- AG/Ю bankā Amsterdamā, - Hauks noteica, ieskatīdamies Tibo biogrāfijā.
- Nē. Gruenss atminējās, ka viņš kļuvis par kāda investīciju fonda pārvaldnieku Šveicē, - brits viņu pārlaboja.
- Ir pagājuši teju piecpadsmit gadi. Visi dokumenti ir noglabāti kādā arhīvā.
- Šveicē? Es to neredzu nekur Tibo biogrāfijā, - Hauks noteica, šķirstīdams papīrus.
- Nē, - Snells apstiprināja, - jūs to neieraudzīsiet. - Likās, ka brits šaubās, itin kā viņš kaut ko noklusētu.
- Gruenss man apjautājās, kāpēc es interesējos par Tibo pēc visiem šiem gadiem. Lai neko neizpaustu, atbildēju, ka viņš ir mantojis naudu saskaņā ar testamentu. Tas, šķiet, radīja nelielu pārsteigumu...
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Gruensa kungs atcerējās, ka Dīters Tibo, kurš bija strādājis bankā, pazuda komandējuma laikā Francija un vairs nekad netika redzēts. Kādu gadu vai divus pēc aiziešanas no darba viņa banka.
Hauks pārstāja rakstīt.
- Tātad 1994. vai 1995. gadā? - viņš pārsteigts apjautājās.
- Viņš teica, ka viens no Tibo klientiem esot par to kaut kur izlasījis un pastāstījis citiem bankas darbiniekiem. Ka jau teicu, pirms piecpadsmit gadiem. Es atļāvos aizsūtīt viņam jūsu Tibo fotogrāfiju no internēta.
-Un?
- Un tas Tibo, kurš bija strādājis pie viņiem, esot bijis maza auguma un ar pirmajām plikpaunbas iezīmēm, -Snells sausi paziņoja.
- Ak tā, - Hauks norūca, domās atgriežoties pie Meri-las Saimonsas un atslīgstot ādas krēslā.
Tibo bija viltojis savu pagātni. Vēl vairāk - viņš bija pārņēmis cita cilvēka identitāti. Visticamāk, miruša cilvēka identitāti. Ja tā nebija patiesība, tad arī viss pārējais saistībā ar viņu varēja izrādīties nepatiesība. Kurš gan to varētu izdarīt, ja ne cilvēks, kam bija daudz slēpjama? Hauks iedomājās par Merilu. Par neveiklo smaidu, cerību pilno sejas izteiksmi brīdī, kad viņa runāja par to, ka viss varētu izrādīties malds. Varētu teikt, ka mēs esam iemīlējušies.
- Man noderētu viņa pirkstu nospiedumi, - Snells sacīja. - Vai vēl labāk - Trois Croix DNS paraugs. Tiklīdz jūs man dosiet tādu rīkojumu, mēs noskaidrosim, kas patiesībā ir šis tips.
Divpadsmitā nodaļa
Trešdienu un sestdienu vakaros Hauks trenēja zēnus vecuma līdz divpadsmit gadiem vietējā jauniešu hokeja klubā. Viņa malējā uzbrucēja tēvs bija komandas sponsors.
Hauks bija mazliet spēlējis hokeju bērnībā, kad tika vairāk uzskatīts par futbola zvaigzni. Pārceļoties atpakaļ uz pilsētu, viņš spēlēja aizsardzībā senioru komandā, līdz lode saistībā ar Centrālās stacijas spridzināšanas lietu (apvienojuma ar vēl vienu lodi viņam vēderā) pielika punktu spēlēšanai.
Nu viņš guva prieku no tā, ka iemācīja bērniem pamat-prasmes un darbošanos komandā. Nemaz nerunājot par iespēju divreiz nedēļā uzvilkt slidas - lai ari daži puikas spēja viņu apsteigt uz ledus bez lielām pūlēm.
Trešdienās viņi trenējās Dorothy Hmnill slidotavā pilsētā. Tovakar 1 lauks bija aizbraucis pakaļ Džaredam pie Ellijas. Viņš bija iemācījis zēnam slidot, un Džaredam patika atrasties uz ledus ar improvizētiem roku un kāju aizsargiem, ķiverē, ar nūju rokā. Hauks iedomājās, ka viņam nāk par labu tāda biedrošanās ar parastiem bērniem. Un Enija viņam piekrita. Vienā stūrī allaž atradās treniņiem domāti vārti, un Džareds mēģināja iedabūt tajos ripu, lai arī nekad nespēja izpiņķēt to no tikla. Brīdi pa brīdim viņš uzsauca Haukam sajūsminātā balsī:
- Paskaties, Taj, tas ir, treneri, cs guvu vārtus!
Tovakar treniņš bija saspringts. Nedēļas nogalē viņiem vajadzēja spēlēt ar Longailendas komandu, kas bija pazīstama kā spēcīga, un nekas neizdevās. Džeremijs Purdo, vārtsargs, apturēja visu, kam tika klāt, izaicinādams pāridarītājus uz cīņu. Kad Enija pēc deviņiem atnāca, lai vestu Džaredu atpakaļ, hokejisti bija iekarsuši. Džareds negribēja aiziet, kamēr pārējie vēl nebija prom. Mauks apgalvoja, ka Enija var ļaut viņam palikt.
Uzbrucēju vilšanās auga.
- Šajer, tev vajadzēja atrasties tur! - Tonijs Telko, centra uzbrucējs, uzsauca. Cits zēns auroja, sizdams ar nūju: - Balson, vai tu vispār esi nomodā, džekiņ?
Varbūt Hauks bija ļāvis tam notikt mazliet par ilgu.
Kad treniņš jau tuvojās beigām, izcēlās grūstīšanās pie vārtiem. Viens no uzbrucējiem nometās zemē, kamēr cits centās iedabūt ripu vārtos. Džareds slidoja turpat līdzās.
- Ei! - Hauks skaļi nosvilpās, cenzdamies visus nomierināt.
Kādu brīdi neviens neapstājās. Bija liela grūstīšanās un ņemšanās. Bariņš pievirzījās tuvāk Džaredam. Hauks sāka mazliet baiļoties. Viņš paslidoja Džareda virzienā un trīs reizes iepūta svilpē.
- Labi, tagad jau pietiks!
Spēlētāji beidzot apstājās, un ripa izlidoja no bara vārtu priekšā. Kamēr visi pārējie stāvēja apkārt, Džareds lēnām pieslidoja klāt un pastiepa savu nūju, lai iebīdītu ripu vārtos garām Purdo, nokritušajam vārtsargam, kurš pašāva priekšā nūju, cenšoties apturēt ripu.
- Vārti! - Džareds iesaucās, paceldams nūju gaisā.
Kādu bridi visi stāvēja kā sastinguši, kamēr Džareda
sauciens atbalsojās visā slidotavā. Tad noskanēja signāls, un uzbrucēju komanda arī pašāva nūjas gaisā.
- Iekšā ir!
Džareds triumfējoši palūkojās apkārt.
- Vārti, treneri Vārti!
- Vārti, - Hauks apstiprināja, norādīdams uz ripu. Komandas biedri pieslidoja klāt, nosmīnēja uz vārtsarga
pusi un uzplīkšķināja Džaredam pa ķiveri. Pat Purdo pieceļas un piedūra nūju pie Džareda kājsargiem.
- Labais, vecīt!
Džareds aizslidoja līdz vietai, kur sēdēja Enija, satuntu-lējusies adītā micē un šallē.
- Es guvu vārtus, mammīt!
- Es to redzēju! Es redzēju! Jā, tu to izdarīji, mazulīt! Hauks pieslidoja klāt. Viņš sirsnīgi uzplīkšķināja Džaredam pa muguru.
- Nu, kā tu domā, vai esi gatavs spēlēt komandā?
- Nezinu, Taj. Varbūt man tikai palaimējās. - Viņa smaids bija tik plats kā Longailendas zunds.
Un arī Enija pasmaidīja, lai arī viņas smaidā jautās asaru piegarša.
Trīspadsmitā nodaļa
Savas Dablinhilroudas mājas stilīgajā ēdamistabā Merila Saimonsa sēdēja pie apaļa pusdienu galda kopa ar ielūgtajiem viesiem.
Saimniecei kreisajā pusē sēdēja Ralfs Teimerins, lielā pilsētas cennodroses fonda Tatnerin Capital dibinātājs, un viņa sieva Kitija, Toms Erkins, bagāts biotehnoloģiju investors, Eiss Klains, ugunīgais U-Direct! prezidents, kurš vadīja pats savu kabeļtelevīzijas raidījumu, un Džordžs un Sallija Ravinoviči, bagāti investori, kuru slavenā jahta reiz tika uzskatīta par vienu no pasaules lielākajiem šoneriem.
Danijs atradās uzmanības centrā.
Merila bija sarīkojusi šo vakaru viņa deļ - viņš cerēja izraisīt interesi par Baltijā izvietota automobiļu rezerves daļu uzņēmuma atpirkšanu, ko Danijs centās noorganizēt. Merila noskatījās, kā viņš apstrādā visus pie galda sēdošos. Būdams apburošs un uzmanīgs, viņš iedvesa uzticēšanos, stāstot par agrākajiem darījumiem, kurus esot tur īstenojis, un neaizmirstot pieminēt satriecošo peļņu.