Viņš papurināja galvu.
- Man ir vajadzīgs laiks.
- Jums nav laika, ser. Atgriezieties mājās. Izrunājiet to. Esmu vienojusies, ka Skotlendjarda automašīna bus novietota pie jusu majas. Man ļoti žēl, ser, taču nu ir pienācis laiks atbildēt.
Sešdesmit astotā nodaļa
Aiz kabineta slēgtajām durvīm Šēra šausmās uzlūkoja vīru.
Viņš bija tai izstāstījis visu. Par to, ka pazīst Hasani jau daudzus gadus. Jau kopš studiju laikiem. Un nevis Savienotajās Valstis, bet Rijādā. Par to, kā viņš tika izraudzīts. Izglītots. Safrizēts. Noteikta mērķa dēļ. Vienai dienai.
Par to, ka viņa domāšana tolaik bijusi pavisam atšķirīga.
- Kā tu vispār varēji ielaisties ar tādiem cilvēkiem? -Sieva papurināja galvu. Viņai acīs bija asaras.
- Divdesmit gadu es par viņiem vispār nedomāju, - al Baširs atbildēja. - Tas notika pirms manas ierašanās Savienotajās Valstīs. Pirms manas satikšanās ar tevi. Laikam ritot, es nospriedu, ka viņi ir aizmirsuši manus parādus. Man likās, ka dzīve ir ļāvusi no tiem atbrīvoties.
- Šāda veida parādi nekad netiek aizmirsti. Dzīve nekad neļauj tev no tiem atbrīvoties. - Šēra sakņupa uz dīvāna. Viņa uzlūkoja vīru, un viņas acīs pazibēja dusmas un nosodījums. - Tev vajadzēja atteikties, Mārtij. Tev vajadzēja iet uz policiju.
- Viņi būtu mani nogalinājuši, Šēra, ja es nepakļautos.
- Un viņi nogalinās tevi tagad, jo esi pakļāvies.
Al Baširam gribējās šķērsot istabu un apsēsties lidzās savai sievai, ar kuru viņi bija kopā jau tik daudzus gadus. Savas dzīves lielākajam dārgumam. Taču viņš jutās pārliecināts, ka Šēra atvirzītos nostāk. Šī atzīšanās bija izveidojusi viņu starpā plaisu. Varbūt uz visiem laikiem.
- Man ļoti žēl. Mēs varēsim paturēt daudz ko no tā, kas mums pieder. Es zinu, ko nozīmē atteikties no tā visa.
- Atteikties no tā visa? - Sieva pacēla skatienu un uzlūkoja Mārtiju ar šausmu pilnu skatienu. - Tu kaut uz mirkli spēj iedomāties, ka man rup atteikšanās? No šīs mājas? No tava prestižā darba? No tām lietām, ko mēs varējām atļauties, pateicoties tam? - Viņi varēja sadzirdēt, kā viesistabā spēlējas bērni. - Tie ir viņi. Amirs un Hasans. Tās ir viņu dzīves, kas man rūp. Vai tagad viņi kļūs par mērķiem? Vai mēs dzīvosim bailēs visu atlikušo mūžu? Lai kur mēs atrastos... Tie ir parādi, kas netiek piedoti, Mārtij.
Viņš paraudzījās ārā pa logu, juzdams, ka visas cerības ir zudušas. Klusās ielas malā bija novietots automobilis bez kādām atšķirības zīmēm.
- Es piezvanīšu Arturam, - viņš noteica, aizvērdams aizkaru. Arturs bija advokāts. - Gan viņš vienosies par tādu vai citādu darījumu.
- Nav runa par advokātiem, Mārtij. šoreiz ne. - Šēra pacēla no grīdas vienu no Amira robotiem. Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīru. Rezignēti. Pat piedodoši. Asarām sa-riešoties acīs, viņa pasniedza vīram rotaļlietu. - Man šķiet, ka mēs esam pieņēmuši lēmumu jau pirms ļoti ilga laika.
Mārtijs al Baširs pamāja. Arī viņam acīs bija asaras. Kauna asaras. Gaistošu cerību asaras.
- Mēs esam to izdarījuši, Šēra.
Sešdesmit devītā nodaļa
Enija Flečere paņēma Taja rezerves atslēgu saišķi no vietas, kur viņš allaž to glabāja. Mākslīgā akmenī aiz puķupoda pie mājas sienas. Viņa uzkāpa augšā un atslēdza durvis.
Iepīkstējās signalizācija. Enija nospieda kodu: 70794.
Tas bija viņa meitas Džesijas dzimšanas dienas datums.
Enija zināja, ka Tajam nebūtu iebildumu. Arī agrak viņa bija daudzas reizes viesojusies šajā mājā bez pieteikšanās. Te viss izskatījās tīrs un smaržoja labi. Bija sestdiena, un Elena, Taja apkopēja, acīmredzot bija visu uzkopusi iepriekšējā dienā. Enija gribēja atrast savus pazudušos zelta auskarus. Viņai likās, ka, iespējams, atstājusi tos uz Taja naktsgaldiņa, kad nakšņoja te pirms dažām dienām.
Pirms viņu starpā piepeši uzradās plaisa, kas pletās aizvien platāka.
Iespējams, tas bija sācies ar uzbrukumu Džaredam. Tajs teica, ka viņiem vajadzētu kādu laiciņu pašķirties - viņas pašas drošības dēļ, taču Enijai likās, ka varbūt Tajs, palikdams uzticīgs sev, vienkārši nevēlas skatīties patiesībai acīs un izturas cēli. Vai varbūt, ja tā labi padomā, tas bija sācies vēl krietnu laiku pirms tam. Varbūt tajā pirmdienā, kad viņi abi pamodās un izdzirdēja ziņu sižetu par ģimeni, kas bija nogalināta savā ārpilsētas mājā.
Es viņu pazinu, Tajs bija teicis.
Likās, ka kopš tā laika kaut kas viņā ir mainījies.
Enija nekad nebija viņu izprašņājusi. Nekad nebija jautājusi, kā. Un kāpēc. Nekad nebija izdarījusi uz viņu spiedienu. Tas nebija viņas stila. Vismazāk Enija vēlējās kārties kādam kaklā. Galu galā viņi abi bija vienojušies neko nesasteigt.
No pilsētas, Tajs viņai bija teicis. Viņai ar to pietika. Viņam nevajadzēja stāstīt draudzenei visu. Lai arī patiesībā Enija cerēja, ka viņš to darīs. Viņa pati daudz ko paturēja pie sevis - bija atstājusi dēlu rietumos, līdz atrada piemērotu aprūpi šeit, - un galu galā, lai arī viņa, iespējams, bija sākusi iemīlēties Tajā, viņi nebija gluži saderinājušies.
Viņš bija projām jau četras dienas, un Enija tikpat kā nebija saņēmusi nekādas ziņas šajā laikā. Tajs bija teicis, ka būs labāk, ja viņa nezinās, kurp viņš dodas. Tomēr Enijai bija nojausma. Viņa bija tam jautājusi: "Kur tu esi iesaistījies, Taj?"
Viņa bija gribējusi teikt: "Labi, tev nav tas jāsaskaņo ar mani." Taču sirds dziļumos viņa raizējās. Raizējās, ka kaut kas varētu būt atgadījies. Kaut kur. Enija raizējās, ka Tajs varētu iekulties situācijās, kas nebūs viņam pa zobam. Viņš tāds bija.
Viņa raizējās, ka kaut kas varētu būt nostājies starp viņiem. Kas tāds, pret ko viņa izrādīsies bezspēcīga. Kas tāds, ko viņa pat nespēs saprast.
Enija iegāja virtuvē. Nespēdama noturēties - kas gan tas bija? - viņa nolika vietā dažus traukus, kurus Elena bija atstājusi žāvētājā nožūt. Enija teju paklupa pār sporta kurpēm. Tad viņa uzkāpa augšā.
Guļamistabā viņa piegāja pie naktsgaldiņa tajā gultas pusē, kurā parasti gulēja, lai palūkotos, vai tur nav auskaru. Sasodīts. Uz galdiņa nekā nebija. Viņa bija domājusi, ka tie atradīsies tieši te. Tikai attēls ar Džesiju viņa laivā, kuru Tajs tikko bija saņēmis sausajā dokā; Merrily.
Enija atvēra atvilktni.
Atkal nekā. Viņa vīlusies nopūtās. Enija bija jutusies pārliecināta, ka auskari te būs.
Telpa likās savāda, kaut gan izskatījās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē, kad Enija te viesojās, dažas naktis pirms Taja aizbraukšanas. Tonakt viņi nebija mīlējušies. Enija bija jutusi, ka tālumā briest kas tāds, kas varētu viņus izšķirt.
Varbūt tā bija tikai muļķīga sajūta. Beidz, Enij, vai tev ir desmit gadu, vai?
Piepeši viņai ienāca prātā pārbaudīt Taja naktsgaldiņu. Tur atradās nekārtīga fotogrāfiju kaudzīte, kredītkaršu kvītis. Pasts. Rēķini. Tad, redz, kur viņš visu sameta! Ja Enija nebūtu apņēmusies neielauzties viņa privātajā telpā, tad būtu te visu sakārtojusi jau simts reižu.
Pelnutraukā līdz ar dažām sīkam monētām atradās viņas zelta auskari.
Urrā!
Enija ietina tos papīrā un ielika kabatā. Viņa jau grasījās doties projām, kad kaut kas uz naktsskapīša piesaistīja viņas uzmanību.
Kāda iekšēja balss ieteica likties mierā. Tas pieder Tajam. Okšķerēšanās nav atļauta. Cita balss mudināja palūkoties.
Tā bija fotogrāfija. Novietota zem pelnutrauka. Enija to paņēma.