- Hal!
Taču viņu uzlūkoja sekretāres izbiedētā seja. Viņai sekoja divi nepazīstami vīrieši.
Viens bija ģērbies smilškrāsas uzvalkā. Viņš pienāca pie Saimonsa rakstāmgalda un piegrūda viņam pie pašas sejas žetonu.
Saimonsam pakrūtē sažņaudzās drūma nojauta. Gadu gaitā viņš bija labi apguvis tāda cilvēka sejas izteiksmi, kurš paņēmis mutē otra pautus un gatavojas sākt košļāt. Viņš bija izstrādājis šo skatienu līdz pilnībai.
Un tagad viņš nolūkojās uz tieši tādu pašu skatienu savā priekšā.
- Saimonsa kungs, - uzvalkā tērpies vīrietis ierunājās, uzvaroši pasmaidīdams, - es esmu vecākais aģents Ento-nijs Brūni no F1B.
Astoņdesmit septītā nodaļa
Viņi devās atpakaļ uz Vašingtonu ar ātrgaitas vilcienu.
Valdības lidmašīna jau bija atgriezusies. Viņi bija pieņēmuši, ka Naomi kādu laiku pavadīs Ņujorkā, piedaloties Hasani pratināšanā.
Taču nu Naomi saprata: jo mazāk kāds zina par viņu atrašanās vietu, jo labāk. Izgājis no viesnīcas apartamentiem, Hauks divpadsmitā stāva dežurantam parādīja fotogrāfiju, kuru viņam pirmīt atsūtīja Stīvs Krisafulis. Džeks "Reds" O'Tūls. Dežurants uzreiz viņā atpazina "otru viesi", kurš bija pagājis garām īsti pēc tam, kad Hasani atgriezās savā numurā. Viņi sameklēja informāciju par rezervāciju. Izdomāts vārds. Zagta American Express kredītkarte. Taču nu viņi vismaz zināja. Viņi zināja, kurš ir slepkava. Kurš nogalināja Eiprilu. Un sāka noskaidroties arī jautājums par to, kā labā šis cilvēks rīkojies. Hauks parādīja Naomi ari ko citu -to, ko šodien bija atsūtījis Markuss Hirds no Šveices. Naomi kļuva nopietna. Tas atkal visu mainīja. Hauks vēl nekad nebija redzējis viņu tik nervozu un nedrošu par turpmāko rīcību.
Vilcienā viņi ar Mauku sēdēja biznesa klases vagonā ar seju viens pret otru. Abi brauca klusēdami lielu ceļa gabalu, stacijām pazibot garām. Ņuarka. Metropārka. Trento-na. Bija skaidrs, ka Naomi saņemas, lai darītu to, kas jādara. Viņa drūmi pajokoja par kādu aizsalušu ezeru Montānas ziemeļos - ka varbūt līdz dienas beigām pat tas
Ц
būs nesasniedzams sapnis. Naomi aprunājās pa telefonu ar Brūni, kurš bija apcietinājis Saimonsu. Viņi vienojās, ka Vašingtonas stacijā Naomi un Hauku sagaidīs daži kolēģi.
Dažkārt ir tikai jāsper solis, lai kaut kur iekultos, Hauks domāja, vērodams, kā Naomi cenšas saņemties pirms nākamā uzdevuma. Tas ir kas lielāks par tevi pašu. Kas tāds, ko nav iespējams pamest pusratā. Tas var nebūt tavs sākotnējais mērķis. Tas var nebūt tavs plāns. Tas drīzāk ir tavs liktenis - vai ar! tas, kurp liktenis tevi aizved. Un tu nespēj novērsties. Atkāpties. Tu skaties apkārt, meklējot kādu citu, kurš pārņems bumbu. Kurš metīsies ar to uz grozu.
Taču neviena nav - esi tikai tu.
Un Hauks zināja, ka tas var dārgi maksāt. Visa viņa karjera šķita to pierādām. Tas maksāja viņam brāli. Ja vien viņš būtu novērsies... Tas maksāja viņam draugu un tuvāko aizbilstamo darbā. Tagad tas varēja viņam maksāt Eniju. Kāpēc tu nevari mani tā mīlēt? Viņš skrēja pakaļ mirušas draudzenes rēgam.
Hauks novērsās un sajuta, kā vilciens šūpojas uz sliedēm. ]a tā būtu...
Taču tu redzi tam cauri. Tā rīkojas drošie. Tu izej visu ceļu līdz galam. Neskatoties uz to, ko tas prasa un līdz kādiem sasalušiem ezeriem tas aizved. Kad Naomi pacēla galvu un viņi abi saskatījās, likās, ka abi domā vienu un to pašu. Abi pazina šo skatienu.
Viņi pasmaidīja.
- Man kaut kas jāapēd, - Hauks ierunājās. - Tu kaut ko gribi?
Naomi papurināja galvu.
- Nē, paldies.
Viņš piecēlās.
- Drīz atgriezīšos.
Vilciens ātri traucās uz priekšu, atrazdamies kaut kur starp Filadelfiju un Vilmingtonu. Hauks devās uz priekšu pa eju. Četru lietišķu vīriešu pulciņš sēdēja ap galdu pie klēpjdatoriem. Nākamajā rindā kāds vīrs armijas cepurē likās iesnaudies, uzvilcis cepuri dziļi pār acīm.
Hauks atvēra durvis un pārgāja uz nākamo vagonu.
Viņš atrada restorānvagonu un pasūtīja rostbifa sviestmaizi un kafiju sev, kā arī, par spīti tam, ko Naomi bija teikusi, tītara gaļas sviestmaizi un pudeli ūdens Naomi. Viņa droši vien nebija ēdusi visu dienu.
Pārdevēja pasniedza Haukam kartona paplāti. Viņš devās atpakaļ uz savu vagonu, jūtot, ka vilciena šūpošanās apgrūtina gaitu. Hauks atvēra durvis, kas veda uz viņa vagonu, un pieturēja tās ar kāju. Devās atpakaļ pa eju. Viņš redzēja Naomi vēl aizvien sēžam vagona tālākajā galā. Kāda koledžas studente turēja klēpī žurnālu People. Melnādaina sieviete adīja. Lietišķie vīrieši vēl aizvien bija iegrimuši sarunā. Hauks pagāja garām snaudošajam puisim cepurē. Viņš ievēroja zeltā izšūtus burtus uz cepures un piepeši sajuta, kā smadzenēs atskan trauksmes zvans.
10Ī. aviācijas vienība.
Hauks palūkojās zemāk un ievēroja biezu matu ērkuli, kas bija saņemts īsā zirgastē un rēgojās zem cepures malas.
Viss sastinga.
Hauka atmiņā tūlīt pat atausa Evana uzņemtās fotogrāfijas ar abiem vīriešiem, kuri bija nogalinājuši viņa ģimeni.
Vienam bija īsa zirgaste.
Un kaut kas līdzīgs tetovējumam uz skausta.
Hauka ķermenis piepeši sāka kņudēt, atceroties šodien redzēto fotogrāfiju.
Viņš atkal paspēra soli uz priekšu, uztverot Naomi skatienu. Viņam ejot garām, vīrietis armijas formas cepurē sakustējās, mainot pozu. Hauks aši pameta skatienu uz viņu. Vīrietis bija ģērbies pelēkā sporta kreklā un neilona jakā. Tas, ko viņš ieraudzīja, lika Haukam nodrebēt.
Tas pats tetovējums. Uz skausta.
Tas atgādināja panteras ķepu.
Astoņdesmit astotā nodaļa
I lauka ķermenis saspringa.
Tas bija viņš. O'Tūls. Tam vajadzēja būt viņam. Vēl pirms apsēsties savā vietā, Hauks domās bija apsvēris visus rīcības scenārijus. Viņā uzvirda dusmas. Vilciena vagons bija pilns. Viņiem vajadzēja braukt vēl stundu. Та nevarēja but kļūda. Tibo. AI Baširs. Hasani. Viņi visi bija miruši.
Tagad šie cilvēki medīja viņus pašus.
Viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja nonākt Vašingtonā.
I lauks apsēdās pretējā pusē, līdzās Naomi jūtot, ka vēderā ir sažņaudzies kamols. Viņa sirds strauji pukstēja, apzinoties neizbēgamo - divi ātrvilcieni gatavojās sadurties. Hauks novietoja paplāti starp viņiem. Naomi, neko nenojauzdama, pacēla skatienu. Viņa pasmaidīja, palūkodamās uz to, ko Hauks bija viņai atnesis.
- Paldies.
Hauks nopētīja tālāk sēdošo pasažieri. Vīrietis bija spēcīgs, sakumpis uz priekšu, sakrustojis rokas uz krūtīm. Viņa seja bija paslēpta zem cepures malas.
Haukam būtu gribējies pielēkt kājās un nogalināt viņu.
Taču viņš labi apzinājās, ka arī O'Tūls viņu vēro. Šis puisis bija profesionālis. Izgājis armijas skolu. Viņš neapšaubāmi nejuta nekādas šaubas, darot to, kas viņam tika uzdots. Dieva dēļ, viņš bija nogalinājis bērnu. Noslepkavojis veselu ģimeni.
Hauks zināja, ka arī O'Tūls viņu vērtē.
Hauks pieliecās tuvāk Naomi un uzlika roku viņai uz ceļgala, cenzdamies neizrādīt, ka kaut kas nav kārtībā.
- Vai atceries to jauko pariti, kuri sagaidīja mūsu arābu draugu Londonā? - viņš klusi nočukstēja.
Naomi palūkojās viņā. Redzēja Hauka apņēmīgo skatienu. Sajuta, ka kaut kas nav kārtībā.
Viņa lēnām pamāja, un viņas acu zīlītes iepletās, lūkojoties uz Hauku.
- Negribu, lai tu reaģētu, - Hauks turpināja, ciešāk saspiezdams viņas ceļgalu, - taču tie paši cilvēki tagad atrodas šeit un medī mūs.