Enija nolūkojās viņā.
- Tu gribēji noskaidrot, kas ar viņu noticis, vai ne? Visu šo laiku. Tu domā, ka es to neredzēju tavā sejā? Tu domā, es nejutu, ka kaut kas ir mainījies? Ka varbūt es biju kaut ko izdarījusi...
- Tu neko neesi izdarījusi, Enij.
Piepeši viņas sejas izteiksme mainījās - viņa aizklāja muti ar plaukstu.
- Mans Dievs! Tad tāpēc notika uzbrukums Džaredam, vai ne? Tas bija brīdinājums tev - lai liktu tev mest pie malas šo lietu. Vai arī to tu man noklusēji? Vai viņi mēģināja nodarīt pāri manam dēlam tevis dēļ?
Hauks pamāja, sakniebdams lūpas.
- Jā, man tā šķiet, Enij.
- Ak, Taj... - Viņas acīs iemirdzējās asaras. - Kā tu varēji slēpt no manis kaut ko tādu? - Viņa lūkojās Haukā ar sāpīgu skatienu, itin kā skatīdamās uz seju, kuru ir redzējusi miljoniem reižu, bet kura tagad ir mainījusies. - Kur tu esi iesaistījies, Taj? Tev ir sākusies jauna dzīve. Tev esmu es. Kāpēc viņai pār tevi ir tāda vara? Kas tevi velk atpakaļ, Taj?
- Mani neviens nekur nevelk, Enij...
- Velk gan. - Viņa pamāja. - Velk... Tā sieviete ir mirusi, Taj. Es esmu te. Kāpēc tu gribi no tā visa atteikties? Kāpēc tu nevari mani tā mīlēt?
- Es mīlu tevi, Enij., - viņš sacīja. - Patiešām mīlu.
- Nē. - Viņa papurināja galvu ar asarām acis. - Ne tā.
Haukam gribējās pastiept roku un apskaut viņu. Gribējās pateikt, ka ir vēl kaut kas. Vairāk par to, ko viņš bija pateicis. Taču viņu sāpināja tas, ka Enijai izrādījās taisnība. Viņi bija devuši viens otram tikai vienu solījumu. But patiesiem. Godīgiem. Viņa bija to pelnījusi.
Bet viņš to bija liedzis.
- Es tev nejautāšu, kur tu biji. - Enija centās drosmīgi pasmaidīt. - Tas ir, tā nav mana darīšana. Tu esi krietns cilvēks, Taj. Es to zinu, un zinu, ka tu darītu jebko manis deļ. Un Džareda dēļ. Tu vienmēr esi to pierādījis. Tu izturies pret viņu kā pret dēlu. Taču viņš tāds nav, un es to zinu. Un es arī neesmu tava sieva.
- Es biju Serbijā, Enij. Un Londonā. - Hauks norija siekalas. - Biju kopā ar aģenti no Valsts finanšu departamenta, un mēs vajājām kādu, kas, iespējams, ir vainojams Eiprilas nāvē.
- Serbijā? - Enija pašūpoja galvu, noslaucīdama asaru. - Londonā? Nu, vismaz tur nebija nekā aizraujoša vai spoža, vai ne?
- Tas nebija gluži brīvdienu izbrauciens ar divriteņiem, Enij.
Tas lika viņai pasmaidīt.
- Par to es nešaubos. Vai tas bija bīstami?
Hauks uzlūkoja viņu, īsti nevēlēdamies to atklāt. Ne tagad.
- Laikam gan.
- Laikam gan... - Enija mazliet ciniski nošņaukajas un papurināja galvu. - Tad jūs viņu notvērāt? To cilvēku, kurš to izdarīja?
- Nē. Viņš ir miris. Enij, paklausies... - Hauks satvēra viņas plaukstu un saspieda savējā. - Piedod. Es nožēloju, ka nestāstīju tev visu. Nožēloju, ka esmu tevi jebkādā veidā sāpinājis. Tas ir pēdējais, ko vēlējos. Un pēdējais, ko tu būtu pelnījusi.
- Tev ir pilnīga taisnība, tas ir pēdējais, ko es būtu pelnījusi. Tomēr es nevaru tevi piespiest mani iemīlēt, vai ne? Un esmu pelnījusi ari to. Man nav vajadzīgas rozes vai Valentīna dienas sirsniņas, vai milzu saistības. Taču es esmu pelnījusi būt mīlēta, vai ne?
- Es tevi mīlu, Enij...
- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es tā nedomāju.
Enija viņam uzsmaidīja vēl vienu reizi un tad ieskatījās pulkstenī.
- Laikam jau grila kurināšana nav tas, ko šobrīd vajadzētu darīt.
Hauks viņu uzlūkoja un mēģināja atbildēt uz viņas smaidu.
- Nē, laikam gan ne.
- Es ceru, ka tu viņus atradīsi, Taj.
-Ko?
- To, kurus tu meklē.
Hauks nezināja, vai viņa runā par Eiprilas slepkavu vai varbūt par kādu citu.
Viņa piecēlās.
- Tu zini, ka es nemēdzu aiziet tik banāli kā tagad... -Enijas dzidri zilās acis iemirdzējās. - Taču man laikam vienmēr ir iekšēji gribējies, lai tu dotos uz tādām vietām kā Londona tikai kopā ar mani.
Enija paspraucās viņam garām, un Hauks satvēra viņas roku.
Viņa kādu mirkli nostāvēja nekustīgi.
- Runājot par Eiprilu... es tev neesmu izstāstījis visu. Ir vēl kaut kas...
- Piedod, Taj. - Enija atbrīvojās. - Taču es nevēlos to zināt.
Septiņdesmit devītā nodaļa
Elektroniskā pasta vēstule parādījās Naomi klēpjdatora ekrānā, kad viņa ielogojās pulksten sešos no rita. Tā bija isa atbilde trijās rindiņās, un viņa to lasīja, sēdēdama pie datora, ģērbusies pārāk lielā Prinstonas sporta kreklā. Viņa to izlasīja divreiz, lai nekļūdītos.
Tas visu mainīja.
Viņa nogaidīja, cik ilgi vien spēdama, un iegāja dušā, juzdama, ka sirds skaļi sitas krūtīs. Tad viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu.
-Taj...
- Sveika. - Viņš izklausījās miegains.
- Man likās, ka tevi mocīs laika starpības sekas. Vai viss kārtībā?
- Viss kārtībā, - viņš atbildēja un nokremšļojās. - Neesmu neko daudz gulējis. Esmu nomodā kopš pulksten trijiem. Personiskas dabas problēmas. Kas noticis?
- Nupat saņēmu kaut ko no Bernes. - Naomi balss drebēja satraukumā. Viņa izstāstīja Haukam par saņemto atbildi no vēstniecības ģenerālkonsula vietnieka. - Privāta lidmašīna, kas reģistrēta Dubaijas lidsabiedrībā, nolaidās Ženēvā divdesmit piektajā jūnijā pulksten septiņos un divdesmit vienā minūtē. Hasani izgāja pasu kontroli pēc pusstundas. Tas ir vienu dienu pirms Tibo pacēlāja biļetē redzamā datuma, Taj.
- Ženēva nav Gštāde, Naomi.
- Ženevas lidosta ir vistuvāk Gštādei, ja vajadzīga pasu kontrole. Tā atrodas tikai divu stundu brauciena attālumā. Es pārbaudīju. Hasani bija tur, Taj!
Viņa bija izmisīgi centusies savilkt visu kopā jau kopš atbildes saņemšanas brīža. Nu bija skaidrs, ka tur noticis kas svarīgs. Izstrādāta sazvērestība, kas tika īstenota pēc vairākiem mēnešiem, panākot Savienoto Valstu vērtspapīru devalvāciju. Diviem investīciju pārvaldniekiem tika samaksāts par milzu zaudējumu slēpšanu savās bankās, lai pēc tam viņus nogalinātu un iekustinātu lavīnu, kas draudēja aprakt jau tā nedrošo finanšu sektoru. Akcijas strauji zaudēja vērtību. Bankas bankrotēja.
Sienas bruka.
Nu viņai vajadzēja iesaistīt savējos. Hasani atradās Ņujorkā. Varbūt šī bija vienīgā izdevība. Kā tikt viņam klāt? F1B, Tieslietu departaments... Tagad Naomi tikai atlika izdomāt, kam uzticēties.
- Kam tu to esi pateikusi, Naomi?
- Nevienam, - viņa atbildēja. - Tikai tev. Taču es vairs nevaru to ilgāk paturēt pie sevis. Hasani atrodas Ņujorkā. Viņš ir ieradies, lai piedalītos Reynolds Reid akcionāru gada pilnsapulcē. Nezinu, uz cik ilgu laiku. Es apzinos, ka Ženē-va nav Gštāde, taču mēs varam pierādīt, ka viņš atradās Šveicē vienlaicīgi ar Tibo un al Baširu. Mūsu rīcībā ir viņa telefona sarunas atšifrējums, kurā plāns tiek iedarbināts. Naudas plūsma no viņa firmas, kas samaksāja Džeimsam Donovanam. Viņi visi trīs sazvērējās, lai sagrautu Savienoto Valstu ekonomiku, Taj. Mārtijs al Baširs to praktiski atzina.
- Un ko tu grasies darīt?
- Nezinu. Vispirms iešu paskriet, lai to apdomātu. Daudz kas ir likts uz spēles. Par manu karjeru vispār nerunājot, ja es salaidīšu to dēlī. Es iedomājos... - Viņai prā-
tā bija ienācis kaut kas no al Bašira teiktā. Par to, ka tas nav terorisms, bet kaut kas daudz, daudz lielāks. - Ja nu tur bija vairāk cilvēku par viņiem trijiem? Ja nu bija iejaukti ari citi? Vēl kādi? Ko tad, ja šai Gštādes bandai ir vairāk biedru?