Hauka sirds pamira. Viņš izskrēja uz ielas, mēģinādams saskatīt melno mersedesu kvartāla attālumā.
Viņš ieraudzīja tikai tā aizmugures gaismas, kas nozuda aiz stūra.
Septiņdesmit pirmā nodaļa
- Tie nebija viņi! Tie nebija viņi!
Naomi metās pie Skotlendjarda policistiem.
- Tie nebija viņi. Tā bija viltus automašīna. Vai kāds ievēroja numura zīmes?
Abi policisti uzlūkoja viņus pilnīgā apjukumā. Tad viņi ielēca savā automašīnā, viens izvilka mobilo, otrs ieslēdza sirēnas. Apgriezuši braucamrīku, abi metās pakaļ mersedesam.
Naomi paspēra soli uz. priekšu.
- Nē. - Hauks saķēra viņu aiz rokas. Viņš atcerējās vienvirziena ieliņu labirintu, caur kuru vajadzēja izlauzties, lai nokļūtu Pārkleinā. Busiņš varēja atrasties ikvienā no šīm ieliņām. - Nāc man līdzi! - Viņš norādīja pretējā virzienā. - Uz šejieni!
Hauks metās uz. priekšu, un Naomi viņam sekoja. Uz Haidparka pusi, prom no šī klusā rajona. Kā tas varēja notikt? Viss tika rūpīgi kontrolēts. To zināja tikai daži cilvēki. Ari šoreiz bija tāpat kā agrāk ar Tibo. Hauks zināja, ka viņiem ir jāpanāk automašīna, pirms tā nozudīs satiksmes straumē. Citādi viņi vairs nekad neredzēs al Baširu ģimeni.
Viņi apskrēja ap stūri. Aiz tā pavērās karaļa Džordža laiku māju rinda, kas pāršķēla Česterfilda parku pa diagonāli. Meifēras terases. Hauks apstājās, drudžaini cenzdamies atsaukt atmiņā ielu un skvēru labirintu un to, kā tas saplūda ar galveno ielu. Viņš saprata, ka viņu rīcībā ir tikai dažas minūtes. Hauks norādīja uz ielu.
- Turp!
Viņi metās uz priekšu pa ielu. Hauka sirds sitās tik strauji, it kā viņa paša meita atrastos šajā automašīnā.
Naomi izvilka ieroci. Viņa neatpalika ne par soli. Abi nonāca līdz ielas galam. No turienes atzarojās vēl divas ielas, katra savā virzienā. Haukam nebija ne jausmas, kurp tās ved. Viņš paraudzījās uz abām pusēm, cenzdamies aprēķināt, kur mersedesam vajadzēs šķērsot ielu, lai nonāktu Pārkleinā.
Naomi ari skatijas uz abām pusēm, nobālējusi no bailēm.
- Mēs nedrīkstam viņus pazaudēt, Taj!
- Turp! - Viņš norādīja pa kreisi, klusībā lūgdamies, kaut tā izrādītos pareizā izvēle. Šī iela atgādināja Čester-fīldas dubultnieci. Tādas pašas dārgas mājas. Ielas pretējā pusē atradās neliela izsmalcināta viesnīca. Viņiem priekšā kāda ģimene uzkāpa uz ietves ar bērnu ratiņiem.
- Federālie aģenti, - Naomi skaļi uzsauca, teju ietriekdamās viņos garāmskrienot.
Pie stūra abi apstājās un satraukti palūkojās apkārt.
- Vai tu esi pārliecināts?
- Nē, - Hauks atbildēja. Viņš drudžaini vērās apkārt, meklēdams automašīnu. - Es neesmu pārliecināts!
Viņš to neredzēja! Hauks zināja, ka viņu rīcībā ir tikai kāda minūte, lai atrastu automašīnu, varbūt dažas sekundes, un tad tā nozudīs citu mašīnu straumē. Pilsētā droši vien bija dučiem melnu Mercedes busiņu.
Bez numura zīmēm viņi nekur tālu netiktu.
Hauka sirds skaļi pukstēja.
Viņa skatiens pievērsās nelielai ieliņai, kas pa diagonāli veda uz Pārkleinas pusi. Uz ielas stūra atradās baznīca. Instinkts mudināja viņu doties turp. Zvani dunēja. Cilvēki pulcējās pie ieejas. Hauks saskatīja, ka aiz cilvēkiem ir ieliņa, kas ved lidz lielākai maģistrālei. Viņš saskatīja automašīnas, cilvēkus, kas gāja pāri ielai.
Naomi metās uz priekšu, apsteidzot viņu.
- Turp!
Tā bija viņu vienīgā izdevība. Hauks metās skriešus, cerēdams, kaut nu priekšā redzamā iela izrādītos Pārkleina. Un cerēdams vēl vairāk - ka mersedess nebūs līdz tai nonācis pirmais. Viņš atcerējās, kā viņiem pirmit nācās lavierēt cauri labirintam, lai izbrauktu uz galvenās ielas. Sviedri sūcās cauri drēbēm, izmērcēdami viņu.
Hauks panāca Naomi tuvāk ielas galam. Viņi abi aizelsušies apstājās. Iela beidzās ar iespaidīgu caurbrauktuvi. Paldies Dievam. Mersedesam vajadzēja tikt tai garam. Tam vajadzēja izgriezties ara no kvartāla. Pa šo ceļu viņi bija braukuši iepriekšējā dienā. Taču varēja gadīties, ka bija arī citi izbraukšanas ceļi.
- Tā ir īstā!
Viņi nonāca pie stūra, cerēdami, ka nav par vēlu. Abi drudžaini lūkojās apkārt visos virzienos.
Naomi vīlusies papurināja galvu.
- Es to neredzu! Sasodīts, kur tā ir palikusi, Taj?
Tad apmēram kvartāla attālumā viņš ieraudzīja melnas automašīnas priekšējo režģi. Та bija apstājusies pie luksofora un gatavojās nogriezties.
Tā bija viņa vienīgā iespēja. Hauks metās uz priekšu.
Automašīna iegriezās Pārkleinā. Tas bija mersedess.
Hauka sirdī ielija cerība.
- Redz, kur tā ir!
Viņš metās tam pakaļ, klusībā lūgdamies, kaut nu tā izradītos istā mašīna. Naomi sekoja pāris soļus iepakaļ.
No Skotlendjarda automašīnas nebija ne miņas. Viņi uzskrēja uz ielas, līkumodami cauri automašīnām. Kāds taksometrs nobremzēja un nikni uztaurēja Haukam.
Attālums starp viņiem un melno mersedesu sāka sarukt. Kaut nu tas būtu īstais, Hauks klusībā atkārtoja.
Pārkleina bija dzīva satiksmes maģistrāle. Ar sešām joslām. Ar cilvēkiem visās malās. Tie viņiem traucēja.
Haidparks atradās viņiem labajā pusē. Priekšā mersedess iebrauca krustojumā ar Pikadilliju. Tam bija ieslēgts pagrieziena rādītājs. Pikadillija bija gara gājēju iela.
Šī bija viņu vienīgā izdevība.
Sacēlis augšup plaukstas, lauzdamies cauri braucošajām automašīnām, Hauks metās pāri ielai. Viņa kājas smeldza no piepūles.
Naomi turējās viņam līdzi.
- Tiec līdz turienei, kamēr viņi vel nav nogriezušies, Taj...
Hauks skrēja pa cilvēku pilno ielu, meklēdams policistus, taču neviena tuvumā nebija. Automašīna, kas bija atradusies joslā uzreiz aiz mersedesa, izbrauca no tās, un nu viņiem bija lieliska redzamība.
Vēl trīsdesmit jardu.
Divdesmit. Automašīna, kas atradās tieši priekšā mersedesam, nogriezās.
Mersedess pabrauca uz priekšu. Laika vairs nebija.
Hauks izdzirdēja Naomi balsi sev aiz muguras.
- Nost no ceļa! - Viņa apstājās un sagatavojās šaut. Redzamība bija laba, priekšā nebija gājēju.
Naomi izstiepa pistoli.
Viņa trīs reizes ātri izšāva, mērķēdama pa mersedesa riepām.
Divas lodes atsitās pret asfaltu, bet trešā ietriecās automašīnas lejasdaļā, nenodarīdama nekādu kaitējumu.
Likās, neviena no tām nav atradusi mērķi.
- Sudu būšana!
Piepeši cilvēki visapkārt sāka kliegt.
Mersedesa riepas iekaucās, un busiņš izkustējās no vietas, lai strauji nogrieztos, cīnoties pret pretimbraucošās satiksmes straumi. Hauks atradās desmit jardu attālumā no tā.
Piecu.
Sasodīts! Automašīna griezās. Naomi šāvieni nebija trāpījuši.
Izmantojot savu pēdējo izdevību, kad auto jau uzsāka kustību, viņš lidoja.
Hauks sajuta, kā viņa rokas pieskaras aizmugurējam logam šofera pusē un tad noslīd gar durvīm. Viņš izmisīgi centās satvert metāla rokturi. Hauks saspieda to, cenšoties atvērt; tā bija viņa vienīgā cerībā.
Tas nelietis bija nobloķējis durvis.
Automašīna izbrauca Pikadillijā un sāka palielināt ātrumu.
Hauks neatlaidās, ar vienu roku turēdamies pie roktura, ar otru taustīdamies pēc bagāžas režģa augšpusē. Viņa kājas sitās pret asfaltu, kamēr ķermenis tika vilkts uz priekšu. Hauks ieraudzīja iekšpusē izbiedēto ģimeni - Mārtiju un viņa sievu, kuri piepeši bija aptvēruši, kas ar viņiem notiek. Abi kaut ko kliedza šoferim. Haukam vajadzēja dabūt vaļā durvis.
Viņam vajadzēja apturēt automašīnu.