- Es ari ne.
- Kāpēc? - O'Tuls saviebās, sajuzdams sāpes kājā. - Ko tu esi licis uz spēles? Tu vairs neesi pat policists. Par meiteni es z.inu, bet tu? Kāda tev, sasodīts, daļa gar to visu?
-Tu nogalināji kādu...
- Es esmu nogalinājis daudzus cilvēkus. - O'Tūls neskanīgi iesmējās.
Sirēna iegaudojās stāvlaukumā, kurā iebrauca policijas automašīnas. Tagad O'Tula vienīgā izeja bija tikt garām Haukam un mesties uz mežu.
- Piedod, vecīt. - Viņš nomērķēja Haukam krūtīs. Hauks sastinga. - Tu esi tikai vēl viens.
Viņš tā arī neizdzirdēja šāvienu.
Hauks redzēja tikai to, ka O'Tūla kājas saļogās.
Pirmais šāviens trāpīja viņam starp lāpstiņām, liekot iz-slieties. Otrais trāpīja augšstilbā, un tad viņš atstreipuļoja atpakaļ. O'Tūla kāja nesataustīja cietu pamatu, un viņš paklupa, izveļoties cauri atvērumam margās. Cenšoties noturēties, O'Tuls ar roku saķēra platformu tieši tajā mirklī, kad jau gandrīz bija pārvēlies pāri malai.
O'Tūla pistole nokrita zemē.
Hauks palūkojās lejā. Viņš ieraudzīja uz sliedēm Naomi, kura vēl aizvien bija izstiepusi rokas, kurās turēja paceltu ieroci.
Hauks pasniedzās pretī O'Tūlam.
- Pacel mani augšā, - vīrietis sacīja. Viņš butu nokritis, ja neturētos pie margām.
Vilciena starmešu gaismas ātri tuvojās.
Hauks satvēra vīrieša locītavas un vilka viņu augšup.
- Aiziet, - O'Tuls viņu mudināja. Mauks ieskatījās vīrieša acis, kamēr tas ķepurojās uz augšu.
Un tad viņš pārstāja palīdzēt.
O'Tūls palika karājamies kā miltu maiss, cenzdamies ciešāk saķert Hauka roku. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, un viņš sacīja:
- Es varu nodot tos cilvēkus. Zinu ko tādu, ko tu arī gribēsi uzzināt.
- Es arī tāpat zinu to pašu, ko tu, - Hauks atbildēja. - Tu man jautāji, kāpēc. Un es teicu, ka tu esi nogalinājis kādu... - Viņš sadzirdēja pienākošā vilciena riteņu klando-ņu. O'Tūla sejā parādījās panika, un viņš spēcīgāk saķēra Hauka roku.
- Es tev jau teicu, ka esmu nogalinājis daudz cilvēku...
- To es dzirdēju, - Hauks ieskatījās viņam acīs, - taču mani satrauc tikai viens.
Viņš ļāva O'Tūlam karāties virs sliedēm, jūtot, kā pāļi sāk trīsēt.
- Tu nošāvi viņu sienas skapi kopā ar meitu. Konekti-kutā...
- Man par to samaksāja. Tam vajadzēja izskatīties pēc ielaušanās.
- Viņu sauca Eiprila, tu, suņabērns. Un tas ir mans solījums, kuru es viņai devu.
O'Tūla seja sastinga. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, kas jau bija piebraucis pavisam tuvu. Viņa acīs parādījās sapratne.
Hauks palaida viņu vaļa.
Viņš smagnēji nokrita, atsizdamies pret vilciena lokomotīvi. Atskanēja būkšķis, un ķermenis noslīdēja lejup un nozuda, braucošā vilciena riteņu samalts.
Hauks noskatījās, jūtot, kā parvada steķi drebinās, un nolieca galvu. Viņš nejuta ne dusmas, ne gandarījumu, tikai apņēmību. Tas bija wans solījums, kuru es viņai devu. Viņš izdzirdēja, kā vilciens iedarbina bremzes, un noskatījās, kā tas saraustīti apstājas.
Kad Hauks atkal pacēla galvu, Naomi lūkojās tieši viņam pretī.
- Piedod, - viņš sacīja. Hauks ar Naomi stāvēja malā, kamēr ātrās palīdzības mediķi izcēla no vilciena apakšas O'Tūla līķi. Hauks piespieda vēsu lupatu pie sūrstošā ievainojuma rokā. Naomi bija nostiprinājusi plecu zem žaketes ar improvizētu šinu, taču bija atteikusies no turpmākas mediķu palīdzības. - Es nevarēju viņu noturēt, - Hauks sacīja. - Viņš izslīdēja no mana tvēriena...
- Viņa liecība mums būtu noderējusi, - Naomi sacīja.
Hauks paraustīja plecus.
- Mums tā nav vajadzīga.
- Ko viņš tev tur pateica?
- Ka vienmēr tā nav bijis. Ka viņš ir kalpojis savai zemei. - Hauks pacēla no sliedēm O'Tūla formas cepuri ar 101. aviācijas vienības simboliku. - Viņš jautāja, kāpēc esmu tur. Kāda man daļa.
- Un ko tu atbildēji? - Naomi apjautājās. Viņa palūkojās uz Hauku ar tikpat tiešu skatienu kā tobrīd, kad O'Tūls nokrita uz sliedēm.
- Ka es to daru drauga dēļ, - Hauks atbildēja. Viņš skatījās uz Naomi ievainojumu. - Tev vajadzētu parādīt savu plecu ārstiem. Uzklausi profesionāļa padomu.
Viņa paraustīja plecus.
- Lode ir izgājusi cauri. Tas man liek justies sīkstākai. Lai vai kā, diena vēl nav galā. Mums vēl ir šis tas jāpadara.
- Jā, domāju gan. - Hauks pasmaidīja. - Vai pastāv iespēja mērot atlikušo ceļa gabalu ar automašīnu?
Naomi pasmaidīja, uzlūkodama viņu, un devās atpakaļ gar sliedēm stacijas virzienā.
- Klau, - Hauks viņai uzsauca. - Vēl kaut kas...
Naomi pagriezās, aizsegusi ar plaukstu acis no saules
stariem.
- Man ir meita. - Hauks nometa O'Tūla cepuri atpakaļ uz sliedēm un panāca Naomi. - Varu derēt, ka šobrīd viņa gribētu tevi apskaut un pateikties par to velnišķīgo šāvienu. Un es tāpat.
Naomi pasmaidīja. Viņa pagriezās un devās tālāk gar sliedēm.
- Es taču tev teicu, ka protu ar to apieties.
Deviņdesmitā nodaļa
Vēl pirms brīža Tomass Kītons bija stāvējis aiz muguras prezidentam baltā nama mauriņā, stāstot par administrācijas agresīvajiem plāniem straujās ekonomikas lejupslīdes apturēšanā.
Valdības automašīna tikai nupat bija viņu aizvizinājusi līdz apsargātajai ieejai aiz Valsts finanšu departamenta ēkas Piecdesmitajā ielā, un viņš sava vecāka juriskonsulta Miča Heistingsa pavadībā steigšus šķērsoja marmora vestibilu, pa kuru bija staigājuši Aleksandrs Hamiltons, Salmons Čeizs un Henrijs Morgentovs, lai dotos uz augšstāvu, kur viņu gaidīja Pārstāvju palātas deputātu grupa.
Naomi paspēra soli uz priekšu.
- Kītona kungs...
Valsts finanšu departamenta vadītājs izskatījās pārsteigts. Viņa skatiens pakavējās pie Naomi rokas, kas bija iekārta saitē zem kostīmjakas. Viņa stāvēja, lūkodamās Tomasā Kītonā ar mierīgu, taču apņēmīgu skatienu, kas šķita viņu atbruņojam.
- Aģente Blūma... Dzirdēju, ka jūs esot...
- Dzirdējāt, ka esmu apcietināta, ser?
- Dzirdēju, ka jūs esat ievainota, - viņš atbildēja, izrādīdams pārsteigumu. - Taču jutos atvieglots, redzot, ka jums nekas nekaiš. Nāciet, pavadiet mani uz kabinetu. Nupat nāku no prezidenta. Man pateica par Hasani. Drūmas ziņas... Es gribētu dzirdēt jūsu ziņojumu.
- Tas ir Tajs Hauks, - Naomi sacīja. - Domāju, ka jūs zināsiet viņa vārdu.
Hauks atrāvās no sienas, pie kuras bija stāvējis, pienāca viņiem klāt, ģērbies jakā ar pārplēstu piedurkni. Viņš ielūkojās sirmā valdības pārstāvja šaudīgajās acīs, apzinādamies, ka šis vīrs ilgus gadus nostrādājis Volstrīta, kur izveidojis izcilu un ienesīgu karjeru.
- Hauka kungs, - Tomass Kītons pastiepa plaukstu.
- Priecājos beidzot ar jums iepazīties. Jūs jau pazīstat Miču Heistingsu. Esmu dzirdējis, ka esam jums parādā krietni daudz pateicības par to, ko jūs jau esat izdarījis šajā lietā.
- Hauks satvēra viņa plaukstu un ieskatījās Valsts finanšu departamenta vadītājam acīs. Sarunbiedrs likās nodrebam.
- Nāciet man līdzi. Gribu dzirdēt, kas jums abiem sakāms.
- Atvainojiet, ser, - Naomi viņam sacīja. - Es cerēju, ka mēs varam jums to aiztaupīt un aprunāties tepat.
Departamenta vadītāja apsārtušajā sejā parādījās izbrīns.
- Aiztaupīt man? - Viņš paraudzījās uz Heistingsu.
- Baidos, ka departamenta vadītāja kungu gaida svarīga tikšanās. Pārstāvju palātas pārstāvji ir izbrīvējuši laiku un šobrīd viņu gaida...
- Tieši tāpēc, - Naomi ierunājās, pārtraukdama viņu,