MIRGORODA
STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ
Mirgoroda ir samērā neliela pilsēta pie Chorolas upes. Tanī ir 1 virvju fabrika, 1 ķieģeļu rūpnīca, 4 ūdens un 45 vēja dzirnavas.
Zjablovska ģeogrāfijā.
Lai gan Mirgorodā cep apaļos klinģerīšus no melnas mīklas, tomēr diezgan gardus.
No kāda cefotāja piezīmēm.
VECLAIKU MUIŽNIEKI
Es ļoti mīlu šo attālo sādžu vientuļo īpašnieku vienkāršo dzīvi, kurus Mazkrievijā parasti sauc par «vecmodīgiem», kas kā veci gleznieciski namiņi ir skaisti ar savu vienkāršību un pilnīgu pretstatu jaunai gludenai celtnei, kuras sienas vēl nav izskalojis lietus, jumtus vēl nav apklājis zaļš pelējums un apmetumu zaudējušais lievenis vēl nerāda savus sarkanos ķieģeļus. Man dažreiz tīkas aiziet uz mirkli šās neparasti nošķirtās dzīves sfērā, kur neviena vēlēšanās nepārlido pār žogu, kas apņem nelielo pagalmiņu, pār zedeņiem dārzā, kas ir pilns ābeļu un plūmju, pār sādžu mājām, kas to apņem, nošķiebušās sānis, vītolu, irbenāju un bumbieru aizēnotas. Viņu pieticīgo īpašnieku dzīve ir tik klusa, tik klusa, ka uz mirkli tu aizmirsties un domā, ka kaislības, vēlējumies un ļaunā gara nemierīgie izvirdumi, kas mulsina pasauli, nemaz nepastāv, un tu tos esi redzējis tikai spožā, mirdzošā sapnī. Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū. Aiz tās smaržīgās ievas, veselas rindas zemu augļu koku, kas slīgst ķiršu sārtumā un plūmju safira jūrā, kas pārklāta svina matējumu; nokārusies kļava, kuras ēnā izklāts atpūtai paklājs; mājas priekšā ērts pagalms ar zemu, svaigu zālīti, a» iemītu taciņu no klēts līdz virtuvei un no virtuves līdz kungu mājoklim; garkakiaina zoss, kas dzer ūdeni, ar jauniem un kā pūka maigiem zosulēniem; žogs nokārts kaltētu bumbieru un ābolu virtenēm un vēdināmiem paklājiem; vezums ar melonēm, kas stāv pie klēts; izjūgtais vērsis, kas laiski nogulies pie tā, — viss tas man šķiet neizteicami skaists, varbūt tāpēc, ka es to vairs neredzu un ka mums ir mīļš viss tas, no kā mēs esam šķirti. Lai būtu kā būdams, bet pat tad, kad mana brička tuvojās šās mājiņas lievenim, dvēselē kļuva apbrīnojami tīkami un mierīgi; zirgi jautri pierikšoja lievenim; kučieris ļoti mierīgi kāpa zemē no bukas un piebāza pīpi, it kā viņš būtu atbraucis savā personīgā mājā; pat suņa riešana, ko sacēla flegmātiskie Barbosi, Brovkas un Zučki, bija tīkama manām ausīm. Bet visvairāk man patika paši šo pieticīgo stūrīšu īpašnieki — vecīši, vecītes, kas gādīgi nāca pretī. Viņu sejas man rādās arī tagad dažkārt troksnī un barā starp modernām frakām, un tad pēkšņi man uzmācas pusnomoda sapnis un tēlojas bijušais. Viņu sejās arvien lasāma tāda labsirdība, viesmīlība un sirds skaidrība, ka negribot jāatsakās, kaut arī tikai uz īsu laiku, no visām nekautrām domām un nemanot jāpāriet ar visām jūtām vienkāršā bukoliskā dzīvē.
Es līdz šim laikam nespēju aizmirst divus pagājušā gadsimta vecīšus, kuru, ak vai! tagad vairs nav, bet mana dvēsele vēl līdz šim laikam pilna žēluma, un manas jūtas savādi sažņaudzas, kad iedomājos, ka kādreiz atkal atbraukšu viņu agrākajā, tagad tukšajā, mājoklī un ieraudzīšu sabrukušu māju kaudzi, kluso dīķi, aizaugušo gravu tai vietā, kur stāvēja zemā mājiņa — un vairāk nekā. Skumji! man jau iepriekš ir skumji! Bet pievērsīsimies stāstam. Afanasijs Ivanovičs Tovstogubs un viņa sieva Pulcherija Ivanovna Tovsto- gubiene, pēc apkārtnes zemnieku izteikumiem, bija tādi vecīši, par kādiem es iesāku stāstīt. Ja es būtu gleznotājs un gribētu attēlot uz audekla Filemonu un Baukidu, es nekad nebūtu izvēlējies citu oriģinālu kā viņus. Afanasijam Ivanovičam bija sešdesmit gadu, Pulcherijai Ivanovna; piecdesmit pieci. Afanasijs Ivanovičs bija liela auguma, staigāja vienmēr aitādas kažociņā, kas bija pārvilkts ar kamlotu, sēdēja saliecies un gandrīz vienmēr smaidīja, vai nu viņš stāstīja, vai vienkārši klausījās. Pulcherija Ivanovna bija stipri nopietna, gandrīz nekad nesmējās; bet sejā un viņas acīs bija lasāms tik daudz labsirdības, tik daudz gatavības pacienāt jūs ar visu, kas viņiem bija labākais, ka jūs, droši vien, atzītu «naidu par pārāk salkanu viņas laipnajā vaigā. Vieglās grumbas viņu sejās bija iekārtotas tik patīkami, ka mākslinieks, droši vien, tās nozagtu. Pēc tām varētu, šķiet, lasīt visu viņu dzīvi, skaidru, mierīgu, — dzīvi, kādu dzīvoja vecas nacionalas, labsirdīgas un reizē bagātas ģimenes, kas vienmēr bija pretstatā tiem zemajiem mazkrieviem, kuri izlaužas no darvdedžiem, tirgoņiem, piepilda kā siseņi palatas un tiesu iestādes, plēš pēdējo kapeiku no saviem pašu tautiešiem, pārpludina Pēterburgu ar intrigantiem, iedzīvojas beidzot kapitalā un svinīgi pievieno savam uzvārdam, kas beidzas ar o, burtu v. Nē, viņi nebija līdzīgi šiem aicināmiem un nožēlojamiem radījumiem, tāpat kā visas mazkrievu veclaicīgās un pirmatnējās senās ģimenes. Nevarēja vienaldzīgi nolūkoties viņu abpusējā mīlestībā. Viņi nekad nesacīja viens otram tu, bet vienmēr jūs: jūs, Afanasij Ivanovič/ jūs, Pulcherija Ivanovna! «Vai jūs izspiedāt krēslu cauru, Afanasij Ivanovič?» — «Nekas, nedusmojieties, Pulcherija Ivanovna: es.» Viņiem nekad nebija bijis bērnu, un tāpēc- visa viņu pieķeršanās koncentrējās uz viņiem pašiem. Kādreiz jaunībā Afanasijs Ivanovičs dienējis vieglajā kavalerijā, bijis vēlāk sekundmajors, bet tas jau bija pagājis, pat pats Afanasijs Ivanovičs gandrīz nekad to nepieminēja. Afanasijs Ivanovičs apprecējās trīsdesmit gadu vecumā, kad bija brašs jauneklis un valkāja izšūtu kamzoli; viņš pat diezgan veikli aizveda Pulcheriju Ivanovnu, kuru radinieki negribēja viņam dot; bet arī to jau viņš ļoti maz atcerējās, vismaz nekad par to nerunāja. Visus šos senos, neparastos notikumus nomainīja mierīga un nošķirta dzīve, tie snaudošie un īeizē harmoniskie sapņi, kādus jūs izjūtat, sēdot sādžas balkonā, kas vērsts pret dārzu, kad krāšņi šalc brīnišķīgs lietus, pakšķēdams uz koku lapām, notekot mirdzošiem strautiem un uzburot snaudu jūsu locekļiem, bet pa to laiku varavīksne zogas caur kokiem un pussagruvušās velves veic'ā atmirdz debesīs septiņām nespodrām krāsām, — vai kad jūs šūpojaties ratos, kas lodā starp zaļajiem krūmājiem, bet stepes paipala skandina, un smaržīgā zāle kopā ar labības vārpām spraucas iekšā pa ratu durvīm, sitot jūs pa rokām un seju. Viņš vienmēr klausījās ar patīkamu smaidu viesos, kas brauca pie viņa; dažreiz ari pats runāja, bet vairāk iztauiāia. Viņš nepiederēja pie tiem večiem, kuri apnīkst ar mūžīgām uzslavām veciem laikiem un ar jaunā laika nopelšanu: viņš, pavisam pretēji, jūs iztaujādams, izrādīja lielu ziņķāri un līdzdalību jūsu personīgās dzīves apstākļiem, veiksmēm un neveiksmēm, par kurām parasti interesējas visi labsirdīgie sirmgalvji, kaut ari tas mazliet līdzinās bērna ziņkārībai, kas tai laikā, kad runā ar jums, apskata jūsu pulksteņa firmas zīmi. Tādās reizēs viņa seja, varētu sacīt, dvesa labsirdību. Mājiņas istabas, kur dzīvoja mūsu vecīši, bija mazas, zemas kādas parasti ir vecmodīgiem ļaudīm. Katrā istabā bija milzīga krāsns, kas aizņēma gandrīz tās trešo daļu. Šīs istabiņas bija briesmīgi siltas, jo ir Afanasijs Ivanovičs, ir Pulcherija Ivanovna ļoti mīlēja siltumu. Visas tās bija kurināmas no priekšnama, kas gandrīz vienmēr līdz pat griestiem bija piebāzts ar salmiem, kurus parasti lieto Mazkrievijā malkas vietā. Šo degošo salmu sprakstoņa un apgaismojums padara priekšnamu ārkārtēji patīkamu ziemas vakarā, kad dedzīgie jaunieši, nosaluši kādas tumšmatainas meitenes gūstīšanā, ieskrien tajā, sizdami plaukstas. Istabas sienas bija izrotātas dažādām bildēm un bildītēm veclaicīgos, šauros ietvaros. Es esmu pārliecināts, ka paši saimnieki sen aizmirsuši to saturu, un ja dažas no tām būtu aizstieptas, tad viņi, droši vien, to nebūtu manījuši. Divas ģīmetnes bija lielas, gleznotas eļļas krāsām; vienā redzēja kaut kādu virsmācītāju, otrā Pēteri III, no šaurajiem ietvariem lūkojās hercogiene Lavaljēra, musu notraipīta. Gar logiem un virs durvīm bija daudz nelielu bildīšu, kuras kaut kā pierod uzskatīt par plankumiem sienā un tāpēc tās pavisam nemēdz apskatīt. Grīda gandrīz visās istabās bija māla, bet tik tīri iztriepta un tik tīrīgi uzturēta, kā laikam neuzturēja nevienu parketu bagātā mājā, ko laiski uzslaucīja neizgulējies kungs livrejā. Pulcherijas Ivanovnas istaba bija piekrauta pilna lādēm, kastēm, kastītēm un lādītēm. Daudz sainīšu un maisu ar sēklām, puķu, dārzāju, ar- buzu karājās gar sienām. Daudz kamolu ar visādu krāsu vilnas dziju, veclaicīgu kleitu lupatiņas, kas bija šūtas priekš puЈ gadsimta, bija sakrautas lādīšu kaktos un starp lādītēm. Pulcherija Ivanovna bija liela saimniece un visu savāca, kaut arī dažreiz pati nezināja, kur to vēlāk varēs izlietot. Bet visjaukākais mājās — bija dziedošās durvis. Līdzko bija pienācis rīts, durvju dziedāšana atskanēja pa visu māju. Es nevaru pasacīt, kāpēc tās dziedāja: vai vainīgas tur bija pār- rūsējušās eņģes, vai arī pats mechaniķis, kas bija '.ās taisījis, bija apslēpis tajās kādu noslēpumu; bet brīnišķīgi ir tas, ka katrām durvīm bija sava īpaša balss: durvis, kas gāja uz guļamo istabu, dziedāja vissmalkākā diskantā; durvis uz ēdamo istabu basē; bet tās, kas bija priekšnamā, dziedāja kaut kādā savādā, drebošā un reizē vaidošā skaņā, tā ka, tajā ieklausoties, varēja galu galā ļoti skaidri sadzirdēt: vai dieviņ, es salstu! Es zinu, ka daudziem ļoti nepatīk šī skaņa; bet es to ļoti mīlu, un, ja man gadās kādreiz te dzirdēt durvju čīkstēšanu, tad mani pēkšņi apšalc sādža: zema istabiņa, ko apgaismo svece veclaicīgā svečturi; vakariņas, kas uzliktas jau galdā; tumša maija nakts, kas raugās no dārza caur atvērtu logu uz traukiem piekrautu galdu; lakstīgala, kas pieskandina dārzu, māju un attālo upi savām dziesmām; bailes un zaru čabēšana … un, ak dievs, kāda gara atmiņu virkne mani apņem tad! Krēsli istabā bija no koka, masivi, kas parasti raksturo senumu; tie visi bija ar augstām izgrieztām atzveltnēm, dabiskā krāsā, bez kādas lakas un krāsojuma; tie nebija apsisti ar drēbi un līdzinājās mazliet tiem krēsliem, kādos vēl šodien sēžas virsmācītāji. Trīsstūraini galdiņi kaktos, četrstūraini dīvana un spoguļa priekšā, kas bija smalkos ietvaros ar izgrieztām lapām, ko mušas bija nosējušas melniem punktiem, dīvana priekšā paklājs ar putniem, kas līdzinājās puķēm, un puķēm, kas līdzinājās putniem: tas bija gandrīz viss nepretenciozās mājiņas rotājums, kur dzīvoja mani sirmgalvji. Meitu istaba bija piebāzta jaunām un vecākām meitām svītrotos brunčos, kurām dažreiz Pulcher:ja Ivanovna deva šūt kaut kādus nieciņus un lika tīrīt ogas, bet kas lielāko tiesu skraidīja uz virtuvi un gulēja. Pulcherija Ivanovna uzskatīja par nepieciešamu turēt viņas mājā un stingri sekoja viņu tikumībai; bet, viņai par ārkārtēju brīnumu, nepagāja ne daži mēneši, kad kādai no viņas meitām augums kļuvu daudz pilnīgāks par parasto. Jo vairāk tas šķita neizprotami tāpēc, ka mājās gandrīz nemaz nebija neprecētu puišu, atskaitot gandrīz vienīgi istabas zēnu, kas nēsāja pelēku pusfraku un staigāja basām kājām un, ja vien neēda, tad katrā ziņā gulēja. Pulcherija Ivanovna parasti sarāja vainīgo u