- Sveiki, leitnant!
Neviens viņu neapturēja. Hauks pagāja garām policistam, kurš bija novietots sardzē pie durvīm. Iekšpusē atradās divstāvīgs vestibils ar apaļu marmora galdiņu un liektām kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.
Neliels pulciņš bija sanācis telpā, kas atradās līdzās vestibilam. Hauks iegāja iekšā. Telpa izskatījās pēc kabineta, iespējams, Marka C.lasmena kabineta. Iebūvētie plaukti bija piepildīti ar grāmatām un fotogrāfijām Tur bija arī beisbola bumbas ar autogrāfiem. Līķi bija aiznesti, taču zilā kontūra, kas bija uzvilkta uz grīdas līdzās lielam asiņu plankumam, bija apzīmēta ar vieninieku. Marks Glasmens bija nošauts pirmajā slavā, Hauks to atcerējās. Viņš palūkojās apkārt un ieraudzīja sienā iebūvēto seifu atvērtu un rakstāmgalda atvilktnes izvilktas ārā un apgāztas uz grīdas. Policija uzskata, ka šis ģimenes traģēdijas motīvs ir neizdevusies laupīšana...
Telpas pretējā malā 1 lauks pamanīja Stīvu Krisafuli, kurš bija stājies viņa vietā izmeklēšanas nodaļas vadītāja amatā.
Viņš šobrīd sarunājās ar Edu Sinklēru, vienu no saviem padotajiem.
Stīvs uzmeta Haukam skatienu, kas pauda reizē apjukumu un pārsteigumu.
- Kas lēcies, vai jaunajā darbā neesi gana noslogots, Taj?
- Pirmā lielā lieta... - Hauks paraustīja plecus par atbildi uz Stīva jautājumu un pamāja, sasveicinādamies ar Edu. - Nespēju palikt malā.
- Visnotaļ drūmi, ja gribi zināt manas domas. - Viņi ar Stīvu sarokojās. Haukam patika šis virs, kurš bija nostrādājis piecpadsmit gadu pilsētā un tikai tad pārcēlies uz Gri-niču. Patiesībā Hauks bija pamudinājis viņu stāties savā vietā pēc tam, kad tika nogalināts Fredijs Manozs. Inspektors bija viņam uzticējies. "Sekošu tev kaut uz pašu elli ar benzīna kannām," viņš reiz bija pajokojis. Krisafulis kā atvainodamies paraustīja plecus. - Paklau, Taj, es negribu būt nepieklājīgs, taču tu redzi, ka te ir daudz darāmā...
- To es zinu. Iedomājos, ka varbūt es varētu palūkoties apkārt.
- Palūkoties apkart?
- Eiprila Glasmena, - Hauks noteica. Viņš paraudzījās uz vīra apvilkto siluetu uz grīdas. - Mēs kopā strādājām pie vairākiem projektiem pusaudžu centrā.
Viņam pakrūtē savilkās kamols, dzirdot šos nekaunīgos melus.
Jaunais priekšnieks pakasīja ūsas.
- Paklau, Taj, es nezinu... Kuru katru brīdi var uzrasties Fics... - Fics bija Verns Ficpatriks, Griničas policijas priekšnieks. Hauks bija aizgājis no darba pēc tam, kad viņu domas par pēdējo lielo lietu nesakrita, un vairs nejutās drošs par priekšnieka uzskatiem.
Tomēr Hauks noteica:
- Jūs esat pārliecināti, ka viss liecina par laupīšanu?
Krisafulis paraustīja plecus.
- Seifs ir atvērts. Tā saturs ir pazudis. Atvilktnes izrakņātas. Ceturtā tamlīdzīgā ielaušanās sešu nedēļu laikā lauku teritorijā... Augšā ir tas pats, līdzās sievai un meitai. Vari saukt mani par neprātigu...
Mauks negribīgi palocīja galva.
- Dzirdēju, ka esot bijis ari puika?
Stīvs pamāja.
- Patiesībā tas bija sīkais, kurš piezvanīja uz policiju. Septiņi gadi. Pamodās, kamēr tas viss notika. Viņš noslēpās priekšnama skapi.
- Viņam nekas nav nodarīts?
/
- Nekas, - Stīvs apstiprināja. - Visai attapīgs puiškāns. Uzņēma dažas bildes ar māsas mobilo telefonu, ļaundariem aizejot.
- Vai kaut kas ir sanācis?
- Divas bildes. Uzlikuši slēpotāju maskas un ģērbušies darba drēbēs. Šobrīd laboratorija apstrādā attēlus. - Viņš labdabīgi pasmaidīja. - Varbūt man vajadzētu pataupīt kaut ko tai preses konferencei, ko?
Rācija iesprakšķējās, liecinot par ienākošu zvanu. Brenda, departamenta sekretāre. Un bijusī Mauka sekretāre.
- Šefs gribēja, lai jūs zinātu, ka preses konference ir paredzēta pusdivpadsmitos, leitnant.
Krisafulis atbildēja:
- Pasaki viņam, ka es būšu. - Viņš izslēdza rāciju un apspieda smiekliņu. - Tev droši vien bija savādi to dzirdēt, ko?
- Tu runā par "leitnantu"? - Hauks noraidoši novēcina-ja roku. - Paklau, es zināju, ko daru, Stīv.
- Vai zini, šodien vari dabūt to atpakaļ, ja esi gatavs pārdomāt, - policists noteica, drūmi palūkodamies apkārt. - Tu man apgalvoji, ka atradīšoties tikai pastaigas attālumā pa parku, tepat priekšpilsētā.
Kāds viņu pasauca no priekšnama. Stīvs pamāja un nešūpoja rāciju uz plaukstas kā tādu smagumu.
- Tajās pārējās reizēs, - Hauks ierunājās, - ja pareizi atceros, vienreiz ļaundari iebruka iekšā un pārsteidza ģimeni mājās?
- Nelsonu mājā, - Stīvs pamāja. - Riversvilā.
Hauks ielūkojās viņam acīs.
- Un kas notika toreiz?
- Es zinu, kurp tu stūrē... Viņi ieslodzīja šos pieliekamajā, piedraudēdami ar ieroci, paņēma visu, ko varēja, un aizbēga.
- Tā jau es domāju, Stīv.
Izmeklēšanas nodaļas vadītājs palūkojās uz Hauku, nopūtās un beigu beigās padevās.
- Sieva un meita bija augšstāva guļamistabā. Dod man ziņu, ja kaut ko atradīsi. - Viņš pamirkšķināja. - Palīdzība noder katrā laikā. Uzkavējies mirklīti, pirms aizej.
Sestā nodaļa
Guļamistabā atradās daži kriminālisti un inspektori, kurus Hauks labi pazina, un viņš apsveicinājās, atvairīdamies no jautājumiem par to, ka viņam iet un ko viņš te dara.
Viņš aplaida skatienu telpai - dzelteni un zaļi toņi, krāsains un silts kopiespaids. Haukam likās, ka viņš saskata Eiprilas personības atblāzmu puķainajos aizkaros un uz sienām uzgleznotajos vīnogulājos. Gulta vēl aizvien nebija sa-klata. Džodijas Pikultas romāns atradās uz viņas naktsgaldiņa. Daži ierāmēti ģimenes un suņa attēli.
Pat viņas pazīstamā smarža - svaiga, ar margrietiņu aromātu - atausa viņam atmiņā pēc visiem šiem gadiem.
Hauks piegāja pie guļamistabas skapja un nogaidīja, kad aizies pēdējie eksperti.
Divu ķermeņu aprises bija iezīmētas pavisam tuvu, gandrīz pārklājoties. Hauks iztēlojās, kā Eiprila aizsedz savu meitu - ar aizlīmētu muti, sasietām rokām, sirdij mežonīgi sitoties krūtis aiz šausmām. Viņa droši vien bija tos izdzirdējusi. Kā šāvējs atgriežas otrajā stāvā, durvis atveras, iekšā iespid gaisma. Meitas izmisīgie, apslāpētie kliedzieni. Baiļu dziļums, kas cēlās no vēl lielākām skumjām.
Tas droši vien viņai likās briesmīgi.
Hauks bija to redzējis daudzas reizes. Tas allaž atstāja tukšumu viņa sirdi. Cilvēki, kurus viņš bija mīlējis.
Kāpēc vienmēr radās sajūta, it ka tas notiktu pirmoreiz?
Viņas tika ieslodzītas skapi, bet vīrs aizvests lejā pie seifa.
Kas, pie joda, bija nogājis greizi? Vai kāds no viņiem ieraudzīja uzbrucēju sejas un tiem neliešiem nācās aizslaucīt pēdas? Vai Marks mēģināja pretoties? Skapja atvilktnes bija atrautas vaļā, drēbes, fotogrāfijas un papīri izmētāti pa grīdu. Uz galdiņa atradās emaljēta dārglietu kārbiņa, kurā kāds bija rakņājies.
Laupīšanu.
Hauks pietupās un piespieda plaukstu pirmās zilās kontūras centrā. Kādu brīdi viņam likās, ka sajūt tur sitamies siltu sirdi. Pēc visiem šiem gadiem... Kaklā sakapa nelabums. Pagātne atgriezās gluži kā nevaldāms vilciens bez mašīnista.
Viņš bija to visu redzējis pārāk daudzas reizes, tāpēc cerēja, ka spēs no tā norobežoties.
Tomēr viņš nespēja. Viss vienmēr atgriezās.
Atmiņu un aizmirstības sadursmē atmiņas vienmēr uzvarēja.
* * *
-Taj?
Viņš to pazina, tiklīdz bija pagriezies. Pēc visiem šiem gadiem.
Rindā aiz viņa Patnemstrītas ķīmiskajā tīrītavā. Maigi zaļās, mirdzošās acis, Vidējiem Rietumiem raksturīgo stiepto izrunu, kas uzreiz lika atgriezties pagātnē. Priecīgo pārsteigumu, kas likās tik žilbinošs viņas smaidā.