūdzāt pārbaudīt.
- Tibo, - Hauks apstiprināja. Viņš paķēra pildspalvu. Hauks nekad nebija ticies ar Snellu, taču anglis bija strādājis firmās Goldman un Kroll un bija ieguvis augstākā līmeņa vadītāja reputāciju. - Turpiniet.
- Vispirms, kā jau jūs ieteicāt, es pārbaudīju viņa vārdu Londonas Ekonomikas skolas absolventu sarakstos. Tur nav minēts neviens students ar vārdu Dīters Tibo, kas, kā jau zinu, nevienu nepārsteidz. Atradās Simons Tibo, kurš absolvējis skolu 1979. gadā. Vai esat pārliecināts, ka tā ir īstā mācību iestāde?
- Es vados tikai pēc tā, ko man teica, - Hauks atbildēja. Tas tikai apstiprināja Merilas Saimonsas vārdus.
- Vēl jūs teicat, ka esat pārbaudījuši sodāmības un Interpola reģistrus, - Snells turpināja. - Tādā gadījumā nav vajadzības atkārtoties. Es ātri pārskatīju abas investīciju sabiedrības, kuras jūs minējāt, Christiana Capital Partners un Trnis Croix. Abas faktiski ir čaulas uzņēmumi atsevišķiem fondiem, kas ir grūti atšifrējami. Pāris reižu tās tikušas pieminētas šejienes lietišķajā presē starp solītājiem, kas cenšas uzpirkt dažādus nekustamos īpašumus un internēta resursus. Kopumā to pārvaldība esošo aktīvu vērtība ir vairāk nekā simts miljonu eiro. Neviens īsti nesaprot, no kurienes nākusi šī nauda. Jūs pieminējāt kaut kādu saistību ar Beļģijas karalisko ģimeni...
- Fotoattēli ar viņiem esot apskatāmi Tibo Ņujorkas birojā.
- Pagaidām man vēl nav izdevies atrast tam apstiprinājumu. Protams, šīs ģimenes plešas plašumā. Eiropā ir vairāk attālu karalisko ģimeņu radinieku nekā parastu cilvēku. Taču neviens, kam ieminējos par Tibo, nav dzirdējis viņa vārdu saistībā ar šīm aprindām, Taj. Es turpināšu to pētīt. Tomēr man radās daži savādi jautājumi...
- Turpiniet.
- Tibo pats savā CV min darbu vairākās bankās. Kronen-bank Lihtenšteinā ir viena no tām. Tā ir banka, kas pagātnē tika pakļauta ciešākai novērošanai, un tas sakrīt ar laikā periodu, kad tur strādājis Tibo. Banka ir pazīstama kā iecietīga kredītiestāde cilvēkiem, kuri vēlas pārskaitīt aktīvus klusi un bez kādām pēdām. Viņi izveido instrumentus, ko sauc par Stiftung... Esat par tādiem dzirdējis?
- Atgādiniet man.
- Stiftung būtībā ir trasta fondi, - brits paskaidroja, - kas tiek pasargāti no ārējas izpētes, absolūti likumīgi, taču to patiesā labuma guvēja identitāte var izrādīties, teiksim tā, neskaidra. Tīšām. Šos aktīvus iespējams pārskaitīt no vienas bankas uz citu visā pasaulē, un tiem nav viegli izsekot.
Hauks bija ieguvis zināmu pieredzi ar pārskaitījumiem, kas tika veikti uz ārzonas kontiem, kad viņš bija centies atrast Čārlzu Frīdmenu saistībā ar Centrālās stacijas spridzināšanas lietu. Tiem bija ļoti grūti izsekot bez interpola ordera, kuru saņemt izrādījās teju neiespējami.
- Kronenbank ir neliela privātbanka, - Snells turpināja. - Tibo bija minēts kā Vermoegensuenvalter, kas nozīmē investīciju pārvaldnieku. Ari šī banka pirms kāda laika izpelnījās preses uzmanību tā saucamās "dublēšanās" dēļ. Viņi ņēma komisijas gan no klienta, gan brokera, pie kura tika ieguldīta klienta nauda, teiksim, ASV cennodroses fonda. Bez šaubām, tas viss varēja but pilnīgi likumīgi, taču šajā konkrētajā gadījumā ir iemesli, kas man liek aizdomāties.
- Kāpēc tā? - Hauks apjautājās.
- Es nezinu... Tibo kompānija min sabiedrību ar ierobežotu atbildību Simpston Mews kā vienu no nekustamā īpašuma darījumiem, kurā viņi līdzdarbojušies. Tas ir liels attīstības projekts pie Temzas. Līdz ar Kai Shek Waterfront projektu Sanhajā.
- Ahā.
- Es apjautājos zinošiem cilvēkiem. Neviens neko nav dzirdējis par kādu no Tibo uzņēmumiem šajā jomā. Pat nerunājot par kaut ko citu...
Hauks novicināja pildspalvu.
- Un kas tas būtu?
- Tibo min AMV banku Beļģijā kā vienu no savām agrākajām darbavietām. Es sazinājos ar bankas personāla daļas vadītāju. Viņu sauc Gruenss. Viņš apstiprināja, ka Dīters Tibo tiešām ir ieņēmis amatu šajā kredītiestādē. Laika posma no 1992. līdz 1994. gadam. Viņa amats bija lielāko kontu turētāju daļas vadītājs. Pieņemu, ka viņam vajadzēja rūpēties par galvenajiem noguldītājiem. Gruenss atcerējās, ka viņš esot bijis ļoti izdarīgs. Labi ieredzēts. Saņēmis labas atsauksmes no klientiem. 1994. gadā viņš pārgāja citā darbā.