Priekšējā pasažieru sēdeklī Kevina sieva Rozmarija sakustējās.
- Esam atbraukuši! - Kevins sacīja.
- Mmmm. - Rozmarija atvēra acis. - Kā tu jūties, mīļais?
- Gluži labi. Visi guļ.
- Nē, mēs neguļam! - Timijs piepeši iesaucās.
Rozmarija paraudzījās uz pulksteni un novaidējās.
- Nu, drīz vien jūs gulēsiet, kundziņ.
Viņi bija plānojuši aizbraukt iepriekšējā vakarā. Uz Mauntsnovu, lai dažas dienas paslēpotu pavasara brīvdienās. Taču tad darba radās daži sarežģījumi, un Kevins iedomājās, ka viņi tikpat labi varētu aiziet uz spēli, lai nezaudētu savas biļetes. Tiesa gan, Rozmarija uzskatīja hokeju par garlaicīgāku nekā klausīšanos biznesa kanāla ziņās, un viņu nācās pamatīgi pierunāt.
- Es nolikšu bērnus gulēt, - viņa noteica. - Tu iznes atkritumus.
- Ē, jā... Labi, - viņš nopūties atbildēja. Piebraucamais ceļš bija piecdesmit jardu garš, un temperatūra bija zem nulles. Vai tad sēdēšana pie stūres neskaitās?
Viņš nogriezās uz mājas pusi - tas bija liels rančo ar divu akru lielu teritoriju. Viņi to nopirka pēc tam, kad Kevins bija pārņēmis ģimenes tipogrāfiju. Māja atradās visai nomaļa vieta - divpadsmit minušu brauciena attālumā no pilsētas un tuvākā tirgus. Viņš allaž jokoja, ka aizmirst nopirkt pienu būtu visīstākā pašnāvība. Tomēr viņiem te patika. Viņiem bija savi brieži un pat koijots, un pavasarī dīķī allaž uzradās vienas un tās pašas zosis.
Kevins jau grasījās piebraukt pie mājas.
- Esam klāt, banda...
Piepeši kaut kas nešķita pareizi. Tā vietā, lai iegrieztos, viņš palēnināja ātrumu pie vārtiņiem.
Ceļmalā bija novietots tukšs melns furgons - tas bija neparasti, tāpēc ka neviens nekad te automašīnas nenovietoja. Tuvākā maja atradās simtiem jardu attālumā. Visiem bija pietiekoši gari piebraucamie ceļi un pietiekami lielas garāžas, lai tajās varētu satilpt ducis automašīnu.
Kevins ievēroja vēl kaut ko.
- Rozij, vai tu atstāji mājā degam gaismu?
- Nē, - viņa atbildēja, lūkodamās uz piebraucamo ceļu. Šajā ziņa viņi bija strikti. Elektrības rēķins jau tāpat sasniedza tūkstoš dolāru, un Kevina ieņēmumi bija svārstīgi. - Tikai priekšnamā, - viņa sacīja. - Tāpat kā vienmēr.
No ielas viņi varēja saskatīt gaismu degam visa mājā.
- Sasodīts! - Kevins nobrauca ielas malā, cenzdamies palikt nepamanīts.
Aizmugurē Timijs paliecās uz priekšu.
- Kas notiek, tēt?
- Es nezinu.
Melisa pamodās.
- Kāpēc mēs nebraucam uz mājām? Kas notiek?
Kevins pagriezās pret Rozmariju. Viņi visi bija dzirdējuši par laupīšanu sēriju lauku apvidu. Par to tika rakstīts vietējās avīzēs. Viņiem vajadzēja atrasties Vermontā. Kevins apsvēra iespējas. Kurš to varēja zināt? Avīžu piegādātāji. Pastnieks. Dārznieki...
Viņš pabrauca garām mājai un apstājās apmēram simts jardu tālāk.
- Ko darīsim, Rozij?
- Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam turp iet, Kevin. -Sieva papurināja galvu, un viņas acīs bija lasāmas bailes.
Viņš pamāja. Tad iekoda lūpā un uzspieda uz displeja 911. Dežurējošā dispečere atsaucās pēc otrā zvana.
- Griničas glābšanas dienests.
- Zvana Kevins Mitmens. Es dzīvoju Džonstrītā 2019, -viņš ierunājās, skatīdamies uz sievu. - Mēs tikko atgriezāmies no hokeja spēles. Es atrodos automašīnā pie mājas. -Viņš ievilka elpu un satvēra sievas roku. - Man šķiet, ka kāds ir ielauzies mūsu mājā.
Sešpadsmitā nodaļa
Tie nebija viņi.
Abus pārsteigtos laupītājus, kuri bija ģērbušies sporta jakās un džinsos, bākugunīm kaucot un pistoļu stobriem zaigojot, aplenca Griničas policija, kad viņi stiepa plazmas televizoru pa Mitmenu piebraucamo ceļu, dodamies atpakaļ uz savu furgonu.
Abi laupītāji pat nebija īsti pieauguši. Jemeniešu puiši no Norvolkas. Vienam bija divdesmit divi gadi, otram deviņpadsmit. Viņi abi drebēja no bailēm. Stundu ilgā pratināšana policijas iecirknī atsauca atmiņā to, ko abi bija pārdzīvojuši piektajā klasē. Viņi atzinās vairākās laupīšanās. Makleinu. Polašu. Sentandželo aplaupīšanā. Viņi atzinās, kur atrodas pagrabstāva dzīvoklis, kurā policija vēl aizvien varēja atrast lielu daudzumu salaupīto mantu.
Tie nebija viņi.
Viņi uzzināja par tukšajām mājām no cita brālēna, kurš katru rītu piegādāja vietējo laikrakstu. Tādā veidā viņi dabūja zināt, kad māju īpašnieki gatavojas aizbraukt. Nevienam no puišiem nebija nekādu nopietnu pārkāpumu. Vecākais bija arestēts par zādzību veikalā. Deviņpadsmitgadīgais bija iestājies Norvolkas tautas koledžā, un šis bija viņa pirmais apcietinājums. Vecākajam klāt bija pistole - veca, nobružāta divdesmit otrā kalibra bērēta, kuru viņš bija nopircis uz ielas. Vairak izrādīšanās nolūkā, nevis tādēļ lai laistu to darbā.
To nevarēja ne salīdzināt ar Heckler & Koch deviņmili-metrīgo pistoli, kas bija izmantota, izrēķinoties ar Glasmenu ģimeni.
Kad puiši uzzināja par iespējamo apsūdzību slepkavībās, viņi vairs neko neslēpa. Viņiem pat bija alibi konkrētajai naktij. Jaunākā iebrucēja brālēns bija svinējis saderināšanās ballīti Pasaikā, Ņūdžersijas pavalstī. Viņš bija pavadījis nakti brālēna mājā.
Vecākais bija pavadījis to pašu nakti Vaitpleinas bārā. Līdz pulksten diviem naktī, kad bāru slēdza.
Viņi bija padumji un nesaprata, kas notiek, un labi vien bija, ka viņu rupalam beidzot tika pielikts punkts.
Tie vienkārši nebija viņi. Mauks to zināja. Nebija tie divi ļaundari, kuri bija nogalinājuši Marku un Eiprilu Glasmenus.
Torīt viņš sazvanīja Krisafuli brīdī, kad policists gatavojās kārtējam brīfingam.
- Tev ir viena minūte laika, - slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājs nošņācās. - Tu redzi, kas te notiek, vai ne?
Hauks noteica:
- Jā, es to redzu.
Viņš runāja par desmit televīzijas ziņu furgoniem, kas bija novietoti Meisonstrītā pie iecirkņa gluži kā lopu vagoni. CNN, Fox, vietējās Konektikutas televīzijas. Reportieri aplenca ikvienu, kurš nāca ara un izskatījās pēc tāda, kas varētu kaut ko zināt par notikušo. Glasmenu slepkavība bija karstākais jaunums - nejaukā slepkavības aina, bagāta priekšpilsētas iemītnieku ģimene, kura nogalināta savā nomaļajā mājā, izpostot Griničas mieru. Un tas bija sagrāvis ari Volstrītas ikonu.
- Tie nebija viņi, vai ne? - 1 lauks neatlaidās. Viņš no paša sākuma šaubījās par to, ka motīvs varētu būt laupīšana.
- Taj, tu zini, ka es nevaru tā turpināt. Manas iespējas tālāk nesniedzas.
- Stiv... - Hauka balss bija uzstājīgā. - Vai viņi padarīja to darbinu?
- Viņi atzinās septiņos nodarījumos, - policists izvairīgi noteica. - Divos Nortridžā un Vilovstrītā. Viņi mums pateica, kur paslēpta daļa no guvuma. Kā viņi bija izvēlējušies mājas...
- Tu teici, ka vienam no ļaundariem Glasmenu lietā bijuši gari, rudi mati. Tu teici, ka viņam uz skausta bija tetovējums. - Hauks apzinājās, ka nu jau viņš iet par tālu. - Tu teici, ka viņiem mugurā bijušas darba drēbes. Jūs atradāt notikuma vietā protektoru nospiedumus. Glasmeni tika nogalināti ar deviņmilimetrīgo /7&К. Beidz, Stīv, tu labi zini, par kādu darbiņu es runāju.
Viņam nācās kādu mirkli gaidīt, līdz Krisafulis atbildēja. Un, kad tas notika, atbilde bija īsa un izteikta pusbalsī.