«Nu, bērni, tagad jāguļ, un rītu darīsim to, ko dievs liks. Neklāj nu mums gultas! mums gultas nav vajadzīgas; mēs gulēsim pagalmā.»
Nakts tikko vēl bija pārņēmusi debesis; bet Buļba arvien gulās agri. Viņš izlaidās tepiķī, apsedzās ar aitādu kažoku, jo nakts gaiss bija diezgan dzestrs un Buļba mīlēja siltāk apsegties, kad viņš bija mājās. Viņš drīz sāka krākt, un viņam sekoja viss pagalms; viss, kas vien atradās tā dažādos kaktos, sāka krākt un dziedāt. Vispirmais aizmiga naktssargs, jo viņš bija visvairāk dzēris par godu jauno kungu atbraukšanai. Tikai nabaga māte negulēja. Viņa pieplaka savu dārgo dēlu galvgalim, kuri gulēja viens otram blakus. Viņa sukāja ar ķemmi viņu jaunās, nevērīgi sabužinātās sprogas un slacināja tās asarām. Viņa lūkojās tajos ar visu savu būti, ar visām