Mersedess uzņēma ātrumu un sāka līkumot pa joslām, cenšoties nokratīt nevēlamo pasažieri. Ja Hauks ar otru roku pamanītos pieķerties pie bagāžas režģa, viņš varētu noturēties. Kādam vajadzēja viņus ieraudzīt. Kādam policistam. Ieraudzīt, kas notiek.
Apturēt viņus.
Sirdij kāpjot vai pa muti lauka, Hauks mēģināja satvert bagāžas režģi ar abām rokām. Mersedess izdarīja strauju grūdienu, pabraucot sānis. Hauks centās uzvilkt sevi augšā, ikvienam ķermeņa muskulim saspringstot. Turies, Taj... Vēl tikai kādu sekundi...
Automašīna sasvērās pa labi. Viņa pirksti noslīdēja. Nē...
Viņš nokrita uz ceļa, iekšēji izgrūzdams kliedzienu.
Mersedess strauji palielināja ātrumu, izbraucot uz taisnā ceļa gabala, kur to nekas vairs netraucēja.
Hauks gulēdams uz vēdera bezpalīdzīgi noskatījās, kā mersedess aizbrauc. Viņš atbalstīja galvu pret roku, saļimdams uz asfalta.
AI Bašira jaunāka dēla izbiedētā seja uzlūkoja viņu cauri aptumšotajam loga stiklam, automašīnai aiztraucoties tālāk.
Septiņdesmit otrā nodaļa
Juzdamies iztukšots un nomākts, Hauks atgriezās pie Naomi, kura gaidīja parka stūri, izskatīdamās galīgi bāla.
Viņš papurināja galvu.
- Man ļoti žēl. - Hauks notrauca no drēbēm putekļus un palūkojās uz. savām rokām, kurās bija dziļi iespiedušās sarkanas švīkas pēc viņa mēģinājuma noturēties pie busiņa.
Naomi acis sariesās pašpārmetuma un neticības asaras, un viņa sakoda zobus.
- Mēs viņus pazaudējām, Taj.
- Ne gluži. Es redzēju numura zīmes. HZ-36PAB. Mēs varam viņus atrast. - Londona varēja lepoties ar modernāko ielu videonovērošanas sistēmu pasaulē. Tas deva cerības stariņu. Kāda kamera varēja viņus nofiksēt.
Piepeši viņi izdzirdēja visapkārt sirēnu gaudošanu. Viņiem līdzās nobremzēja policijas automašīnas. Bruņoti policisti metās uz viņu pusi, pacēluši ieročus.
- Briest nepatikšanas, - Hauks noteica.
Viņi abi pacēla rokas. Naomi bija sažņaugusi plaukstā apliecību, kas liecināja, ka viņa ir Savienoto Valstu valdības aģente.
- Metieties ceļos! - bruņots policists iekliedza viņai sejā, nomērķējis uz abiem mašīnpistoli. - Paceliet rokas gaisā!
- Mēs esam Savienoto Valstu valdības aģenti, - Naomi paziņoja un pietupās, pastiepdama uz priekšu savu apliecību. Hauks darīja to pašu. Policisti kliedza uz viņiem tā, it kā viņi būtu teroristi, un viņš to saprata. Visapkārt zibēja bākugunis. Uz ietves bija izveidojies skatītāju pulciņš. - Mēs vajājam aizdomās turamos, kas nolaupīja valdības liecinieku...
- Paceliet rokas!
Bija vajadzīgas desmit minūtes un divi telefona zvani augstākstāvošām instancēm, līdz viņi beidzot tika atbrīvoti.
Naomi izvilka mobilo telefonu un izmisīgi zvanīja savai kontaktpersonai no izlūkdienesta. Viņš teica, ka melnais mersedess jau ir izsludināts meklēšanā. Ar desmit minušu nokavēšanos viņa tam nosauca numurus.
Tad Naomi piezvanīja savam priekšniekam Valsts finanšu departamentā. Vašingtonā bija četri no rīta. Likās, ka viņš gaida. Naomi izmisīgi atglauda matus un, nervozi soļodama pa ietvi, pārstāstīja sliktās ziņas. Hauks gandrīz sadzirdēja, kā viņš kliedz klausulē. Viņš labi sajuta Naomi vilšanos.
- Kā gan viņi varēja to uzzināt, Rob? Kā?
Visbeidzot Naomi noteica, ka turpināšot viņu informēt.
Viņi pabeidza sarunu, un kādu brīdi Naomi spēja tikai nekustīgi stāvēt, saprotot situācijas bezcerīgumu. Л1 Baširs bija aizvests. Viņš bija vienīgais reālais pavediens. Bez viņa vairs nebija nekā... Nekā, lai apsūdzētu Hasani. Visa sajūsma par to, kas vēl pirms dažām minūtēm bija izskatījies ka misijas pabeigšana, nu bija pārvērtusies ciešanās un pašpārmetumos.
- Varbūt kameras viņus nofiksēs, - Hauks sacīja, aplikdams roku Naomi ap pleciem un cenzdamies viņu nomierināt.
Viņa izraisījās no apskāviena, triekdama plaukstu pret tuvējo laternas stabu. Nolūkodamās uz policijas automašīnu starmešiem, uz sanākušo cilvēku pūli, uz garo maģistrāli, kas veda ārā no parka, viņa niknumā papurināja galvu.
- Viņi ir prom, Taj...
Septiņdesmit trešā nodaļa
Kad viņi nonāca atpakaļ pie al Bašira mājas, tur jau bija sanācis policistu un amatpersonu bariņš.
Mājkalpotāja ielaida viņus iekšā.
Bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Nebija saņemts neviens ziņojums par pazudušo mersedesu. Tā nebija laba zīme. Hauks zināja, ka nolaupītājiem bijis plāns. Viņi noteikti zināja videonovērošanas kameru izvietojumu pilsētā labāk par visiem citiem. Jo vairāk laika pagāja, jo ļaunāk tas varēja beigties al Baširiem. Pat tad, ja automašīna parādītos.
Naomi visiem spēkiem centās savaldīties un pārskatīt situāciju. Taču Hauks redzēja, ka iekšēji viņa ir satriekta. Viņa sarunājās pa telefonu ar Vašingtonu, ar Lielbritānijas drošības dienestu vadību. Viņi bija izveidojuši saskaņotu vietējo tīklu - ceļu policija, Skotlendjards, terorisma apkarošanas vienība, S015. Ikviena aizritējusi minūte bija spriedzes pilna. Tas tikai lika vēl vairāk apzināties viņu iespējamo likteni.
Kādā brīdī, kad drūmā realitāte vairs nebija apšaubāma, Naomi izgāja ārā. Viņa bija kabineta aģente, nevis operāciju izstrādātāja, šis bija viņas pirmais lielais uzdevums, un spriedze pēc al Baširu zaudēšanas acu priekšā, pat piedaloties tajā, bija grūti izturama. Pat ļoti pieredzējušam aģentam.
Hauks kādu brīdi ļāva Naomi palikt vienai un tad izgāja ara pie viņas. Viņš atrada Naomi uz kāpnēm, ar tukšu skatienu noraugoties uz skvēru. Viņas acis bija mitras, rokas savilktas dūrēs. Naomi vīlusies bungoja ar tām pa kāpņu margām.
- Es biju par viņiem atbildīga, Taj.
Hauks piegāja klāt un uzlika roku viņai uz pleca.
- Nē, tas bija al Baširs, kurš bija atbildīgs par visu, kas ar viņu notika, nevis tu. Viņš bija līķis jau kopš brīža, kad noslēdza darījumu ar tiem cilvēkiem. Tu izdarīji visu, kas tavos spēkos.
- Es visu laiku redzu acu priekšā to puiku, - Naomi noteica caur sakostiem zobiem. - Man atkal ir tāda pati sajūta ka toreiz Irākā. Kā viņš skatījās uz mums pa aizmugurējo logu. Tu arī to redzēji, vai ne?
- Jā, - Hauks atbildēja. Viņš pievilka Naomi sev klāt, un viņa iespieda galvu viņam krūtīs. - Es to redzēju.
- Man vajadzēja viņus aizsargāt, Taj. Tas bērns nebija izdarījis neko sliktu. Man vajadzēja viņus aizsargat.
Asaras saslapināja Hauka kreklu. Viņa paša sapņos bieži vien rādījās tamlīdzīgas sejas un ainas, tāpēc Hauks darīja, ko varēja, lai Naomi saprastu, ka tas ir normāli. Viņš atcerējās stāstu par ievainoto puiku Irākā, kuru viņa bija mēģinājusi elpināt pēc uzbrukuma no slēpņa. Hauks noglāstīja viņas matus.
- Piedod. - Naomi noslaucīja vainas apziņas izraisītās asaras. - Es zinu, ka tas nav nekāds piemērs no rokasgrāmatas. Galu galā esmu redzējusi karadarbību...
- Neraizējies par rokasgrāmatu, - Hauks noteica, Jaudams viņai palikt agrākajā pozā. - Tas ir ierakstīts manā rokasgrāmatā. Tas nekas.
Visbeidzot Naomi izraisījās no apskāviena, palūkojās uz Hauku un pamāja.
- Tu vēl aizvien esi galvenā. - Viņš pamirkšķināja. - Man.
Naomi vārgi pasmaidīja un nokremšļojās.
- Paldies. - Viņa pagriezās uz mājas pusi un notrauca asaras. - Gan viņi kaut ko būs uzzinājuši... AI Baširs paņēma līdzi datoru. Taču viņš noteikti būs kaut ko atstājis te. -Likās, ka viņa to saka drīzāk aiz vēlēšanās tam noticēt, nevis patiesi paļaujas uz to. Naomi dziļi ievilka elpu. - Man kaut kas ir jādara, Taj.