Saimonss.
Naomi nācās savaldīt žņaudzošo sajūtu pakrūtē. Pat aklais to būtu saskatījis. Ja vien zinātu, ko meklē.
- Naomi, kas...
- Taj, mums jāsatiekas Ņujorkā. Es tūlīt kāpšu valdības lidmašīnā. Mēs apcietināsim Hasani. Šodien, pēc Reynolds Reid sanāksmes. Taču Hasani ir tikai izkārtne... - Viņa pielika pirkstus pie galvas, itin kā gribētu atturēt to no uz-sprāgšanas. - Ak kungs, ko es esmu izdarījusi, Taj?
Astoņdesmit ceturtā nodaļa
Reds O'Tūls atbalstījās pret automašīnu un nolūkojās uz Ņujorkas ainavu.
Viņam bija noteikts ierasties šeit un gaidīt. Tas esot viņa pēdējais darbs. Ļoti svarīgs. Pēc tam viņš varēšot saņemt savu pēdējo algu un nozust. Viņš bija sadzirdējis ko līdzīgu izmisumam savas kontaktpersonas balsī. Viņš pazina šo zīmi - gluži kā karalaukā, kad pozīcijās kļuva par karstu. Kad tuvojās ugunslīnija. Viņš bija atradies tādās situācijās vairākas reizes, un šajā reizē sajūta bija tāda pati. Vienmēr bija vajadzīga kāda izeja. Atkāpšanās iespēja.
Šobrīd viņš centās to izplānot.
Viņš zināja, ka savā mūžā ir izdarījis vairāk ļauna, nekā viņam gribētos atzīt vai atcerēties. Viņš sprieda, ka vēl viens vai divi papildinājumi šajā sarakstā neko nemainītu, kad pienāktu laiks par visu atbildēt. Viņš nebija pats pieteicies to izdarīt. Ja viņa ticīgais tēvs būtu dzīvs, viņš teiktu: "Džonij, nedari neko tādu, ko pēc tam nevarētu nožēlot grēksūdzē. Tas ir vienīgais likums."
O'Tūls pasmaidīja un iedomājās, vai pasaulē būs palicis pietiekoši daudz nožēlas par to, ko viņš bija spiests izdarīt.
Viņš zināja, ka Merseds ir identificēts. Viņa vārds bija parādījies visos ziņu izlaidumos. Bija noskaidrota viņa pagātne. Irāka. Global Threat Management. Sonijs allaž bija izturējies bezrūpīgi. Un mazliet izmisīgi. O'Tūls saprata, ka policijai nebūtu grūti atrast Sonija saistību ar viņu.
Pēc šī pēdējā darbiņa viņam vajadzēja nozust.
Aizslēpies aiz saulesbrillēm, viņš vēroja piebraucam taksometrus un limuzīnus. Iezvanījās mobilais. Viņš zināja, kas ir zvanītājs. Nemaz nevajadzēja skatīties. O'Tūls izņēma telefonu no kabatas un to atvāza.
- Esmu te.
- Vai mēs esam droši? - zvanītājs jautāja, domādams savienojumu. Zvanītājs nekad nepalaida garām iespēju uzlikt visus punktus uz "i", viņš bija ārkārtīgi piesardzīgs. Jādomā, ka tādam cilvēkam tas nebija nekas neparasts. Svarīgam cilvēkam.
O'Tūls apgalvoja, ka viss ir droši.
- Situācija ir kļuvusi mazliet nekontrolējama, - vīrietis iesāka. - Man vajadzēs, lai tu nokārtotu vienu senu lietu. Mēs esam visu sagatavojuši. Esam paredzējuši iespēju, kā tev to izdarīt. Taču tas būs sarežģīti...
Viņš uzklausīja mērķa vārdu un atrašanās vietu. Tas tiešām bija sarežģīti. Iekļūt iekšā. Visapkārt novērošanas kameras. Milzums cilvēku. Sabiedriska vieta. Nemaz nerunājot par miesassargiem.
- Piezvani man, kad būsi pabeidzis, - sacīja viņa konta к tpersona.
- Kad būšu pabeidzis, - O'Tūls minēja, - es plānoju nozust.
- Pirms tam vēl ir dažas pēdējās detaļas, kuras jānokārto. Vienu tu jau zini. Та tev būs gandrīz vai kā ģimenes sapulce. Otru vari nodēvēt par pensijas balli.
Viņš nosauca O'Tūlam vārdus. Viņš tos bija redzējis jau agrāk. O'Tūls sajuta uzvirmojam dusmas.
- To es izdarīšu par velti.
Astoņdesmit piektā nodaļa
Divas lielas, melnas automašīnas piebrauca pie Waldorf Astoria viesnīcas Piecdesmitās ielas un Parka avēnijas stūrī. Šveicars gribēja norādīt, lai tās brauc tālāk, taču pirmās automašīnas šoferis nolaida lejup logu un novicināja apliecību. Šveicara sejas izteiksme mainījās, un viņš ļāva braucamajiem apstāties uz dubultās līnijas tieši pie viesnīcas ieejas.
No auto izlēca valdības aģentu komanda. Hauks ieraudzīja staltu, melnīgsnēju vīru smilškrāsas uzvalkā, kuram cieši aiz muguras sekoja Naomi bruņā bikškostīma. Vēl trīs aģenti izkāpa no otra busiņa. Viņiem visiem bija austiņas.
Hauks zināja, ka viņi visi ir no FIB.
Viņš piegāja pie Naomi, un aģentes seja atplauka, ieraugot Hauku.
- Man prieks, ka tu esi te. Šis ir vecākais aģents Ento-nijs Brūni, kurš ir atbildīgs par šo operāciju. - Naomi iepazīstināja Hauku ar vīrieti smilškrāsas uzvalkā. - Viņš strādā Finanšu noziegumu apkarošanas nodaļā Ņujorkā. Tas ir Tajs Hauks. Viņš ar mani daudz sadarbojās šajā lietā. Vairāk, nekā es sadarbojos ar viņu.
Hauks sarokojās ar vīrieti pie viesnīcas ieejas.
- Es zinu, kas jūs esat. - Brūni cieņpilni pamāja. - Sekoju līdzi jūsu izmeklēšanai Centrālās stacijas spridzināšanas lietā un tajā Hārtfordas juceklī. Priecājos, ka esat kopā ar mums.
Hauks atbildēja ar atturīgu mājienu, juzdamies visai pārsteigts, ka viņa sasniegumi nonākuši FIB uzmanības lokā.
Brūni pasmaidīja.
- An FIB aģenti skatās televīziju.
Viņš novietoja divus no saviem vīriem pie automašīnām un vienu vestibilā. Vēl divi, ģērbušies FIB vējjakās, kopā ar viņu devās iekšā greznajā viesnīcā.
- Ir iespējami vairāki varianti, - Brūni paskaidroja. - Un tas nenotiks klusi. Vienu es zinu skaidri - Bahreinas karaliskā ģimene sarīkos traci. Valsts departamenta pārstāvis gaidīs mūs FIB birojā. - Viņš pasmīnēja. - Vēl jūs varētu padomāt par Rn/uolds Reid akciju pārdošanu pirms dienas beigām. Volstrīta arī dabūs no tā ciest.
Grupa iegāja cilvēku pilnajā vestibila un piegāja pie administratoru letes. Viesnīcas pārvaldnieks melnā uzvalkā panācās viņiem pretī.
- Es esmu īpašo uzdevumu aģents Brūni, - FIB pārstāvis sacīja. - Mēs runājām pa telefonu.
Pārvaldnieks, gara auguma vīrietis vecumā pēc četrdesmit, ar atkāpušos matu līniju, gluži saprotamā kārtā izskatījās satraukts par to, ka tāda mēroga operācija notiek viņa viesnīcā.
- Es pārbaudīju, ka Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā, - viņš noteica. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm un vēl nav nācis ārā. Ceru, ka jūs varēsiet iziet pa sānu ieeju uz Piecdesmito ielu un izturēties pēc iespējas diskrētāk.
- Darīsim visu, kas mūsu spēkos, - Brūni viņam apgalvoja. Viņš pa rāciju paziņoja šoferiem, lai gaida aiz stūra. Tad pagriezās pret Naomi. - Esat gatava, aģente Blūma? Jūsu uznāciens.
Naomi sejā bija skaidri lasāma apņēmība. Brieda ne tikai svarīgākais arests viņas karjerā, bet viņa bija atšķetinājusi šo lietu no paša sākuma, kad tur nebija nekā vairak par divu Volstrītas brokeru šķietami nesaistītajiem nāves gadījumiem. Viņi bija sasaistījuši tās ar noslēpumaino telefona zvanu no Hasani un izsekojuši naudas ceļus līdz Ser-bijai un Londonai, slepkavībām aizšķērsojot ikvienu viņu soli. Nu viņi bija atgriezušies atpakaļ pie Hasani.
- Par simts procentiem, - Naomi noteica, dziļi ievilkdama elpu un veltīdama saspringtu smaidu Haukam.
- Tad iesim.
Hauks, Naomi, Brūni, viesnīcas pārvaldnieks un divi pavadošie aģenti devās pie liftiem pa sarkano paklāju, kas klāja vestibilu. Kad lifts pienāca, pārvaldnieks pieklājīgi palūdza, lai pāris, kas gatavojās tajā iekāpt, pagaidītu nākamo. Pulciņš sakāpa liftā. Tas aizvizināja viņus līdz divpadsmitajam stāvam, kur bija apmeties Hasani. Tas bija privāts stāvs ar dežurantu, kas sēdēja aiz rakstāmgalda.
- Kriš, vai Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā? -jautāja pārvaldnieks.
- Jā, ser. - Dežurants pamāja un ieskatījās reģistros. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm. Te ir pabijis vēl tikai viens cilvēks, cits viesis, kurš ienāca un drīz vien izgāja.