- Nē. - Hauks atturēja viņu ar otru roku. - Tu nevari! -No viņas žaketes sāka plūst asinis. Hauks nezināja, cik nopietns ir ievainojums. Naomi likās dezorientēta. Viņš apcirtās, pameta ašu skatienu uz sliedēm un ieraudzīja, ka O'Tūls ir ticis gandrīz līdz platformas galam. - Paliec tepat. Palīdziet viņai! - viņš uzsauca. - Viņa ir federālā aģente. Piezvaniet policijai, lai nāk man palīgā. Vai dzirdi, ko es saku, Naomi? Liec, lai viņi man seko!
- Nē. - Viņa satvēra ieroci abās rokās, plecam nedzīvi slīgstot lejup.
- Tu paliksi tepat, Naomi. Vai tu saproti? Palīdziet viņai, - Hauks sacīja vīrietim lietišķa uzvalkā, kurš kāpa ārā no vilciena. - Es atgriezīšos. Sagaidiet ātro palīdzību. Neļaujiet viņai nekur iet.
Viņš negaidīja atbildi, bet gan metās pakaļ O'Tūlam. Slepkava atradās varbūt kādus piecdesmit jardus priekšā un bija ticis līdz platformas tālākajam galam. Izskatījās, ka aiz stacijas atrodas atklāts laukums. Skrienot O'Tūls ielādēja pistolē jaunu aptveri.
Hauks pacēla augšup savu ieroci un divas reizes izšāva uz skrienošo mērķi. Viņš atradās pārāk tālu. Abas lodes, nenodarot nekādu kaitējumu, atsitās pret platformas asfaltu.
O'Tūls nonāca līdz galam, pārleca pāri metāla nožogojumam un piezemējās uz sliedēm.
Hauks metās viņam pakaļ. Šis cilvēks bija nogalinājis Eiprilu. Haukam gribējās saberzt viņu miltos ar kailam rokām. Taču O'Tūls bija jaunāks, veiklāks, un viņa kājā nebija palikuši metāla gabali pēc divām šāviena brūcēm, kas bija gūtas tikai mazliet vairāk nekā pirms gada. Hauks sekoja O'Tūlam līdz nožogojumam un ari pārlēca pāri, turpinot vajāšanu.
No ievainojuma rokā sūcās asinis. Brūce bija redzama zem saplēstās jakas. Hauks to pat nejuta.
O'Tūls vēl aizvien atradās kādus piecdesmit jardus priekšā.
Uz sliedēm, kas veda ziemeļu virzienā, atradās vilciens. Tas izskatījās pēc tukša sastāva, iespējams, vietējais no Filadelfijas. Aiz sliedēm sākās biezs mežs. Iespējams, O'Tūls varētu kādu laiku tajā paslēpties. Taču tad viņš tiktu iesprostots un nekur netiktu. Otrā pusē atradās stiepļu žogs sešu pēdu augstumā. Iepretī vīdēja dzelzceļa stacijas stāvlaukums. Ja O'Tūlam izdotos aizkļūt līdz turienei, viņš varētu ielauzties kādā automašīnā. Izskatījās, ka tā viņam būtu labākā izeja. Hauks nosprieda, ka viņš cenšas atrast iespēju, kā tikt garam stāvošajam vilcienam. Vai ari zem tā.
Hauks pa ceļam apdomāja situāciju.
Viņa sirds bija nemierīga Naomi dēļ. Hauks nezināja, cik nopietns ir viņas ievainojums. Viņam nepavisam negribējās atstāt Naomi vilcienā. Taču viņai bija taisnība - šim vīram nekādā gadījumā nedrīkstēja ļaut aizbēgt. Tikai ne ta-gad.
Tas bija neapstrīdami.
O'Tūls pagriezās un raidīja uz Hauka pusi divus šāvienus, drīzāk lai turētu viņu zināmā attālumā, nevis apturētu. Šajā situācijā klusinātājs viņam daudz nepalīdzēja. Hauks zināja, ka agrāk vai vēlāk ieradīsies policija. Viņš nedrīkstēja izlaist O'Tūlu no acīm, līdz parādīsies papildspēki. Nedrīkstēja ļaut viņam izbēgt. Tas bija viņa mērķis jau kopš dienas, kad Hauks pirmoreiz izdzirdēja Eiprilas vārdu ziņās. Tibo. Hasani. Serbija. Londona. Viņš tikai bija mēģinājis sameklēt slepkavu.
Zvērējis, ka to izdarīs.
Apmēram simts jardu tālāk Hauks pamanīja nelielu dzelzceļa pārvadu, kas savienoja četrus ceļus. Izskatījās, ka O'Tūls dodas tieši turp. Ja viņš tiktu pāri sliedēm, tad varētu pārlēkt pāri žogam, aizkļūt līdz stāvlaukumam un ielauzties kādā automašīnā.
Tā bija labākā izeja.
Hauks pielika soli. Kad O'Tūls nonāca līdz parvadam, Hauks apstājās, nomērķēja un izšāva uz viņu divas reizes. Pirmā lode atsitās pret sliedēm un ieurbās platformā. Otrā atrada mērķi, trāpot O'Tūlam kājā. Viņš palēcās, apcirtās apkārt un trīs reizes nemērķējot izšāva uz Hauku. Visas lodes atsitās pret stāvošā vilciena sāniem.
Saudzēdams kāju, O'Tūls sāka rāpties augšā uz pārvada.
Viņš bija aizkūņojies līdz platformas augšai bridi, kad Hauks nonāca pie kāpnēm un sāka trausties augšup, sirdij satraukumā pukstot. Viņš nezināja, vai O'Tūls piepeši neparādīsies virs viņa un neizšaus, vai varbūt gaidīs platformas augšdaļā.
Hauks pameta skatienu atpakaļ uz staciju. Pie joda, kur gan kavējās policija?
Tālumā sāka kaukt sirēnas. Kad Hauks bija pievārējis pusi no pakāpieniem, viņš pamanīja pie stacijas bākugunis. Hauks trīs reizes izšāva gaisā, lai piesaistītu policistu uzmanību. Pa visu šo burzmu viņš vairs nezināja, cik ložu jau bija izšāvis. O'Tūls virzījās uz sliežu ceļu pretējo pusi. Nebija laika gaidīt, kamēr kāds reaģēs. Hauks saķēra margas un, turēdams ieroci gatavībā, sāka kāpt augšā pa kāpnēm.
O'Tūls droši vien bija redzējis to pašu. Hauks skatījās, vai neieraudzīs viņu cauri pāļiem. Nekā. Tas nelikās īpaši cerīgi. Piesardzīgi rāpjoties augšup, viņš paslēpās aiz. metāla balsta. Atskanēja trīs apslāpēti šāvieni, un visas lodes skaļi atsitās pret dzelzs margām. Hauks ciešāk piespiedās pie balsta.
Pēdējais šāviens apdedzināja roku, ar kuru Hauks turēja ieroci.
Pistole izkrita viņam no plaukstas.
Tā novēlās uz sliedēm. Viņš vairs nebija bruņots.
Nu Hauka rīcībā bija tikai mirklis, lai pieņemtu lēmumu, kas varēja izšķirt viņa dzīvi. Viena iespēja bija nolēkt un mesties pēc pistoles. O'Tūls bija apmācīts šāvējs. Hauks nonāktu atklātā zonā, pat ja viņam izdotos aizkļūt līdz pistolei. Otra iespēja bija palikt turpat. Viņš dzirdēja tālumā skaļi nosvilpjam vilcienu. Hauka skatiens pievērsās lejā nokritušajai pistolei. Viņš saprata, ka izejas nav.
- Nāc šurp, - O'Tūls viņam teica.
Hauks palika kā pielīmēts pie balsta. Viņš pamanīja, ka policijas automašīna no stacijas sāk braukt viņu virzienā.
- Nāc šurp - bez kavēšanās! - viņš dzirdēja O'Tūlu sakām.
Hauka vienīgā cerība šobrīd bija laika novilcināšana.
Viņš piesardzīgi uzkāpa pa atlikušo pakāpienu uz platformas un iznira aiz balsta.
O'Tūls stāvēja tur ar sakostiem zobiem, un viņa draudīgais tetovējums bija labi saskatāms virs apkaklītes. Hau-kam nācās savaldīties, lai nemestos viņam virsū kā vērsis, liekot viņiem abiem novelties no tilta.
- Te ir policija, - Hauks sacīja. - Ar tevi ir cauri. Mēs zinām, pie kā tu strādā. Noslēdz darījumu. Padodies kā liecinieks. - Viņš ielūkojās vīrieša izmisīgajā, izkāmējušajā sejā, pamezdams skatienu uz stacijas pusi. - Tu neko neiegūsi, nogalinot mani.
- Ja neskaita to, ka tāds bija mans uzdevums. - Vīrieša tumšajās acīs pavīdēja tāda pati rezignācija, kādu Hauks bija redzējis jau agrāk. Tā bija apjausma, ka vairs nav ko zaudēt. - Un es nevienu nepieviļu.
Ziemeļu pusē Hauks atkal sadzirdēja vilciena svilpi, šoreiz jau tuvāk. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja vilciena mestās gaismas atspīdumu.
Sacēlās vējš, un O'Tūla armijas formas cepure nolidoja viņam no galvas. Viņš sniedzās pēc tās, taču cepure izslīdēja no rokām un nokrita zemē. Viņš pasmaidīja kā cilvēks, kurš atzīst, ka nonācis bezizejā, un paraudzījās uz Hauku.
- Vai zini, es nedomāju, ka tā notiks.
- Neviens nekad tā nedomā.
Policija vēl aizvien atradās tālu, sliežu ceļu otrā pusē. O'Tūls paspēra soli atpakaļ uz platformas, kas bija viņa vienīgā iespēja.
Viņš sacīja:
- Es kalpoju savai zemei. - Vīrieša pistole bija pavērsta pret Hauku. - Taču to jau tu droši vien zini, vai ne? Biju viens sīks knauķis no Oklahomas, un viņi man iemacija, kā apieties ar pistoli un nazi. Un es to apguvu labi. Es neatkāpjos.
Hauks ieskatījās viņam acīs tikpat cieši.