Naomi bija par veselu pēdu īsāka un līdz pat šai dienai glabāja savu autovadītājas apliecību aiz bibliotēkas lasītāja kartes. Viņi allaž jokoja, ka māsai ir tikušas smadzenes, bet Džeremijam viss pārējais. Pēc dienesta Irākā viņš tika nosūtīts uz Fortbeningu Džordžijā lidotāju apmācības programmas ietvaros, taču otrajā nedēļā helikopters, kurā brālis atradās, avarēja. Džeremijs izdzīvoja, taču zaudēja abas kājas. Kad Naomi aizbrauca uz slimnīcu pie brāļa - šī lielā, drosmīgā, spēcīgā puiša, lielākā cīnītāja savā vienība -, viņš aizgriezās. Tukšs. Čaula no tā, kas viņš reiz bijis. Pat aklais būtu varējis saskatīt vilšanos, kas bija ierakstīta viņa sejā.
Pēc divām dienām Naomi aizgāja no Prinstonas un arī iestājās armijā.
Nekad agrāk viņa nebija īpaši aizrāvusies ar militārismu vai pārlieku patriotismu. Viņas tēvs bija avīzes redaktors Baltimorā. Naomi iekšēji juta, ka viņai tas ir jāizdara. Sekojot lielā brāļa pēdās. Viņa pat gribēja nonākt Džere-mija bijušajā pulkā, taču armijas priekšniecībai pietika palūkoties uz viņas prestižo skolu un iespaidīgajiem eksāmenu rezultātiem, lai nosūtītu meiteni uz izlūkošanas vienību. Naomi pavadīja divus gadus Irākā armijas iekšējās izmeklēšanas nodaļas jaunākās speciālistes statusā. Viens no viņas uzdevumiem bija izmeklēt asinspirti, kas bija notikusi Bagdādes Nisura laukumā, kur bariņš apsargu, apgalvodami, ka tikuši izprovocēti, sāka mežonīgi apšaudīt cilvēku pilno laukumu, nogalinot septiņpadsmit irākiešus. Naomi izmeklēja šo lietu īpaši rūpīgi, juzdamās pārliecināta, ka tas bijis neizprovocēts un krimināls noziegums. Viņa mudināja savu priekšniecību aizturēt tā dalībniekus, taču līdz tam laikam aģentūra bija slepeni izvedusi vainīgos ārā no valsts, un izskatījās, ka valdība cenšas nogludināt situāciju un ļaut tiem izsprukt cauri sveikā.
Arī pēc vairākiem gadiem šis gadījums nedeva viņai mieru.
Naomi saprata, ka atbildība jāuzņemas priekšniecībai, taču tobrīd rezultāts bija tikai acu aizmālēšana, reklāmas triks, lai arī pēc preses saceltās kņadas, kas sekoja viņas atklājumiem, apsardzes firma tika uz visiem laikiem padzīta no Irākas.
Pēc otrās ekspedīcijas, kad viņa pieredzēja pāris konvo-jēšanas operāciju darbībā, Naomi aizgāja no armijas un atgriezās augstskolā. Viņas uzskati bija mainījušies, un augstākā izglītība mūzikas jomā vairs nelikās tik pievilcīga. Viņa sprieda, ka derētu iestāties juridiskajā fakultātē, varbūt sākt strādāt Volstrītā un strādāt sešpadsmit stundu dienā, lai beigās kļūtu par partneri, taču, kad priekšnieks, ar kuru viņa bija sadarbojusies armijā, ieteica Naomi Valsts finanšu departamentam un pavēstīja tā vadībai, ka viņi nemūžam neatradīšot nevienu gudrāku un spītīgāku, kaut kas nostājās savās vietās.
Tā bija izdevība beidzot sajust, ka viņai tiek dota iespēja mainīt pasauli.
Naomi allaž bija izcēlusies ar savu nelielo augumu un noslēgtību. Pa daļai viņai visu laiku gribējās pierādīt, ka ir pietiekoši stipra - tas nāca no laikiem, kad Naomi spēlēja lauka hokeju. Paslēpties flangā, pamanīt izdevību, izlavie-rēt cauri lielākām meitenēm. Likt lietā savu ātrumu, veiklību un spēles pārzināšanu.
Un gūt vārtus.
To viņa darīja arī tagad. Valsts finanšu departamentā. Viņa tikai bija vienīgā, kas to darīja ar savdabīgu tetovējumu uz pēcpuses - tās bija Glāsa skaņdarba "Mūzika kvadrāta formā" ievadtaktis.
Naomi vēlreiz pārskatīja F1B izdrukas. Iemalkoja smu-tiju. Viņa nepazina zvanītāju, taču sasodīti labi pazina cilvēku, ar kuru viņš bija pieķerts sarunājamies.
Un tas nelikās loģiski.
Saruna bija norisinājusies aptuveni pirms mēneša. Kopš tā laika pasaules finanšu tirgi bija sabrukuši. Dova indekss bija noslīdējis par divdesmit procentiem. Vienu no lielākajām firmām bija pazudinājis blēdīgs brokeris.
Un viens no pasaules ietekmīgākajiem finansistiem, kurš pārvaldīja vienu no lielākajiem investīciju kapitāla fondiem, sazinājās ar aizdomās turētu teroristu naudas pārzinātāju.
Un tie noslēpumainie arābu vārdi, kas bija nonākuši viņas rīcība... Tie viņu biedēja. Un vedināja domāt par to, ko gan tas viss varētu nozīmēt.
Lidmašīnas jau ir gaisā.
Divdesmitā nodaļa
Pirmdienas rīta Hauks sēdēja savā automašīnā iepretī Leika avēnijas skolai Griničā.
Bija pagājušas tris nedēļas kopš Glasmenu slepkavības. Vēl aizvien nebija atrasts neviens pavediens.
Apmēram divos un četrdesmit minūtēs pēcpusdienā bērni straumēm sāka plūst laukā no pelēkas mūra ēkas. Mammas, ģērbušās kapri bikses vai treniņtērpos, vai nu pļāpaja ar citām mammām pa telefonu, vai piebrauca savos mini-busiņos. Daži bērni nesa līdzi skolas mantas, košus izdales materiālus vai zīmējumus, uzmetuši plecos mugursomas. Citi nesa beisbola cimdus vai lakrosa nūjas un skaļi sarunājās par Rangers izspēles turnīra maču, kam bija jānotiek šajā vakarā, vai par American Idol. Automašīnas piebrauca, bērni sakāpa tajās, mammas pamāja ardievas cita citai un aizbrauca.
Pie ieejas durvīm vairs nebija drūzmas.
Pēc pāris minūtēm Hauks ieraudzīja iznākam sīku, gaišmatainu puisēnu džinsos un džemperī; viņš turējās pie vecāka vīrieša rokas. Tas bija viņa vectēvs. Zēns nesa papīra rulli un sarkanu mugursomu.
Hauks viņu atcerējās no abu tikšanās pirms trim vai četriem gadiem. Eiprilas automašīnā.
Evans.
Tā bija viņa pirmā skolas diena pēc notikušā. Par to bija rakstīts vietējās avīzēs. Pāris skolotāju iznāca ārā un noskatījās, kā zēns kopā ar vectēvu dodas uz automašīnu stāvvietu, pielūkojot, lai avīžnieki viņus netraucētu.
Hauks ari gribēja par to pārliecināties.
Zēns bija turējies braši. Viņš bija uzņēmis paris fotogrāfiju, kuras kādu dienu varētu izmantot par pierādījumu. Viņš bija izrādījies lietaskoks. Mamma būtu varējusi ar viņu lepoties.
1 lauks īsti nezināja, kāpēc bija šurp atbraucis. Ja nu vienīgi tas Jāva viņam sajusties tuvākam. Vēl aizvien saistītam. Saskaņā ar savu solījumu. Viņš nebija to aizmirsis. Nemaz nevarētu aizmirst.
Redzi, es nemaz nebiju garāmgājējs, viņš sacīja.
Zēns iekāpa sudrabotā Volvo, un viņa vectēvs aizbrauca.
Haukam gribējās viņiem sekot. Tomēr viņš ieslēdza pirmo ātrumu un palika turpat.
Divdesmit pirmā nodaļa
Bija vajadzīgs kāds laiks, lai Dānijā Tibo tēls sāktu iezīmēties visā pilnībā.
Merila bija cerējusi, ka tā būs tikai veltīga laika šķiešana. Pārlieka piesardzība no viņas puses, kas remdinās bažas, bet galu galā ne pie kā nenovedīs.
Tā nenotika.
Hauks bungoja pa darba telefonu, prātodams, vai piezvanīt viņai.
Tibo bija melojis par to, kurā skolā mācījies. Viņš bija melojis par savu dienestu Holandes armijā un piedalīšanos miera uzturēšanas misijā Kosovā. Viņš bija ari melojis par savu saistību ar Beļģijas karalisko ģimeni. Patiesībā viņš pāris nedēļu bija saticies ar karalienes aušīgo māsīcu un varbūt kopā ar viņu piedalījies kādā ģimenes pasākumā, kur arī tapa uzņēmumi, kas šobrīd atradās viņa kabinetā pie sienas. Attiecības izjuka, ja neskaita obligātos tenku sleju momentuzņēmums ar viņiem abiem greznos klubos; Ričards Snells bija tos sameklējis internētā.
Lielākoties Tibo karjeru veidoja daži aizvien nopietnāki amati vairākās aizdomīgās bankās, kur viņš pārvaldīja bagātu klientu naudu un dibināja grūti izprotamus trasta fondus. Viņš bija pārņēmis savu vārdu un daļu pagātnes no vīrieša, kurš bija nogalināts pirms piecpadsmit gadiem Francijā.