Kurš gan tā varētu rīkoties, prātoja Hauks, ja ne cilvēks, kuram būtu kas svarīgs slēpjams?
Šo divu pēdējo nedēļu laikā Hauks bija noskaidrojis visu iespējamo par Tibo personīgo dzīvi. Viņš zināja, kur Tibo pasūta uzvalkus - pie Kilgour Sevilrovā. Viņš zināja, kur Tibo apmetas Dubaijā - septiņzvaigžņu viesnīcā Bnrj. Viņš zināja, kuros restorānos Tibo iegriežas, atrodoties Ņujorka, - Veritas, Daniel, Spartina. Tibo pats maksāja savus rēķinus. Nevienam nebija ne ķīlas tiesību, ne prasījumu pret viņu. Viņa elektroniskā pasta vēstules liecināja par ikdienišķiem biznesa un personiskiem kontaktiem. Nekā neparasta. Varbūt zināmas dīvainības sakās tad, ja runa bija par Merilu. Pat neizskatījās, ka viņam butu kāda cita mīļākā.
Un viņš nebija izdarījis nekādus noziegumus.
Vienīgais, ko Hauks atrada, bija apšaubāma pagātne, kas noteikti slēpa ko tādu, ko šis cilvēks bija papūlējies labi noslēpt. Pat no Merilas. Kāpēc lai Hauks tagad mēģinātu viņu iznīcināt? Viņš vairs nestrādāja policijā.
Mēs nenodarbojamies ar tādām lietām, viņš bija sacījis Fuli-jam. Nejaucamies cilvēku dzīvēs.
Šoreiz mēs to darām.
Hauks atvēra biezu mapi, kas bija pilna ar Dānijā fotogrāfijām. Dažas bija no Greenwich Magazine un atspoguļoja labdarības pasākumus. Dažas bija uzņemtas Palmbīčā. Dārza kluba balle. New York Post sestā lappuse. Tibo īpaši nevairījās no publicitātes.
1 lauks pārskatīja dažas lapas, kuras bija pārsūtījis draugs no avīzes Fairfield Style. Ģenerālprokuroram par godu sarīkotas viesības uz Rona Tilersona jahtas. "Merila Saimon-sa un finansists Danijs Tibo". Sestdienas polo mači Konjer-su fermā. Tibo piederēja vairāki zirgi. Viņi abi ar Merilu izskatījās laimīgi, iemīlējušies. Sadevušies rokās.
Tā bija viņas izvēle - ko iesākt ar to, ko viņi bija atraduši. Viņas gājiens.
Tas nebija gluži tāds darbs, kādam Hauks bija piekritis, mainot karjeru.
Viņš pacēla klausuli un uzgrieza Toma Fūlija numuru, lai pavēstītu priekšniekam saņemto informāciju. Lai Fūlijs izlemj, kā to darīt zināmu Merilai. Viņas bijušais virs vēl aizvien bija ļoti svarīga figūra. Haukam šī bija jauna darbības sfēra, un tas viss bija nepatīkami politizēts. Sekretāre no firmas Ņujorkas biroja lika viņam gaidīt.
Hauks atvēra mapi un salika tajā fotogrāfijas.
Viens attēls pašā apakšā piesaistīja viņa uzmanību.
Tas bija no Konjersu fermas polo sacensībām. Bariņš parasto klientu, ar kuriem Haukam bija iznākusi darīšana gadu gaita: vīrieši bleizeros un zaļās biksēs, sievietes dārgās vasaras kleitās un milzu cepurēs.
Tibo, ģērbies baltā lina bleizerā un baltā krekla ar vaļēju apkaklīti, bija nofotografēts sarunājoties ar kādu, kas likās neskaidri pazīstams. Melnas saulesbrilles, kamerai uzgriezta mugura, taču profils bija skaidri saskatāms. Tas bija fragments no lielāka uzņēmuma. Tie abi nemaz nezināja, ka tiek fotografēti.
Hauks jau grasījās nolikt mapi, kad piepeši saprata, kas ir vīrietis, ar kuru Tibo sarunājās.
Viņš nolika klausuli.
t
Tas nozīmēja, ka nākamais solis jautājumā par Dāniju Tibo vairs nebija Merilas Saimonsas ziņā.
Šo seju Hauks bija redzējis avīzēs un televīzijā. Bieži vien ziņās. Viņš pāršķīra lapu, jutekļiem saasinoties līdz kņudo-ņai vēderā, un meklēja datumu. Pērnā gada jūnijs.
Tolaik viņu abu saruna varēja likties nenozīmīga.
Taču tagad, kad Dova indekss bija nokrities par paris tūkstošiem punktu, kad viena no Volstrītas lielākajām firmām bija bankrotējusi, kad tuva draudzene bija brutāli nogalināta, Hauks stingi vērās aizmirstajā fotogrāfijā, juzdams, ka asinis sāk vārīties.
Vīrietis, kurš bija nofotografēts kopā ar Dāniju Tibo no aizmugures, bija Eiprilas Glasmenas vīrs Marks.
OTRĀ DAĻA
Divdesmit otrā nodaļa
Pulkstenis bija divi naktī, un Džeimss Donovans bija nobijies.
Nedēļām ilgi viņš šajā laikā bija aizmiedzis acis un ieklausījies sievas vienmērīgajos elpas vilcienos. Viņš bija apraudzījis Zakiju, abu četrgadīgo puiku, kurš gulēja savā istabā. Viņš bija iegājis tiešsaistē, pārbaudījis savas pozīcijas. Alt-A hipotekārās parādzīmes zaudēja vērtību. Apjomi mazinājās. Drīz vien viņš to vairs nespēja izturēt. Sajuta bija tāda, it kā viņš gatavotos pārsprāgt.
Tad viņš piesēja suni saitē un izgāja ārā nakts melnumā, lai paelpotu svaigu gaisu.
Viņš bija izdarījis kaut ko ārkārtīgi nepareizu. Nu viņš vairs nezināja, kā to labot.
Šonakt jaka nespēja viņu pasargāt no skarba vēja, kas pūta no Istriveras puses. Remi, viņa baltais klēpja sunītis, paraudzījās augšup uz saimnieku ar skatienu, kas liecināja, ka dzīvnieks grib atgriezties mājā. Džeimss vēl nebija tam gatavs.
Viņš nezināja, ko iesākt.
Pirmais čeks, kuru viņš pieņēma, bija par vienu miljonu un sešsimt tūkstošiem dolāru. Summa tika noguldīta kontā Kaimanu salās, kuru viņš bija atvēris uz dēla vārda. Džeimss bija gaidījis, kad nauda atradīsies viņa rīcībā. Nākamā čeka summa jau sasniedza divus miljonus un trīssimt tūkstošus. Nauda, kas varēja mainīt visu dzīvi. Ņemot vērā to, kas notika tirgū, šādu naudu viņš nemūžam nebūtu varējis nopelnīt. Katrā ziņā ne tagad, kad hipotekārie vērtspapīri bija zaudējuši jebkādu vērtību un firma runāja par to, ka šogad netikšot izmaksātas prēmijas. Un nākamgad arī ne. Kad akciju vērtība noslīdēja līdz sešiem procentiem.
Viņi bija gatavi samaksāt piecus miljonus! Ka viņš varēja atteikties no tādas drošības naudas?
Sākumā viss likās vienkārši. Tāpat kā ar visu, kas likās drošs, bija viegli iekrist šajās lamatās, attaisnot to. Grūti bija izkļūt no tā visa laukā.
Tas bija licies saprātīgi. Ģimenes dēļ. Viņa draugi un paziņas, kursabiedri - viņi visi tik daudz pelnīja pat sliktā gadā. Pirka mājas Hemptonā. Kļuva par privātu lidmašīnu līdzīpašniekiem. īrēja villas Kārību salās. Ierīkoja plašus vīna pagrabus.
Kāpēc lai tas nebūtu viņš?
Turklāt firma bija praktiski izjukusi. Ne ar vienu nerēķinājās. Viņš bija tikai neliela skrūvīte tajā visā.
Taču tad viss mainījās. Tas puisis no Griničas, kurš strādāja Wertheimer Graut. Viņš mainīja pilnīgi visu. Katru reizi, kad Džeimss par viņu iedomājās, uz pieres izspiedās lipīgi sviedri.
Viņi bija nogalinājuši visu tā puiša ģimeni.
Džeimss turpināja pastaigu ar suni saitē. Viņš ievēroja melnu minibusu, kas bija novietots uz ielas netālu no viņa mājas. Logi bija aptumšoti, tomēr caur tiem viņš saskatīja seju. To pašu seju, kuru bija redzējis jau agrāk un kura viņu vēroja.
Vai viņš juka prāta? Vai nebija redzējis šo pašu automašīnu jau vakar? Atgriežoties mājās no darba. Iekšā sēdēja tas pats vīrietis. Vai viņš tur nebija atradies arī iepriekšējā dienā, kad viņi ar Lesliju bija izgājuši kaut ko iekost? Džeimss bija apjautājies šveicaram. Neesmu to agrāk te manī-/is. Manijs tikai iesmējās un noteica: "Varbūt atvizinājis kādu lielu bosu uz divsimt divdesmit piekto numuru, Dono-vana kungs."
Jā, kādu lielu bosu, Manij. Džeimss prātoja, vai puisis no Wertheimer Grant arī bija pamanījis, ka viņam kāds seko.
Vai varbūt viņš to visu bija tikai iedomājies. Pats sevi uzskrūvēja. Viņš pavilka suņa pavadu. Nāc, nokārto savas darīšanas. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu salietojies amfeta-mīnu. It kā smadzenes būtu gatavas uzsprāgt.