- Es jūtos labi, - Mārtijs atbildēja ar izkaltušu muti, atsaucoties uz sveicienu arābu valodā.
- Mūsu deliem un meitām visā pasaulē ir vajadzīgi jūsu pakalpojumi, Mašhur al Bašir. Vai esat gatavs izdarīt to, kas no jums tiek prasīts?
Mārtijs klusībā nodomāja, ka ir pagājis pārāk ilgs laiks. Viņa uzskati un aizraušanās tolaik bija pilnīgi citādi. Viņš nekad nebija pieslējies reliģijai vai kaut vai politikai. Runa drīzāk bija par lepnumu ar savu kultūru. Par noraidošo attieksmi, ar kādu pret viņa tautiešiem izturējās Rietumos. Viņi bija devuši Mārtijam sākotni, izglītību. Nu viņš bija nodzīvojis starp tiem tik ilgus gadus un bija mainījies.
Pirms sešiem mēnešiem bija atskanējis pirmais zvans. Atgādinot viņam par pienākumu. Par to, ko no viņa gaidīja. Vienā mirklī visa labklājība un nopelnītā bagatība šķita pārceļamies uz kādu citu izplatījumu. Šo nekādi nevarēja ignorēt. Mārtijs saprata, ka ir tiem parādā visu. Visu savu bagātību. Viņš bija uzklājis savu gultu jau pirms ilga laika.
- Jā, - Mārtijs al Baširs paklausīgi atbildēja.
- Labi. Notikumi sak attīstīties, - zvanītājs sacīja. - Vai jums tā neliekas? Izdevības visā pasaulē ir mainījušās. Mēs šeit nejūtamies apmierināti ar dažām zīmēm. Mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks mainīt virzienu. Vai jūs saprotat?
- Man jau ir sagatavots jauns plāns, - Mārtijs atbildēja. Viņš zināja, kādas tam būs sekas, un aizvēra acis.
- Nu tad ķerieties pie tā, - zvanītājs sacīja. - Sāciet rīt pat. Izdariet savu darbu, Mašhur al Bašir. Pārējais jau ir nokārtots. - Zvanītājs uz mirkli apklusa. - Varam teikt, ka lidmašīnas jau ir gaisā.
Viņi nolika klausules, un no ārpuses atkal atplūda pārējo ģimenes locekļu smiekli. Mārtijs kādu laiku palika sēžam uz dīvāna.
Viss, ko viņš pazina un pie kā bija pieradis, gatavojās mainīties.
Viņš piecēlās un piegāja pie loga, nejauši nogāzdams dēla konstrukciju, un Lego klucīši aizlidoja uz visām pusēm.
- Sasodīts!
Rīt pasaule pamodīsies, dosies uz skolu, uz darbu, smiesies, mīlēs, ēdīs kopā ar ģimeni, un viss šķietami būs tāds pats. Taču līdz dienas beigām notiks pārmaiņas, kādas pasaule vēl nekad nebūs pieredzējusi.
Mārtijs pieliecās un pacēla dēla salauzto konstrukciju, noskatoties uz krāsainajām detaļām visapkārt.
- Dievs, palīdzi mums, - Mārtijs al Baširs nomurmināja nevainojamā angļu valodā.
PIRMĀ DALA
r
Pirmā nodaļa
Viņi iegāja mājā pa pagrabstāva bīdāmajam stikla durvīm, kuras Bekija, viņu piecpadsmitgadīgā meita, dažkārt atstāja pavērtas, lai naktī pie viņas varētu paciemoties draugi.
Augšstāvā Eiprila Glasmena gultā sagrozījās. Viņa allaž sadzirdēja naksnīgos trokšņus. Tas bija pusaugu meitas mātes lāsts. Viņa jokoja, ka Marks varētu krākt mūžīgi, arī tad, ja skanētu ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, taču Eiprila bija noregulējusi savas uztveršanas antenas tā, lai saklausītu, kā Bekija uz pirkstgaliem ietipina iekšā pec komandanta stundas vai Eimoss, viņu zeltainais pūdeļretrīvers, kurš atradās sardzē pie dzīvojamās istabas loga, sāk skrāpēt stiklu, ieraudzījis ārpusē briedi vai vāveri.
Māja bija liela sarkanu ķieģeļu celtne karaļa Džordža stilā netālu no Ketrokroudas piebraucamā ceļā Griničas laukos. Nakti ikviens sīkums šķita satraucošs. Viņa atvēra acis un paraudzījās, cik rada elektroniskais pulkstenis televizora ekrānā. Trīspadsmit pāri diviem. Eiprila nogulēja dažas sekundes, ieklausīdamās tumsā. Viņa pilnīgi noteikti kaut ko dzirdēja - grīdas dēļu čīkstoņu, pieklusinātas balsis priekštelpa vai uz kāpnēm.
Piepeši Eimoss sāka riet.
- Mark... - Eiprila piebakstīja vīram.
- Kas ir, sirsniņ? - Marks Glasmens novaidējās, samīcīdams spilvenu bumbā un apgriezdamies uz sāniem.
Eiprila paliecās tuvāk un satvēra vīra roku.
- Es kaut ko dzirdēju.
- Varbūt tas bija tikai Eimoss. Varbūt viņš ir pamanījis briedi. Tu taču zini, ka tie nejaucēni nekad nenāk ārā no meža pirms pulksten diviem naktī.
- Nē, - viņa satraukti ierunājās. - Es dzirdēju balsis.
- Labi, labi... - Marks nopūtās padodamies. Viņš atvēra acis un palūkojās pulkstenī. - Āāāā... Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai Bekija.
Viņu meitai vidusskolā bija parādījies draugs, kurš darbojās cīkstoņu komandā un brauca ar automašīnu, un tas ienesa viņu dzīvē jaunu sarežģījumu virkni. Pēdējā laikā meita mēdza izzagties no mājām pēc tam, kad vecāki bija nolikušies gulēt, vai arī brīvdienās uzņēma mājās draugus jebkurā nakts stundā.
- Nē. Šodien ir svētdiena, Mark, - Eiprila atbildēja, atminēdamās, kā bija novēlējusi meita labunakti jau pirms vairākām stundām un atstājusi viņu saritinājušos gultā ar atvērtu "feisbuka" lapu un ķīmijas uzdevumu burtnīcu klēpī.
- Nu vairs nav... - Marks miegaini pietrausās sēdus, pārbrauca ar plaukstu pāri sejai un ieslēdza naktslampiņu. - Es tāpat grasījos celties augšā un pārbaudīt nakts noguldījumus.
Tā kā Marks bija galvenais akciju brokeris Wertheimer Grant, vienā no Volstrītas vecākajiem uzņēmumiem, pēdējo reizi viņš bija bez pārtraukuma nogulējis veselu nakti pirms vairākiem mēnešiem. Singapūras birža tika atvērta pusnaktī, Austrālijas - stundu vēlāk. Eiropas un Krievijas biržas bija vaļā četros. Vēl pirms sešiem mēnešiem viņš būtu mierīgi gaidījis līdz rītam. Taču tas likās pirms veselas mūžības. Nu tirgū notika briesmu lietas. Visa tā jezga ar sliktajiem kredītiem, Fannie Mac un Freddie Mac pārņemšana, AIG apdrošināšanas firmas krahs. Bankas šķobījās. Nemaz nerunājot par uzņēmuma akcijām: pirms gada cena pārsniedza astoņdesmit, un viņi ar Eiprilu būtu varējuši aizbraukt un nodarboties ar tomātu stādīšanu otrā pasaules malā līdz mūža galam. Pagājušajā piektdienā to vērtība bija nokritusies līdz divpadsmit! Viņam būs vajadzīgi vēl desmit gadi, lai atgūtos. Atsaucoties uz šo domu, Marka kuņģis savilkās čokurā, kā tas parasti notika pulksten divos naktī.
Un tagad Eiprila dzirdēja balsis...
- Iešu paskatīties.
Dažu pēdējo mēnešu laikā Eiprila bija noskatījusies, kā vīrs nokrītas svarā par desmit mārciņām stresa dēj. Viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Eiprila apzinājās, ka uzņēmums cieš un ka ģimene lielā mērā paļaujas uz Marku. No viņa tika sagaidīts tik daudz. Pēdējā laikā Marks reti stāstīja par savu darbu. Uz viņu izdarītais spiediens bija neprātīgs.
Eiprila pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu viņam uz pleca.
- Mīļais, vai viss kādreiz atkal atgriezīsies normālās sliedēs?
Marks atmeta segas un paķēra rītasvarkus.
- Šis ir jaunās normālās sliedes.
Šajā brīdī viņi abi sadzirdēja jaunu troksni.
Kāpņu iečīkstēšanos. Marks pielika pirkstu pie lūpām, aicinot sievu paklusēt.
Tad kāpnes iečīkstējās vēlreiz. Jau tuvāk. Viņi abi jutās, kā saņēmuši naža dūrienu.
Kāds kāpa augšā pa kāpnēm.
- Mark... - Eiprila ieskatījās viņam acis. Sievas skatiens pauda raizes. - Eimoss pārstāja riet...
Viņš pamāja, iekšēji sajuzdams to pašu.
- Es zinu.
Nākamreiz grīda iečīkstējās augšstāva kāpņu laukumiņā. Eiprilas sirds pamira. Vira skatiens bija nepārprotams.
Kāds atradās mājā.
- Paliec tepat, - viņš noteica, pamādams uz gultu un paceldams roku, tā mudinot viņu klusēt.