- Tom, tas ir tips, kurš ļoti nopūlējies noslēpt savu pagātni. Tā rīkojas tikai tādi cilvēki, kuriem ir kas slēpjams. Mums, mazākais, vajadzētu noskaidrot, kas viņš īsti ir.
- Nē. - Fūlijs papurināja galvu, stingi raudzīdamies sev priekšā. - Nē. Mazākais, ko mums vajadzētu darīt, ir parūpēties, lai mūsu klients īstenotu ļoti svarīgu darījumu. Ja paklīdīs baumas, ka šis brokeris bijis uzpirkts vai neuzticams, ja cilvēki sāks lūkoties uz to gadījumu ar Wertheimer Grimt un tad sasaistīs to ar Merilu, uzņēmuma rezidenta bijušo sievu, vai ar mums... - Tika atnesti otrajā reizē pasūtītie dzērieni, un Fūlijs pamirkšķināja glītajai bārmenei, kura tos novietoja uz galdiņa, bet pēc tam uzlūkoja Hauku ar apņēmīgu skatienu. - Tu tagad esi mūsu partneris. Tu vairs neesi policists, tāpēc es negaidu, lai tu rīkotos kā li-kumsargs. Tagad mūsu prioritātes ir arī tavējās. Varbūt tad, kad darījums būs noslēgts, varbūt pēc pāris nedēļām... mēneša. Tad tu varēsi pagrabināt būrīti mazliet stiprāk. Mēs to apspriedīsim vēlreiz. Kā tu uz to skaties?
- Un kā būs ar Merilu?
Fūlijs dziļi, saraustīti ieelpoja un tad paraustīja plecus.
- Viņai par to šobrīd nevajadzētu uzzināt. Tici man. Pēc mēneša. Lai pagaidām paliek. Pēc tam redzēsim. Vai saproti, ko es gribu teikt?
Hauks aplaizīja lūpas, sajuzdams mutē rūgtenu garšu. Likās nepatīkami un nepareizi kaut vai tikai apsvērt Fulija priekšlikumu. Savā agrākajā dzīve...
Tomēr varbūt viss bija mainījies. Viņš bija pieņēmis šo darbu un algu. Varbūt vajadzēja pie tā pierast. Jaunas prioritātes. Galu gala nekas nebija pierādīts. Plauks juta, ka pamāj, apvaldīdams iekšēju sajūtu, ka nupat viņš rīkojas pilnīgi pretēji savai pārliecībai.
- Labi. - Fūlijs pasmaidīja un uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Pāris nedēļu vai mēnesis. - Viņš pacēla augšup jauno glāzi, un viņa sejā atgriezās sārtums. - Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj... un par to, kāda varētu būt tava loma šajā organizācijā.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Braucot atpakaļ uz mājām, Hauks domāja par to, ka Talon grib viņu izmantot par tādu kā runasvīru, un, par spīti visam, tas likās patīkami.
Varbūt pie vainas bija pāris alus kausu.
Viņa priekšnieks bija spriedis, kā izmantot Hauka reputāciju. Neatkarīgs cilvēks, kurš atmasko naudas atmazgātājus un pat korumpētu pavalsts senatoru, - tas labi noderētu cīņā par vairākiem līgumiem ar valdību. Lai ari Hauks bija vairījies no jebkādas publicitātes pēc savas pēdējās skaļākās lietas - federālā prokurora slepkavības Hārtfordā -, šis gadījums bija iekļuvis avīžu pirmajās lappusēs un maksājis karjeru vienam no pavalsts varenākajiem politiķiem, kā arī licis apšaubīt mantojumu, ko atstāja viens no bagātākajiem magnātiem.
Viņš brauca pa šoseju garām Yankees stadionam, cenzdamies izmest no galvas jautājumus par Dāniju Tibo un Marku Glasmenu.
Hauks uzspieda Enijas numuru. Viņa bija darbā, un Hauks bija apsolījis viņai izstāstīt par tikšanos. Taču, tiklīdz telefons saka zvanīt, kaut kas lika viņam pārdomāt, un, īsti nezinādams iemeslu, Hauks nospieda sarkano pogu.
Patiesība bija tāda, ka Hauka sirdī nebija nevienas pašas vietiņas, kas būtu ar mieru akceptēt Fūlija atbildi uz jautājumu, ko darīt ar Tibo. Iespēja, ka viņš varētu nedarīt neko, ļaut visam palikt pa vecam pēc principa "mūsu prioritāte ir tas, kas māk par labu mūsu klientiem", nespēja sadzīvot ar viņa sirdsapziņu.
Nogriežoties uz šosejas, kas veda uz Konektikutu, apmēram divdesmit minūšu attālumā no mājām viņa acu priekšā iznira Merila. Viņas acu dzīlēs bija lasāmas šaubas. Viņa nevēlējās to atlikt malā. Es gribu zināt, kas patiesībā ir vīrietis, kurā es grasos iemīlēties.
Tu vairs nepārstāvi Griničas pilsētu...
Vēl bija arī Tibo. Noslēpumaina figūra. Krāpnieks. Vai varbūt kas daudz, daudz ļaunāks. Darījumi, kuri nenotika. Attiecības, kuru nebija. Kādam vajadzēja būt cilvēkam, lai ar to visu nodarbotos? Ko viņš slēpa?
Vai zini, kurš ir noskatījis Wertheimer Grant mazumtirdzniecības darījumu biznesu, Taj? Fūlijs bija uzplīkšķinājis viņam uz pleca.
Viņš jutās izmantots.
Virsraksti vēstīja, ka šī reiz tik varenā Volstrītas firma ir sabrukusi. Cilvēki bija zaudējuši darbu. Dova indekss atradās brīvā kritienā. Bagātības saruka desmitkārt. Marks Glasmens, Eiprila un viņu skaistā meita bija miruši.
Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj...
Kas tas ir, viņš domāja, iejuzdamies brauciena ritmā, kas šajā gadījumā tiek tik ļoti sargāts? Tas vien, ka viņš bija spēris šo soli, tas vien, ka viņa darbavieta tagad bija Talon Group, nevis Griničas policijas iecirknis, nenozīmēja, ka viņš spēj no tā visa atteikties. Nemiers Hauka asinīs bija tāds pats, kādu viņš bija jutis allaž.
Kā gan iespējams atteikties no kā tāda, kas tev ir tikpat tuvs kā paša sirdspuksti?
Kā iespējams atteikties no patiesības?
* * *
- Nu, pirmais, ko ikvienam vajadzētu zināt, - Eiprila pasmaidīja, iedzerdama malku kafijas, - ir tas, ka viņš nejūk prātā. Zini, ārprāts ir iedzimts. - Viņa iekoda apakšlūpā. - Mēs to pārmantojam no saviem bērniem.
Viņš iesmējās, ari iedzerdams kafiju ar pienu.
- Man vienmēr licies, ka ir otrādi.
- Tas ir populārs malds, - viņa sacīja. - Piedodams. Ikviens sākuma pieļauj šo kļūdu.
- Paldies, ka atklāji man to.
Pēc Hauka trešā apmeklējuma, kad viņi bija vairākkārt saskatījušies, abi bija pasākuši kopā iziet no ēkas un kādu bridi aprunāties, stāvot uz ietves. Turpat uz stūra atradās Starbucks kafejnīca, un Eiprila apjautājās, vai viņam garšo moccha latte.
- Parasti es dzeru kafiju - melnu, bez cukura. Taču ilgojos paplašināt savus apvāršņus.
- Tādā gadījumā es cienāju.
Viņi bija apsēdušies uz dīvāna. Eiprila pasūtīja viņa vietā.
- Man ļoti žēl, ka tā notika, - viņa ierunājās, samaisot savu kafiju. Viņā jautās kaut kas nepārprotami atklāts un uzticams, un kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad Hauka laulība bija izjukusi un viņš bija aizgājis no darba policijā, viņš nebija ne ar vienu daudz par to runājis. Tāpēc bija patīkami ar kādu pasēdēt kafejnīcā. Un viņa bija skaista. Un laipna. - Zaudēt bērnu.
- Paklau, - viņš noteica, - kāpjot augstāk, krāsas sabiezē, tāpēc mums nav par to jārunā, ja tu to nevelies. Tomēr paldies.
- Zini, tā nav tava vaina. - Viņa paraustīja plecus. Viņas acis bija sūnu zaļas. - Es zinu, ka tu tam šobrīd netici, taču tiešām nav.
Viņš aprobežojās ar: - Es zinu.
Eiprilas smaids kļuva platāks.
- Zini, neviens neticētu, ka tā ir. Ņem to vērā.
Viņš jutās tā, kā vēl nekad agrāk nebija juties. Nekad nekas nebija nācis viegli. Vajadzēja strādāt it visur - skolā, sportā. Visi rekordi, ko Mauks bija sasniedzis vidusskolā, bija izsūkuši viņu līdz pēdējai sviedru lāsei un prasījuši visu viņa apņēmību. Iestāšanās Kolbija koledžā. Brālis bija ticis juridiskajā fakultātē, un Haukam likās, ka būs pareizi, ja viņš dosies citā virzienā. Policijā. Un viņš uzkalpojās. Kļuva par inspektoru vēl pirms trīsdesmit gadu vecuma. Viņa augstskolas diploms ļāva Haukam nonākt Ņujorkas policijas pārvaldē. Informācijas departamenta. Priekšnieka vietnieka pakļautībā. Viņa laulība zēla un plauka. Divas burvīgas meitiņas. Tolaik likās, ka tā bus mūžīgi. Visu laiku tikai augšup. Tikai uz bridi, uz sekundi viņš bija ļāvis sev atslābināties. Novērsies.