Tikai lidojuma laikā viņš beidzot bija varējis padomāt par to, ko bija pastāstījis Stīvs Krisafulis - par saistību starp Talon un Soniju Mersedu, vīru, kurš bija uzbrucis Džaredam ledus hallē. Hauks atminējās, kā Fūlijs bija mēģinājis piebremzēt rakņāšanos Tibo pagātnē, atsaucoties uz firmas saistību ar Reynolds Reid.
Vēl Hauku satrauca, ka kāds visu laiku bija soli priekšā viņiem gan Serbijā, gan Londonā. Tikai saujiņa cilvēku visā pasaulē zināja par Tibo. Vai par al Bašira saistību ar Hasani.
Vai bija iespējams, ka viņi ar Naomi tika izmantoti šajā spēlē kā bandinieki?
Ap desmitiem viens no partneriem savienoja Hauku ar Tomu Pūliju.
- Priecājos, ka esi atpakaļ, - priekšnieks sacīja ar šķietamu aizrautību balsī. - Vai esi gatavs turpināt?
- Pilnīgi gatavs, - Hauks atbildēja, domādams, kā izvairīties no jautājumiem par to, kur viņš bijis.
- Tas ir labi. Gribu, lai tu piedalītos pusdienās, kuras Skips Heilijs rīko ap divpadsmitiem Landmark Communication jautājumā...
Šim uzņēmumam piederēja televīzijas kanāli, un tas vēlējās iegādāties internēta portālu. Hauks pavēstīja Folijām, ka ieradīsies.
Naomi bija palikusi Lielbritānijā vēl vienu dienu, lai sazinātos ar dažām vietējām kontaktpersonām un palūkotos, vai viņi var noskaidrot kaut ko par Hasani atrašanos Šveicē tajā datumā, kad saskaņā ar viņu pieņēmumu bija norisinājusies Gštādes tikšanās.
Viņi zināja attiecīgo datumu - pērnā gada divdesmit sestais jūnijs - pēc Tibo pacēlāja biļetes. Ja viņi varētu pierādīt, ka Hasani tur atradies, apvienojumā ar līdzekļu plūsmu no Ascot ar Tibo starpniecību uz Džeimsa Donovana kontu Kaimanu salās, tad varētu pietikt izmeklēšanas atsākšanai. Kaut kas bija aizvedis gan al Baširu, gan Tibo uz Šveices kūrortu. Hauks sāka prātot, vai tur nevarēja but vēl arī citi iesaistītie. Citi, par kuriem viņi neko nezināja. Al Ba-širs bija devis tādu mājienu, kāpjot automašīnā: "Te nebija ne runas par terorismu... Tas bija kas lielāks par terorismu."
1 laukam prātā atausa kada doma. Viņš izņēma viedtāl-runi un sāka meklēt sarakstā kādu vārdu no senas pagātnes, kad viņš vēl strādāja Ņujorkas policijas pārvaldes Informācijas departamentā.
Markuss Hirds bija kriminālinspektors kantona policijā Cīrihē. Viņi bija iepazinušies kādā Vašingtonas konferencē, un pēc tam Hauks izdarīja viņam pakalpojumu - patiesībā viņa māsīcai, kura bija pārcēlusies uz Griniču un sākusi strādāt LIBS bankas filiālē. Māsīcas dēls tika pieķerts braucam pie stūres pēc dažu alus kausu iztukšošanas. Hauks panāca, lai sods aprobežotos ar autovadītāja tiesību atņemšanu uz pāris gadiem un pārbaudes laiku.
Hauks sameklēja numuru. Šveicē bija četri pēcpusdienā. Parastie īsie pīkstieni vēstīja par veiksmīgu savienojumu.
- Bitte, Hirds, - inspektors laipni atsaucās.
- Markus, - Hauks ierunājās. - Te Tajs Hauks. No Gri-ničas Savienotajās Valstīs.
- Taj! - Šveices inspektors iesaucās, pāriedams uz teju nevainojamu angļu valodu. - Ir pagājis ilgs laiks.
- Jā gan, - Hauks piekrita. Viņi apmainījās dažām laipnībām par darbu, Hirda māsīcu, kura bija atgriezusies mājās, un inspektora dēlu, kurš nu jau bija students vieteja politehniskajā koledžā. Tad Hauks ķērās pie zvana patiesā iemesla: - Markus, ir kaut kas, ko tu varētu izdarīt manā labā.
- Allaž priecājos palīdzēt vietējai policijai, cik vien manos spēkos, - Šveices inspektors pieklājīgi atbildēja.
- Baidos, ka vairs nebūšu vietējās policijas pārstāvis, -Hauks atzina. Viņš paskaidroja, ko tagad dara, un tad izstāstīja, kāpēc zvana, izteikdamies par iemeslu visai aptuveni. - Vai tu slēpo?
- Protams, es esmu šveicietis, Taj. Esmu uzaudzis ciematā netālu no Davosas. Agrākajos laikos biju īsts slalomists.
- Tas ir labi. Man ir vajadzīga informācija no kāda cita jūsu kūrorta. No Gštādes.
- Geš-štāde, - šveicietis noteica, izrunādams šo vārdu vācu manierē. - Skaista vieta. Kas tev ir vajadzīgs?
- Gribu, lai tu aptaujātos pieczvaigžņu viesnīcās. Tikai visgreznākajās.
- Sapratu, - šveicietis atbildēja. - Grand Hotel Park. Grand Hotel Bellevue. Gstaad Palace. Vai tu gribi rezervēt numuru, Taj? Ja tā, es tev ieteiktu zvanīt Tūrisma ministrijai, nevis man.
Hauks pieklājīgi pasmējās.
- Nē, runa nav par rezervāciju, Markus, piedod. Es tev nosaukšu kādu datumu. Divdesmit sestajā jūnijā vai ap to laiku. Pagājušajā gadā. Es tev nosaukšu arī vairākus vārdus...
- Divdesmit sestais jūnijs, tikai greznākās viesnīcas.... Turpini. Ko tu meklē, Taj?
,
- Ja neiebilsti, es labāk tajā neiedziļināšos. Tas pieder pie privātas izmeklēšanas. Tu jau saproti.
- Es lieliski saprotu, - inspektors noteica bez kādiem iebildumiem. - Varbūt tu būsi dzirdējis, ka mēs, šveicieši, esam raduši glabāt noslēpumus. Tāpēc saki man - kas tev ir vajadzīgs?
- Viesnīcu viesu saraksti šajos datumos, - I lauks atbildēja. - Visi, ja tu vari tos dabūt.
Septiņdesmit septītā nodaļa
Naomi lidoja atpakaļ uz Vašingtonu pirmdienas pēcpusdienā un taisnā ceļā devās uz savu kabinetu pretī Valsts finanšu departamenta ēkai.
Viņa apsēdās pie rakstāmgalda, kas grima dienesta vēstuļu un drošības ziņojumu kaudzēs, kuras bija sakrājušās viņas prombūtnes laikā. Pagaidām vēl nebija nekādu ziņu par mersedesu. Naomi atkal un atkal centās sev iestāstīt, ka tas bijis al Baširs, nevis viņa, kas iegrūda ģimeni briesmās. Tā bija apgalvojis Tajs. Un tomēr viņa nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka ir vainīga. Zēna panikas pārņemtā seja, lūkojoties laukā pa logu, viņu vajāja visu atpakaļceļu. Naomi nogurusi atslīga krēslā, apzinādamās, ka vēl nekad nav nevienu zaudējusi.
Viņa ielogojās datorā un pārskatīja ziņas no savas kon-taktpersonas Šveices Federālajā finanšu noziegumu nodaļa. Tagad, kad nebija ne Tibo, ne al Bašira, atlika tikai viena iespēja - mēģināt pierādīt, ka Hasani bijis Gštādē tajā pašā laikā, kad pārējie. Ka tur notikusi vienošanās par tādu vai citādu sazvērestību.
Piedevām vēl Naomi nomāca raizes par to, ko darīt tālāk. Taja apsvērumi bija pamatoti. Kāds visu laiku atradās soli viņiem priekšā. Bija tikai nedaudzi cilvēki, kas to zināja, un Naomi bija sākusi saprast, ka šis jautājums nav tāds, ko viņa var turpināt risināt ierastajā viedā.
Viņa pārskatīja savas elektroniskā pasta vēstules un
zvanus, malkodama kafiju, lai neļautos laika joslu maiņas izraisītajam nogurumam, kad pie durvīm pieklauvēja viņas priekšnieks Robs Vaits.
- Tālija teica, ka tu esot atgriezusies.
Naomi izslējās, juzdamās pārsteigta. Viņa nokremšļojās.
- Nupat ierados.
- Piedod, - Vaits ienākot ierunājās. - Man ļoti žēl par notikušo, Naomi. - Viņš pievilka sev klāt krēslu. - Vēl aizvien ne vārda?
Naomi papurināja galvu.
- Man šķiet, mums jārīkojas, pieņemot, ka viņu vairs nav.
Viņas priekšnieks pamāja.
- Tu taču saproti, Naomi, ka tas viss tiks izanalizēts. Kā viss sagājis grīstē.
- Saprotu.
- Zinu, kā tu pēc tā visa jūties. Gan tu, gan viņš.
- Paldies, - viņa noteica, kļūdama aizdomīga, vai tikai Robs necenšas sagatavot viņu kādai nepatīkamai ziņai.
Vaits apsēdās. Viņa kaklasaite bija vaļīga, un pirmo reizi Naomi sajuta viņu starpā ko nepateiktu, atsvešinātību, tādu kā neveiklību priekšnieka acīs. Vai tas bija saistīts ar notikušo Londonā vai ar ko vairāk? Naomi allaž bija Robam pilnībā uzticējusies. Kāpēc gan ne? Robs bija strādājis par advokātu armijā. Bija godkārīgs jurists, kaislīgi vēlējās darīt labu. Kādu dienu viņam vajadzēja ķerties pie svarīgākiem darbiem. Naomi nejutās labi, slēpdama no viņa svarīgu informāciju. Taču Hasani bija savervējis al Baširu. Viņš bija ievilinājis tīklos Glasmenu un Donovanu. Kaut kas bija nogājis greizi. Un Naomi juta, ka šobrīd viņai nekas cits neatliek kā rīkoties šādi.