Fūlijs bija gara auguma, beidzis Prinstonas Universitāti, valkāja bikšturus virs svītraina krekla, un viņš ienāca iekšā kopa ar stilīgu gaišmatainu sievieti, kurai Hauka vērtējumā varēja būt apmēram četrdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies baltā, tamborētā džemperī un gaišās biksēs ar iegludinātām vīlēm, saņēmusi matus izsmalcinātā zirgastē. Pasteļsārta lūpukrāsa. Ap locītavu viņai bija aplikts moderns balts Chanel rokaspulkstenis.
Fūlijs sacīja:
- Taj, iepazīsties ar Merilu Saimonsu.
1 lauks piecēlās un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Merila Saimonsa izskatījās kā nokāpusi no žurnāla Greenwich Magazine vāka un būtu varējusi vadīt ekskursantus pa savas divdesmit miljonus vērtās mājas dārzu. Hauks paspieda viņai roku un pamāja uz dīvāna pusi.
- Varbūt apsēdīsimies?
Hauka kabinets bija plašs un gaišs, ar ērtu atpūtas zonu -divānu, diviem krēsliem un riekstkoka žurnālu galdiņu. Virs tā karājās moderna eļļas glezna, kuras autoru Hauks nezināja; to viņš bija mantojis reizē ar kabinetu. Pa logiem varēja vērot Griničas ostu.
- Tajs ir mūsu jaunākais partneris, - Fūlijs paskaidroja Merilai. - Viņš vada mūsu darbību Griničā. Gadiem ilgi bija priekšnieks vietējās policijas slepkavību izmeklēšanas nodaļā un ir atrisinājis vairākas skaļas lietas. Hauks mēdz būt pieticīgs, taču mums ir laimējies viņu piesaistīt.
- Toms vienkārši jūsmo par policistiem, - Hauks sacīja. Viņi visi apsēdās. Hauka sekretāre Bruka pabāza galvu pa durvīm un apjautājās, vai Merila negribētu kādu atspirdzinošu dzērienu vai kafiju. Merila atbildēja, ka labprāt iedzertu tēju. Sākumā viņa likās nedaudz nervoza, it ka justos neomulīgi par savu atrašanos šeit, lai gan Haukam izskatījās, ka viņa pieder pie cilvēkiem, kuri nekad nejūtas nervozi vai neērti, jo ir raduši atrasties ietekmīgu ļaužu sabiedrībā neatkarīgi no vides.
- Saimonsa, - Hauks ierunājās, skaļi domādams. - Vai esat rados ar Pīteru Saimonsu? - Pīters Saimonss bija labi pazīstams pilsētas finansists, strādāja Credit Suisse, Lehman Brothers vai tamlīdzīgā iestādē. Hauks tas neatšķīra. Viņš atcerējās to, ka Saimonsiem piederēja milzīga māja Dablin-hilā, viņi rīkoja greznas balles un bija ietekmīgi labdarības aprindās un Griničas kultūras dzīvē. Viņi bija gluži kā karaliskā ģimene šajā pilsēta.
- Biju. - Merila paraustīja plecus, gandrīz kā juzdamās vainīga. - Mēs pirms gada izšķīrāmies.
- Man ļoti žēl, - Hauks noteica. - Patiesībā esmu viesojies jūsu mājā. Jūs rīkojāt balli par godu Francijas prezidentam un viņa jaunajai sievai pirms pāris gadiem. Es uzraudzīju drošībniekus.
- Es jūs atceros. - Merila atplauka. - Jūs esat leitnants no pilsētas, vai ne?
- Biju, - Hauks smaidot noteica. - Nomainīju formastērpu pret civilo apģērbu. Un man šķiet, ka reiz es izvadāju vienu no jūsu puikām ekskursijā pa iecirkni. Viņš bija kopā ar grupu no Brunsvikas. Gara auguma zinātkārs bērns ar izspūrušiem blondiem matiem. Ja pareizi atceros, viņš gribēja redzēt, kur mēs ieslogām pirmoreiz apcietinātos narkotiku tirgotājus...
- Tas bija Džeisons. - Merila iesmējās. - Bez tādas zinātkāres viņš mierīgi varētu iztikt. Droši vien cerēja apsveicināties ar dažiem saviem skolasbiedriem. Jādomā, ka jūs viņu no tā izdziedinājāt.
- Darīju, ko varēju, - Hauks sacīja. - Bet, cik atminos, jūs esat izaudzinājuši visai apņēmīgu puisi.
Tika atnesta Merilas tēja. Viņa to paņēma un pateicās Brukai. Merila iedzēra malku un, šķiet, sajutās mierīgāka.
- Nu tad tā, Taj, - Toms Fūlijs iesāka, uzlicis rokas uz ceļiem, - droši vien tu nevari saprast, kāpēc Merila ir ieradusies. Ļaušu, lai viņa pati tev pastāsta, taču jāpiebilst, ka tas ir ļoti privāts jautājums, kas var viegli nonākt vietējās avīzēs, un es viņai apsolīju, ka mēs rīkosimies maksimāli diskrēti.
- Bez šaubām. Tas ir pats par sevi saprotams, - Hauks apgalvoja. - Tāpēc jau mēs te atrodamies.
Merila pamāja un saņēmās. Viņa atvēra savu lielo kro-kodilādas somu un izņēma no tās plāna kartona aploksni.
- Pēdējā gada laikā es ar kādu satiekos, - viņa sāka skaidrot. Sieviete izņēma no aploksnes melnbaltu fotogrāfiju un piesardzīgi novietoja to uz galdiņa.
Hauks to paņēma.
Attēlā bija redzams apmēram trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs vīrietis. Izskatīgs. Tumsnēji eiropieša vaibsti. Spēcīgs zods. Īsi, viļņaini, tumši mati.
- Viņu sauc Diters Tibo. Draugi viņu dēvē par Dāniju. Viņš ir holandietis. Man šķiet, ka viņa māte bija beļģiete. Vismaz tā viņš man lika manīt. Viss notika ļoti strauji. Varētu teikt, ka mēs esam iemīlējušies.
Hauks nogaidīja, kamēr viņa iedzēra vēl vienu malku tējas, un paraudzījās uz sievieti, nolikdams attēlu uz galdiņa.
/
- Turpiniet.
- Tas man nākas mazliet sarežģīti... - Merila noteica, pamezdama skatienu uz Fūliju.
Viņš uzmundrinoši pamāja, mudinādams stāstīt tālāk.
- Varbūt jūs veicat padziļinātu izpēti? Gadījumam, ja viss pāries nākamajā līmenī? - Hauks pārtrauca.
Merila viegli pamāja.
- Man jāuzsver, ka Danijs ir visai veiksmīgs savā nozarē. Viņš ir cēlis viesnīcas, noslēdzis internēta darījumus Austrumeiropā. Daži Beļģijas karaliskās ģimenes locekļi ir viņa investori. Fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar tiem, ir apskatāmas viņa Ņujorkas birojā. Viņam nekad nav bijusi vajadzīga mana nauda. Patiesībā es drīzāk esmu piemērojusies viņa dzīvesveidam. Tikai...
Hauks brīdi nogaidīja, kamēr Merila apslapinās lūpas. Izskatījās, ka viņa vilcinās.
- Tikai kas, Saimonsas kundze?
- Tikai šis tas no tā... Es lūdzu saviem cilvēkiem to papētīt. Bez šaubām, neformāli. Dažus no viņa darījumiem, viņa personisko profilu... ģimeni, izglītību. Ienākumu avotus. īsti nezinu, kā to pateikt. Taču piepeši es vairs nesaprotu, vai viss saskan. - Nedrošība bija dziļi ieēdusies Merilas Saimonsas sejā. Hauks pavirzījās tuvāk. - Tā vien izskatās, ka viss, kas noticis pirms vairāk nekā pāris gadiem, ir pilnīgi nezināms. - Merila pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. - Neesmu pārliecināta, vai Danijs ir tas, par ko uzdodas, Hauka kungs. Un, pirms viss aiziet tālāk, gribu uzzināt, kas patiesībā ir vīrietis, kurā grasos iemīlēties.
Astotā nodaļa
Rodžers Kentvels neizpratnē nolūkojās uz Bloomberg ekrānu.
Augstu virs Parka avēnijas, slaida stikla torņa četrdesmit astotajā stāvā ar viņa uzņēmuma ikonisko vārdu uz tā, Wertheimer Graut rīkotājdirektors lasīja ziņu virsrakstu -"Nogalinātais brokeris bijis Wertheimer investīciju zvaigzne".
Viņam pakrūtē savilkās kamols. Rodžers ieelpoja tā, kā viņam bija mācījis personiskais treneris, lai cīnītos pret stresu. Tomēr neviens attīrošs elpas vilciens nespētu aizslaucīt šīs nepatikšanas.
Tas bija briesmīgi.
Kopš Marka Glasmena nāves aizritējušās dienas bija iegrūdušas reiz tik spožo firmu atvarā. Sasodītā baumu un sagrozījumu virpulī, Kentvels ar izbailēm domāja. Viņš pats bija pārdzīvojis agrāk nebijušu izjūtu un bažu sajaukumu. Vispirms šoku. Neticību, iztēlojoties notikušās šausmas. Kentvels bija labi pazinis brokeri. Lai arī viņš bija apņemies uzticēt investīciju pienākumus sava uzņēmuma augstākā ešelona menedžeriem, kā firmas vadītājs un kā cilvēks, kurš nekad nebija zaudējis mīlestību pret darbu, šo gadu laikā viņš bija piedalījies neskaitāmās stratēģiju apspriedēs kopā ar Glasmenu, nemaz nerunājot par tirdzniecības konferencēm, golfa spēlēm un labdarības pasākumiem. Mans Dievs, Kentvels domāja, mēs visi bijām kopā vēl tikai pirms dažām dienām firmas rīkotajā ziemas operas pasākumā "Metropolitēnā".