Viņas priekšnieks pašūpojās krēslā.
- Tad pie kā mēs esam palikuši?
- Mēs esam atgriezušies sākuma pozīcijās. Al Baširs bija vienīgais, kas varēja apsūdzēt Hasani. Tagad, kad viņa vairs nav, man nāksies pievērsties naudas plūsmai starp Tibo un Hasani firmām. Var gadīties, ka bijuši iesaistīti ari citi cilvēki. Mēģināšu palūkoties, vai iespējams atrast kādu sakritību.
Vaits pamāja, sakrustojis pirkstus sejai priekšā.
- Tas, ko tu izdarīji tur, Serbijā, Naomi, bija robežu pārkāpšana. Tas varēja iegrūst mūsu departamentu lielās nepatikšanās.
Naomi paraustīja plecus.
- Es darīju to, ko uzskatīju par nepieciešamu, Rob.
- Zinu, zinu. Bet ja Augstākās tiesas tiesnesis to uzzinās... Viņi jau tagad ir nepamierināti, ka mēs neiesaistījām viņus al Bašira pārvietošanas lietā. Saukā mūs par amatieru pulciņu.
- Man vienalga, kā viņi mus saukā. Mums nebija laika.
Viņš pamāja.
- Paklau... ir vēl kaut kas. Hasani ir ieradies Savienotajās Valstīs.
- Savienotajās Valstīs? - Naomi nolika kafiju un palūkojās Robam acīs.
- Aha. Viņš ir ieradies uz Reynolds Reid akcionāru pilnsapulci. Tu jau zini, ka viņš palīdzēja noorganizēt finansējumu no Bahreinas karaliskās ģimenes...
Naomi asinis uzkarsa.
- Tad mēs varam tikt viņam klāt, Rob. Varam viņu nopratināt. Viņš ir te!
- Nopratināt viņu kādā jautājumā, ja drīkstu vaicāt? Par kādu pilnīgi likumīgu naudas plūsmu, kas ļaunākajā gadījumā varētu sasaistīt viņu ar Dīteru Tibo? Viņš neapšaubāmi apgalvos, ka nav neko par to zinājis. Tu esi uzzinājusi tikai par vienu tiešu kontaktpersonu starp viņu un Tibo. Ti-
kai par to telefona sarunu ar al Baširu. Viņš noliegs, ka tas kaut ko nozīmējis, tāpat kā to darīja al Baširs. Ko mēs varam izmantot pret viņu? Divi sazvērnieki, abi miruši? Viņš ir liels vīrs, Naomi...
Viņa cieši uzlūkoja priekšnieku, piepeši sajuzdama ko atšķirīgu, tādu kā gribas trūkumu. Vai viņš bija zaudējis savaldīšanos? Ja karjera piepeši tiktu apdraudēta, vai viņš vērstos pret tām pašām institūcijām, ar kurām kādu dienu vēlētos noslēgt darījumu?
Vai varbūt tur bija vēl kas ļaunāks...
- Tas auditora darbs Montānā, - Naomi ierunājās, piesardzīgi pasmaidīdama. - Tu domā, ka varbūt tas nemaz nav nekāds joks...
Vaits piecēlās. Viņš pasmaidīja tikai ar lūpu kaktiņiem, liekot viņai manīt, ka nejūtas uzjautrināts.
- Nāc pie manis tad, kad būsi atradusi ko konktrētu. Tu esi Valsts finanšu departamenta aģente, nevis Džeks Bauers no seriāla "Divdesmit četri".
Priekšnieka skatienā Naomi piepeši ieraudzīja, ka šobrīd viss ir likts uz spēles. Arī viņas nākotne. Varbūt auditora darbs ziemeļos nemaz nebūs Roba nākamais uzdevums.
Varbūt viņa būs pirmā, kam nāksies doties turp.
- Man kaut kas ir padomā, Rob...
Septiņdesmit astotā nodaļa
Pirmajā vakarā pēc atgriešanās ieradās Enija. Pirmdienās Hauks parasti gatavoja vakariņas. Pēc tam viņi laiskojas u/. dīvāna un noskatījās kādu spēli vai paņēma nomā filmu. Pirmdienu vakari bija vienīgie, kas Enijai bija brīvi, un vismazāk viņa vēlējās tos pavadīt restorānos.
Šajā pirmdienā Hauks mazliet nervozēja par gaidāmo satikšanos. Viņš apzinājās, ka nav izturējies pilnīgi godīgi pret Eniju. Nav atklājis, kas pēdēja laikā nodarbināja viņa prātu. To, kur un kāpēc viņš bija atradies pagājušajā nedēļa. Bija pienācis laiks atzīties. Kad Enija uzkāpa augšā pa kāpnēm, ģērbusies saplēstos baltos džinsos un glītā oranžā krekliņā, viņa moži pamāja, taču pēc draudzenes atturīgā smaida Hauks redzēja, ka kaut kas nav īsti kārtībā.
- Sveika, svešiniece. - Viņš to apskāva un noskūpstīja uz vaiga.
- Priecājos, ka esi atgriezies, - viņa teica, atbildēdama uz apskāvienu.
Šajā vakarā Hauks uz grila gatavoja jērgaļas burgerus ar karamelizētiem sīpoliem un balzamiko mērci, papildinot to ar dāņu sieru.
- Izklausās briesmīgi labi, - viņa noteica. - Palutini mani.
Viņi atkorķēja vīnu un apsēdās uz terases ar skatu uz
zundu, salikuši kājas uz margām. No ūdens puses nāca patīkams vēsums. Enija neko nejautāja par braucienu. Tā vien likās, ka viņa gaida, lai Hauks pats par to ieminētos. Viņi parunāja par restorānu. Par to, ka pienācis laiks iestumt ūdeni Hauka laivu. Viņš apvaicājās par Džaredu. Viņa atbildēja, ka Džaredam klajas labi. Saruna atgādināja divas tonnas smagu piekabi, kas uzkrauta uz muguras. Viņi abi to sajuta. Šovakar viņus šķīra liels attālums.
Un kā gan ne?
Hauks piecēlās.
- Varbūt man vajadzētu iekurināt grilu...
- Paklau, Taj...
- Vispirms es. - Viņš atkal apsēdās. - Patiesībā man ir kas sakāms. Par to, kur es biju. Ar ko es pēdējā laikā nodarbojos. Es nebiju pilnīgi godīgs pret tevi, Enij, un...
- Es zinu, ko tu darīji, Taj.
Viņš apravās un uzlūkoja Eniju. Viņas acis bija apaļas un nepauda ne mazāko nosodījumu. Tomēr viņas skatiens lika Haukam mazliet nokaunēties.
Viņa sacīja:
- Es biju šurp atnākusi tavas prombūtnes laikā. - Enija nolika vīna glāzi un paraudzījās uz viņu. - Negribēju neko izošņāt. Biju te atstājusi savus auskarus, tāpēc uzkāpu augšā tos pameklēt. Es tos atradu uz tava naktsgaldiņa. Droši vien Elena tur tos nolikusi... Un atradu vēl kaut ko.
Mauks norija siekalas. Elpas vilciens šķita teju vai sāpīgs. Viņš zināja, kas tas bijis.
- Es atradu to fotogrāfiju, Taj. Tā atradās turpat. Man šķiet, tu zini, par ko es runāju. Ar to meiteni, kuru nogalināja... Kā viņu sauca - vai Eiprila?
- Eiprila. - Viņš pamāja, juzdamies mazliet vainīgs.
- Kopā ar tevi. - Enijas skatiens pievērsās viņam. Tas nebija pārmetošs, drīzāk sāpināts. - Kas viņa bija, Taj? Es neesmu greizsirdīga. Nu, varbūt mazliet... Taču tu mainījies kopš tās dienas, kad viss notika un tu attālinājies no manis. Man šķiet, ka esmu pelnījusi zināt patiesību.
- Viņa bija tikai draugs, Enij, - Hauks sacīja. - Es tev apsolu, nekā cita nebija. Tā fotogrāfija tika uzņemta pirms ilga laika.
- Es zinu, ka tas bija pirms ilga laika, Taj. Tad kāpēc... Kāpēc tev vajadzēja to visu slēpt no manis? Kāpēc tu man nevarēji vienkārši pateikt? Neatkarīgi no tavas saistības ar viņu. Tu viņu pazini - un tā nebija pavirša pazīšanās.
1 lauks pamāja un nopūtās kā pirms grēksūdzes.
- Ir kāds posms manā dzīvē, Enij, kuru es nemēdzu daudz apspriest. Ne ar vienu. Ne tikai ar tevi. Pēc Noras nāves. Pēc tam, kad sāka brukt manas attiecības ar Betu...
Viņš tai izstāstīja, kā bija aizgājis no darba Ņujorkas policijas departamentā. Par tumšo dzīves posmu, kas tam sekoja. Par vainas izjūtu. Par to, ka viņš nebija spējis atrast iemeslu, lai no rītiem pieceltos.
- Kādu vakaru es vienkārši sēdēju savā automašīnā pie veikala, kad tas notika. Es biju tik nikns... paņēmu akmeni un metu ar to pa skatlogu. Ieradās policija... Ja es nebūtu policists, būtu pavadījis nakti cietumā. Varbūt tā bija depresija? - Viņš paraustīja plecus. - Varbūt tikai vainas izjūta. Tā bija nebeidzama. Tolaik nezināju, kā par to izrunāties. Protams, arī tagad neesmu nekāds eksperts... Eiprila palīdzēja man tikt atpakaļ sliedēs, tas arī viss. Mēs iepazināmies depresijas terapijas grupā. Pēc tam sākām tikties, lai iedzertu kafiju. Tolaik man kāds bija vajadzīgs. Nezinu, kā tas būtu beidzies, ja es paliktu viens. Tagad pat nedomāju par šo periodu, bet, kad ieraudzīju, ka viņa ir nogalināta...