- būtu labāk, ja jūs uzklausītu mušu sakāmo tepat.
Kītons iecirtīgi izslēja zodu. Viņš acīmredzot nepriecājās, ka viņu izrīko paša padotā. Lai ari no izmeklēšanas nodaļas.
- Lai notiek... - Viņš pagāja dažus soļus sānis, nostāk no cilvēku straumes. - Es klausos, aģente Blūma. Runājiet.
Naomi nokremšļojās.
-Jūs teicāt, ka esot dzirdējis par Hasani kunga nāvi? Vēl pirms mēs paguvām ar viņu aprunāties.
- Jā gan. Kā jau teicu, traģiski. Dzirdēju arī, ka slepkava esot atstājis pēdas.
- Atstāja gan, - Naomi sacīja. - Taču nezinu, vai fakts, ka arī viņš ir miris, jūs spēs satraukt.
- Satraukt mani... - Finanšu departamenta vadītājs piemiedza acis, uzlūkodams Naomi ar pārākumā pilnu skatienu.
- Man visu laiku nedeva mieru tas, - Naomi ierunājās, - ka Hasani allaž atradās soli mums priekšā. Kad mēs grasījāmies aizturēt Tibo Serbijā. Tas, ko mēs bijām noskaidrojuši par viņa pagātni, nebija zināms nevienam citam. Tas, kas notika Londonā... Es jau atzinos savās izjūtās, ka nav neviena, kam es varētu uzticēties. Neievērojot subordinā-ciju, es atnācu taisnā ceļā pie jums, lai pavēstītu visu, ko zināju. - Naomi cieši ielūkojās sava priekšnieka acīs. - Jūs noteikti domājāt, ka esmu sasodīti dumja, departamenta vadītāja kungs. Un varbūt tā ari bija.
- Aģente Blūma... - Kītons sāka kļūt nepacietīgs. - Neesmu drošs, ko jūs ar to gribat pateikt, taču atgādinu, ka, par spīti visiem jūsu pūliņiem, jautājums par jūsu karjeru vēl aizvien nav izšķirts.
- Par manu karjeru... - Naomi domīgi pamāja. - Es šobrīd daudz neaizdomātos par savu karjeru, ser. Es vairāk domāju par jūsējo. AI Baširs mums teica, ka tas esot kas daudz lielāks par terorismu. Lielāks par jebko, ko es spētu iztēloties. Un man bija vajadzīgs laiks, lai saliktu visu savās vietās. Lai tam saņemtos...
/
- Man ļoti gribētos zināt, ko jūs esat izdomājusi, - Kītons noteica nepārprotami noraidošā tonī, pamezdams skatienu uz Heistingsu.
Naomi turpināja:
- Divu iepriekšējo prezidentu administrācijas ir atcēlušas teju visu sistēmas kontroli. Vai man nav taisnība? Bankas kļuvušas par investīciju aģentūrām un darbojas ar tik sarežģītiem finanšu produktiem, ka pat cilvēks ar maģistra grādu uzņēmējdarbības administrēšanā nespēj tos izprast. Kredītpleca attiecība pret parādiem sasniedz četrdesmit pret vienu. Reitingu aģentūras skatās uz visu caur pirkstiem... Viss šis šķobīgais kāršu namiņš - pasaules ekonomika - turējās kopā tikai tik ilgi, līdz sistēma turpināja augt. Līdz brīdim, kad pēdējā māja būs pārdota un pēdējā hipotēka apstiprināta, vai ne?
Finanšu departamenta vadītājs viņu uzlūkoja.
- Un tad tas notika, - Naomi sacīja.
- Neesmu pārliecināts, vai man ir vajadzīga lekcija par pašreizējo situāciju, aģente Blūma. - Kītons ieskatījās pulkstenī. - Mič, varbūt tu varētu...
- Palieciet tepat, - Naomi noteica, palūkodamās uz Heis-tingsu. - Man šķiet, ka jums arī tas būs interesanti. Piepeši Ķīna pārstāja uzpirkt mūsu parādzīmes. Krievija emitēja trīsarpus triljonus vērtus vekseļus, paļaujoties uz nākotnes degvielas ieņēmumiem, un naftas cenas saruka divkārt. Mājokļu tirgus sabruka. Atlika vienīgi paspert soli atpakaļ un nolūkoties uz to - uz gaidāmo vilciena katastrofu. īstais jautājums nebija, vai jūs varētu to novērst. Jautājums bija - kurš galu galā izglābtos? Uzvarētāju nošķiršana no zaudētājiem. Gandrīz kā Darvinam, vai ne? Taču tā gluži nebija. Jus sajaucāt kārtis. Jūs savācāt lielāko pagaidu finansējuma summu, kāda jebkad redzēta - teju triljonu dolāru -, un pārdevāt to kā palīdzības iespēju. Milzīga likviditātes injekcija, lai palīdzētu ekonomikai noturēties. Vienīgais mērķis bija atbalstīt bankas. Dažas tika paglābtas, bet dažas tika atstātas cunami varā. Kurš to izlēma? Tie, kas nostājās nepareizajā pusē. Wertheimer Grant, Beeston Holloway, Lehman Brothers - tie nozuda. Kamēr pārējie tika pie balvas. Jums tikai vajadzēja mazliet izjaukt līdzsvaru, lai noskatītos uz to no pietiekoši tālas perspektīvas. Būt vienam no uzvarētājiem. Vai es runāju loģiski, ser?
- Un kas īsti ir šie uzvarētāji, aģente Blūma? - finanšu departamenta vadītājs sapīcis apjautājās, - skatoties no jusu augstumiem?
Naomi saprata, ka nākamos viņas dzīves gadus noteiks tas, ko viņa nupat gatavojās pateikt.
- Kāpēc mēs nevarētu sākt ar Gštādes bandu? Vai varbūt labāk ar Reynolds Reid?
Piepeši rosīgais vestibils viņiem apkārt sastinga. Naomi teiktais atbalsojās marmora sienās.
- Es esmu redzējusi vārdus. - Naomi ieskatījās Kītonam acis. - Stīvens Keins. Vladimirs Tursanovs. AI Baširs. Ha-sani. Saimonss. Pasaules lielākās investīciju bankas vadītājs. Viņi visi bija tur. Piepeši sapratu, ka viņiem visiem ir kaut kas kopīgs. Kā es varēju to neievērot? Viens apsvērums -viņi visi nāca no Reynolds Reid.
Tomass Kītons samirkšķināja acis.
- Vai tā nav, ser? Visi apguva amatu, kļuva bagāti, ieguva pieredzi Reynolds Reid. Un tad es sapratu. - Viņa pašūpoja galvu. - Kā es varēju būt tik akla? Man ienāca prātā, ka jums to vajadzētu zināt labāk par visiem citiem, ser. Jo jūs art nācāt no Reynolds Reid. Jus bijāt rīkotājdirektors. Nemaz nerunājot par Kesleru no Ņujorkas Federālo rezervju bankas un Kārlu Maknaitu, kurš atbild par banku atbalsta fonda sadali... Jūs visi nācāt no Reynolds Reid.
Kītona žoklis atkārās, un viņa acīs parādījās tāda cilvēka raizes, kurš nupat grasās piedzīvot lielu kritienu.
- Mēs esam valdība, vai nav tiesa, ser? Mēs esam federālās rezerves. Tas vecais joks par General Motors... Tagad tas skan tā: "Kas nāk par labu Volstntai, nāk par labu valdībai." Tāpēc, ka jūs visi esat iesaistīti. Jūs esat visur. Jūsu dēļ dažas bankas tiek glābtas, bet citam tiek jauts bankrotēt. Varbūt ne visi no jums piedalījās, taču viens ir skaidrs - pietika ar vienu jūsu mājienu, un neviens vairs ceļā nestajās.
- Tas nav nekāds noziegums, aģente Blūma, - finanšu departamenta vadītāja skatiens kļuva dzelžains, - ja uzņēmumam ir ilggadīgas kalpošanas tradīcijas.
- Kalpošana? Tā nav kalpošana, departamenta vadītāja kungs. Tā ir pakāpeniska valdības pārņemšana, ko īsteno savējo bariņš, ar savu varu un naudu uzpērkot vēlēšanu rezultātus, padarot vaļīgākus noteikumus, lai viņu uzņēmumi kādu dienu varētu gūt peļņu uz šo aklo, nezinošo akcionāru rēķina, kurus mēs agrāk mēdzām vienkārši saukt par nodokļu maksātājiem. Tā ir oligarhija. Tapat kā kādā sīkā banānu republika. Tikai izņemot vēl paris nullīšu galā. Gštā-des banda... - Naomi pasmaidīja. - Mēs pārbaudījām viesnīcu reģistrus. Mēs atradām vārdus. Ikvienu vārdu. AI Baširs. Tursanovs. Hasani. Saimonss. Visus, izņemot vienu, ser... Varbūt tas tapec, ka viņš neapmetās nevienā viesnīcā. Varbūt tāpēc, ka viņš nepalika pilsētā pa nakti...
- Un kurš tas bija? - Tomass Kītons nikni paraudzījās viņā ar tādu skatienu ka kaķim, kurš ir gatavs lēcienam.
- Jūs, departamenta vadītāja kungs. - Naomi lūkojās viņam pretī. - Jūs bijāt beidzamais, kas tur ieradās.
Viņa pameta skatienu uz Hauku, un viņš beidzot atvēra aploksni, kuru bija turējis padusē.
Tajā atradās videonovērošanas kameru uzņēmumi, kurus vakar viņam bija atsūtījis Markuss Hirds. Fotogrāfijas, kas bija uzņemtas pie Gštādes galvenā pacēlāja. Tur bija redzami visi grupas dalībnieki. Visi ieradās atsevišķi. Šip-mens. Kleins. Tursanovs. Saimonss. AI Baširs un Hasani. Visi devās ar pacēlāju uz restorānu, kur neviens nevarētu viņus pamanīt. Attēlu lejasdaļā bija skaidri saskatāms datums un laiks. Divdesmit sestais jūnijs. Pērnais gads. Teju astoņus mēnešus pirms Hasani zvana al Baširam, pēc kura viss sakās. Pirms Marka un Eiprilas Glasmenu slepkavības. Pirms pasaules sabrukuma sākuma.