Visi zināja par nesenajām laupīšanām lauku mājās. Viņi bija par to sprieduši pagājušās sestdienas vakarā ar Raden-bahiem restorānā Mediterraneo. Marks uzmanīgi ieklausījās pie durvīm. Viņi nekad neieslēdza signalizāciju. Pie joda, kāpēc viņiem vispār bija tā sasodītā sistēma, viņš sev jautāja jau simto reizi. Tā bija tikai veltīga naudas šķiešana. Patiesībā viņš pat nespēja atcerēties to nolāpīto kodu - vai to, kur atradās trauksmes poga.
- Mark...
Viņš pagriezās. Marks uzlūkoja Eiprilas vasarraibumai-no seju, viņas maigās apaļās acis, matus, kas bija uz nakti saņemti zirgastē. Taču tagad viņš saskatīja sievas acīs tikai bailes. Un bezpalīdzību. - Bekija, Evans... - viņa nočukstēja.
Viņu istabas atradās gaiteņa galā.
Marks apņēmīgi pamāja.
- lešu pārbaudīt.
Viņš paspēra soli, un piepeši guļamistabas durvis atsprāga vaļā. Divi vīrieši slēpotāju maskās un vienkāršos zilos kombinezonos ielauzās viņu istabā.
Eiprila iekliedzās.
- Pie joda, kas te notiek? Ko jūs te darāt? - Marks aizstājās viņiem ceļa.
Pirmais vīrietis piepeši trieca dūri viņam sejā, iegāžot Marku atpakaļ gultā.
- Mark! - Eiprila pasniedzās viņam pretī^.-
Virs noņēma plaukstu no sejas un.uzlūkoļa pirkstgalus. Uz tiem bija redzamas asinis.
- Pie joda, ko jūs gribat? - viņš noprasīja.
- Aizveries, - pirmais sacīja. Vīrietis bija liela auguma un runāja piesmakušā balsī. No maskas spraucās ārā rudu matu cirta. Viņam rokā bija pistole, un tas bija iemesls, kāpēc Marka lūpa tagad asiņoja. - Aizveries, un tad varbūt jūs paliksiet dzīvi.
- Ak kungs, Mark, lūdzu... - Eiprila murmināja, juzdama, kā sirdsdarbība strauji paātrinās. Domas pievērsās bērniem, kuri gulēja gaiteņa otrā pusē. Neļauj šiem cilvēkiem pieiet viņiem tuvāk.
Otrais vīrietis aizvēra guļamistabas durvis aiz sevis. Pirmais, kuram bija pistole, pienāca klāt un izrāva Eiprilu no gultas.
- Celies! Saliec rokas aiz muguras. - Viņa līdzzinātājs izņēma no kombinezona kabatas līmlentes rulli un cieši salīmēja kopā Eiprilas roku locītavas viņai aizmugurē. Viņa bailēs uzlūkoja vīru, kad iebrucējs uzlīmēja līmlentes gabalu sievietei uz mutes.
- Ko jūs no mums gribat? - Marks bezpalīdzīgi iejautājās, noskatīdamies, kā viņa sieva tiek sasieta. - Paklausieties, man pirmajā stāvā ir seifs. Mums ir mazliet naudas... -Viņš uzmeta Eiprilai uzmundrinošu skatienu, it kā gribētu teikt: "Turies, mīļā. Viss būs labi. Viņi te ieradušies naudas dēļ. Šī nav pirmā reize. Pagaidām vēl neviens nav cietis."
- Kur? - pirmais ar pistoli noprasīja.
- Lejā. Kabinetā. Es jums parādīšu. Paklausieties, mēs neredzējām jūsu sejas. Mēs nezināsim, kas jūs esat. Ņemiet, ko vēlaties, un laidiet mūs vaļā, labi?
- Parādi man! - Vīrietis ar pistoli saķēra viņu aiz rokas un pievilka kājās.
Šajā brīdī viņiem abiem par šausmām guļamistabas durvis atvērās un viņu meita Bekija, vēl īsti nepamodusies, tērpusies gaiši zilā Griničas vidusskolas sporta kreklā, ienāca iekšā, miegaini berzēdama acis.
- Kas notiek, cilvēki?
Viņa pat nepaguva iekliegties, kad otrais iebrucējs saķēra meiteni un aizklāja viņai muti.
- Lūdzu, nedariet viņai pāri! - Marks lūdzās, redzēdams, ka meitas seja satraukumā nobāl. - Viņa vēl ir tīrais bērns...
Plati iepletusi acis, Eiprila cīnījās ar saitēm, cenzdamās aizkļūt pie meitas. Ak, mazulīt, nē, nē...
Bekija atbrīvojās no vīrieša rokas.
- Mammu!
Nespēdami neko iesākt, viņi noskatījās, kā otrais iebrucējs uzspiež līmlentes gabalu Bekijai uz mutes un rupji sasien viņas rokas. Viņas nesapratnes pilnais acu skatiens pauda bailes.
- Sabāz šīs tur, - vīrietis ar pistoli izrīkoja savu līdzzinātāju, norādot uz drēbju skapi. Bekija, kura allaž bija jutusi bailes no šaurām telpām, purināja galvu uz visām pusēm, cenzdamās pretoties. Nepievēršot tam uzmanību, līdzzinātājs iestūma viņas abas skapī. Eiprila nokrita zemē, raustīdama savas saites. Nedari neko muļķīgu, viņa centās pateikt Markam ar izmisušu sejas izteiksmi. Tikai atdod viņiem to, ko viņi vēlas. Lūdzu...
Viņi nodzēsa skapī gaismu un aizvēra durvis.
Meita izgrūda apslāpētus kliedzienus, tumsā locīdamās līdzās Eiprilai. Vienīgais, ko māte spēja, bija piespiest meitu sev klāt, cik tuvu vien iespējams, cenšoties iedvest viņā domu, ka viss būs labi. Tikai saglabā mieru, maziņā. Viņi meklē tikai naudu. Viņi aizies, un viss būs kārtībā. Tētis mūs atbrīvos. Es tev apsolu, mīļā, lūdzu...
Asaras parādījās pusaugu meitas acīs. Eiprila piespieda galvu pie viņējās, cenzdamās nodot meitai visu savu pārliecību un spēku, un sāka domāt: viņas mati ir tik mīksti, un viņa smaržo tik tīri, mana mazā meitenīte... Šo brīdi viņa atcerēsies visu mūžu. jūs, nelieši. Jūs esat nozaguši viņas nevainību. Viņas uzticēšanos. Eiprilas domas pievērsās Markam, kurš atradās apakšstāvā - Mark, lūdzu, atdod viņiem visu! Nedari neko varonīgu. Lai viņi iet - un tad Evanam, kuram bija tikai septiņi gadi un kurš gulēja istabā gaiteņa galā, viņas jaukais mazulītis. Guli vien, mīļais, kamēr tas viss beigsies. Viss būs labi... Lūdzu, Evan, lūdzu. Tas ir...
Šajā brīdi viņa izdzirdēja skaņu - divus tālīnus plīkšķus, kas nāca no pirmā stāva.
Eiprila un Bekija uzlūkoja viena otru. Bekija ari bija to dzirdējusi. Eiprilas sirds sāka dauzīties aiz bailēm.
Marks.
Krītot panikā, asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem. Ko tu esi izdarījis, Mark? Sasodīts, ko tu esi izdarījis?
Piepeši atskanēja soļi. Smagi soļi, kas atbalsojās kāpnēs. Bekija iespiedzās, un viņas lielās acis iepletās divkārt platas. Likās, ka visa māja notrīc.
Ko tu esi izdarījis?
Eiprila izmisīgi centās atbrīvoties no važām. Viņa uzlūkoja savu meitu. Vienīgais, ko viņa spēja izdarīt, bija piespiesties klāt, cik cieši vien iespējams, redzot pieaugošo paniku meitas acīs.
Mani mazulīši... Eiprila sāka raudāt, iedomājoties par Evanu, kad soļi nobūkšķēja istabā. Mans Dievs, kas ar viņu notiks, ar manu nabaga guļošo mazulīti? Dariet visu, ko gribat, ar mani, bet, lūdzu, neaiztieciet viņu! Un neaiztieciet Bekiju.
Skapja durvis tika atrautas vaļā. Viņām acīs iespīdēja gaisma.
Tikai ne manus mazulīšus, Eiprila mēģināja kliegt. Viņa aizsedza Bekiju ar savu ķermeni. Tikai ne viņus, tikai ne viņus... Eiprila nolūkojās uz aizklātajām sejām ar skatienu, kas bija reizē lūdzošs un nepakļāvīgs.
Lūdzu...
Otrā nodaļa
- Atgādini man vēlreiz, - Enija Flečere ierunājās, atbrīvodamās no tumšzilā Mičiganas Universitātes sporta krekla. - Kāpēc to vienmēr sauc par skumjo pirmdienu?
- Nav ne jausmas, - Hauks noelsās. Viņa elpas vilcieni kļuva straujāki, tverot gaisu.
Enija locījās virs viņa, uzlikusi plaukstas uz ļodzīgā gultas galvgaļa un šūpodamās vienā ritmā ar viņa gurnu kustībām. Enijas ķermenis bija mazs un viegls, taču viņas krūtis bija pilnīgas, un tumšie mati krita viņai uz sejas, kas vēl aizvien izskatījās saburzīta pec pamošanās.
Fonā rīta ziņu raidījuma vadītājs priecīgi pavēstīja, ka gaidāma skaidra un saulaina diena.
- Nekad vairs tā nedomāšu, - viņa noteica, sākdama patiesi iekarst. Viņi varēja satikties tikai pāris reižu nedēļā, tāpēc viņu attiecības bija kļuvušas stipri vien fiziskas. Iemesls bija Enijas saspringtais darbs restorānā un Hauka jaunais amats, turklāt viņas dēls Džareds bija pārcēlies uz austrumiem kopā ar Eniju un piecas dienas nedēļā mācījās tuvējā skolā, kas bija domāta bērniem ar īpašām vajadzībām.