- Nē. Viņi atzinās pārējās laupīšanās. Tikai ne Glasmenu lietā. Vienam no viņiem ir deviņpadsmit, otram divdesmit divi gadi. Ieroči nesakrita, un riepu nospiedumi arī ne. Tāpat kā nesakrīt apraksts. Tev būtu vajadzējis redzēt - viņi bija nobijušies līdz nāvei...
- Vai tu noticēji?
- Viņi teica, ka noskatījuši mājas, paklausot draugam, kurš iznēsā vietējās avīzes. Tādā veidā viņi uzzināja, kad saimnieki aizbrauks. Glasmeni nemaz nesaņēma Greenwich Times. Turklāt šiem puišiem ir solīds alibi sestā marta naktij. Mēs vēl gaidām apstiprinājumu, taču automašīnā tika atrasts čeks no degvielas uzpildes stacijas, kas liecināja, ka vismaz viens no viņiem ap to laiku atradies Ņūdžersijā... Jā, es tam ticu, - Krisafulis rezignēti nopūtās.
Hauks izgrūda neapmierinātu ņurdienu. Tomēr tas nebija nekāds pārsteigums. Viņš ne uz brīdi nebija noticējis, ka tā izskatās pēc laupīšanas. Tā visa bija acu apmānīšana. Atvērtais seifs, izrakņātās atvilktnes. To varēja izdarīt, lai nomaskētu to, ko viņi bija meklējuši patiesībā.
Kurš varēja vēlēties Marka Glasmena nāvi?
- Tu saproti, kurp tas velk, vai ne, Stiv?
- Tu tagad braukā apkart ar BMW, Taj. Vai tev nav nekā cita, ar ko nodarboties?
- Glasmens nogremdēja firmu. Nezinu, kurš no tā kaut ko ieguva, taču es zinu, kāds ir tā visa rezultāts, un tas šobrīd atrodas Wall Street journal pirmajās lappusēs.
Policists apklusa. Varbūt viņš to apdomāja.
- Agrāk tu nekad nelasīji to avīzi, Taj. Tu nekad nelasīji neko vairāk par sporta lappusēm.
- Laikam jau viss mainās.
- Nē, nemainās vis, - policists noteica. Hauks īsti nezināja, ko viņš ar to gribējis teikt. Tomēr viņš nedomāja, ka runa bija par avīzi. - Nemainās.
Viņi atvadījās. Hauks noskatījās uz trekniem burtiem iespiesto virsrakstu Wall Street Journal uz sava rakstāmgalda: “Valsts apsver jautājumu par Wertheimer Grant glābšanu; simts gadu vecā firma šodien var sabrukt".
Marks vēl aizvien strādā turpat. Viņam klajas lieliski, Eiprila bija sacījusi.
Hauks sažņaudza rokas dūrēs un nikni trieca tās pret rakstāmgaldu. К и rit kaut ko ieguva?
Telefons iezvanījās atkal, un Hauks bridi pagaidīja, pirms atbildēt, apsvērdams šo jautājumu. Kad viņš beidzot atsaucās pēc ceturtā zvana, zvanītājs viņu pārsteidza.
- Hauka kungs, te Merila Saimonsa.
- Saimonsas kundze... - Hauks vēl nebija viņai izstāstījis par uzzināto. Viņš nevēlējās sagādāt sievietei īstas sāpes, kamēr nebūs savilcis visu kopā. - Pagaidām mēs vēl neesam saņēmuši daudzas atbildes. Kā varu jums palīdzēt?
- Pēdējā reizē, kad mēs runājām... - viņa nedroši ierunājās. Tad Merila Saimonsa nokremšļojās. - Man ir paraugi, kurus jūs man toreiz lūdzāt.
Septiņpadsmitā nodaļa
Rodžers Kentvels noraudzījās uz tumšajām Manhetenas debesīm. Kraislera ēkas apgaismotā smaile spoži staroja dažus kvartālus uz dienvidiem. Bija pagājusi nedēja, kopš viņš uzzināja par Marka Glasmcna shēmām. Velnišķīga nedēļa. Atrotījis piedurknes un atraisījis kaklasaites mezglu, Kentvels bija ielējis sev Springbank viskiju, savu iemīļotāko. Daudzas reizes tas bija laistīts, atzīmējot veiksmīgu darījumu vai uzņēmuma iegādi.
Viņš nespēja noticēt, ka nu viss bija nonācis tiktāl.
Wertheimer Grant bija viens no cienījamākajiem uzņēmumiem visā Volstrītā. Tās bija pārdzīvojis divdesmit finanšu krīzes. Vienmēr atguvis zaudēto ar uzviju. Firmas reklāmas - "Jūsu nākotne ir mūsu nākotne" - tika pārraidītas Super-kausa izcīņas laikā. Vēl tikai pirms gada viņu tirgus kapitalizācija bija simts miljardi dolāru.
Kā tas varēja būt, ka neviens nesteidzās viņiem palīgā? Ka tas varēja but, ka nekas nebija labojams?
Tas bija neprāts.
Beigās viņš bija vērsies pie Toma Kītinga no Valsts finanšu departamenta. Ak kungs, viņi bija pazīstami trīsdesmit gadu, raduši kopīgi svinēt savus darījumus. Abi divi sākuši karjeru kā obligāciju brokeri. Wertheimer Grant bija pārāk svarīgs uzņēmums, lai ciestu krahu. Jā, Kentvels aptvēra, viņa dzīve neapšaubāmi mainīsies. Patīkamās prēmijas bija zudušas. Un arī lidmašīna. Viņa pēcnācējus uz vi-šiem laikiem ietekmēs uzņēmuma nepieciešamības diktētais lēmums pieņemt valsts naudu. Viņš negaidīja, ka tas viss nokārtosies - ne avīzēs, ne golfa klubā. Viņš pat nebija simtprocentīgi drošs, ka varēs saglabāt biedra statusu.
Un tomēr viņiem vajadzēja turpināt savu darbību.
Dieva deļ, viņi taču bija Wertheimer Graut!
Viņš ieķēra vēl vienu pamatīgu malku. Lai arī viskijs bija maigs, tas apdedzināja rīkli, un likās patīkami to norīt. Sasodītais Glasmens... Tas sīkais iznirelis bija iznīcinājis visu firmu. Lai kāds ari būs viņu liktenis, rit tirgus bus aprijis sešsimt punktu!
Ne, Kentvels domāja, nolūkodamies uz pilsētu, par kuras pavēlnieku viņš bija sevi iedomājies vēl pavisam nesen. Godīgi sakot, tas nelietis bija izrādījies tikai pēdējais neatbildamais spēriens, kas lika viņiem nolidot no kraujas. Gadiem ilgi viņi bija ticējuši, ka nekas nespēs viņus apturēt. Tā drīzāk bija augstprātība nekā alkatība. Beigas pienāca tik pēkšņi, ka skara viņus kā zibens spēriens. Neviens nebija to paredzējis. Ne risku pārvaldnieki, ne reitingu aģentūras, ne prese. Milzis ar muskuļiem, kā reiz to kāds bija raksturojis, piebāzts ar skanošo.
Tādi viņi bija. Un nevienam neatskaitījās.
Nu, tagad milzis gatavojās krist no saviem augstumiem.
Kentvels paskalināja viskiju mutē, domās pārceļoties uz laiku pirms daudziem gadiem, kad viņš vēl tikai sāka strādāt, būdams pilnīgs zaļknābis, kuram ir slapjš aiz ausīm. Viņiem bija obligāciju emisija no Teksasas, no kādas praktiski bankrotējušas pilsētiņas, ko neviens nespēja pārdot. Kentvels atminējās -viņam tolaik bija divdesmit seši gadi, viņš bija iemests darbā, ko nebija apguvis, pie priekšnieka Čārlija Makafija, īsta briesmoņa, kurš labprāt būtu izbarojis viņu vilkiem.
- Vai nu tu nogrimsi, vai izpeldēsi, - resnais maita bija smaidot sacījis, pakšķinādams cigāru. - Vai tu proti peldēt, Rodžer?
Tas nelietis nezināja, ar ko viņam ir darišana. Rodžers Kentvels klusībā nosmējās.
Viņš izpeldēja. Peldēja kopā ar delfīniem. Viņš pārdeva tās obligācijas. Viņš to paveica. Līdz pat pēdējai. Beigās parakstītāju bija vairāk nekā vērtspapīru. Viņš tos izplatīja pa visu apgabalu, no pensiju fondiem līdz nelielām brokeru firmām. Viņš piekabināja tās klāt par to pašu cenu solīdām akcijām ar АЛА reitingu. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru. Tovakar viņu pārņēma tada svarīguma apziņa, ko viņš nekad nespēja aizmirst. Viņš bija izsmēķējis savu pirmo Ku-bas cigāru. Izdrāzis seksīgu oficianti Doubles restorānā tā, it kā viņš būtu kaut kāda pornozvaigzne.
Pēc pusgada viņš tika pie tā vecā perdeļa amata.
Kentvels izdzēra atlikušo dzērienu. Savādi, viņš tagad domāja, pēc diviem gadiem tās obligācijas zaudēja vērtību. Viņi visi zināja, ka tā notiks. Visa vaina tika uzvelta Čārlijam.
Tas viņam palīdzēja izveidot karjeru.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Kentvels pagriezās. Ronalds Vu, viņa finanšu direktors, kopā ar Brendu Pērl-šteinu. Viņi tikko bija noslēguši tikšanos ar Valsts finanšu departamentu un ieradušies, lai pavēstītu šefam sāpīgos jaunumus.
- Ienāciet, - Kentvels rezignēti uzsauca. Viņš atrāvās no loga un apsēdās pie garā riekstkoka apspriežu galda. - Tad kādi ir nosacījumi? - viņš apvaicājās. - Cik lielu miesas gabalu tie maitasputni grib mums noplēst?