«Viņš labi runā,» nodomāja Buļba.
«Nedomājiet, pani, ka es, galu galā, runāju to tādēļ, lai izjauktu mieru: pasargi dievs! Es to tikai tāpat runāju. Bez tam arī mūsu dieva nams, — grēks pat runāt, kas ar to ir: cik jau gadu, ka ar dieva žēlastību pastāv Seča, bet līdz šim laikam ne jau tikai baznīcas ārpuse, bet pat svētbildes stāv bez kādiem rotājumiem, kaut jel sudraba apkalumu būtu iedomājies kāds nokalt; tās tik vien saņēmušas, ko daži kazaki mirstot novēlējuši; bet viņu dāvanas bija nabadzīgas, jo viņi gandrīz visu nodzēra, vēl dzīvi būdami. Tātad es saku šo runu ne tādēļ, lai sāktu karu ar nekristītajiem: mēs esam apsolījuši sultanam mieru, un mums būtu liels grēks, jo mēs esam zvērējuši pēc mūsu ticības.»
«Ko viņš tur putro,» sacīja pie sevis Buļba.
«Jā, tātad redzat, pani, ka karu nevaram uzsākt: bruņinieku gods neatļauj. Bet pēc savas nabaga saprašanas es domāju, lūk, ko: palaist ar laivām tikai jaunos vien, lai pasiro mazliet Natolijas krastos. Kā jūs domājat, pani?»
«Ved, ved visus!» sauca no visām pusēm pūlis, «par ticību mēs esam gatavi nolikt galvas.»
Koševojs nobijās: viņš nemaz nebija gribējis sacelt visu Aizkrāci: sagraut mieru viņam likās šai gadījumā netaisns darbs.
«Vai atļaujat, pani, sacīt vēl vienu runu?»
«Pietiek!» kliedza aizkrācieši, «nekā labāka nepateiksi.»
«Ja tā, lai tad arī paliek tā. Es esmu jūsu gribas kalps. Tā jau ir zināma lieta un pēc rakstiem arī ir zināms, ka tautas balss — dieva balss. Nekā prātīgāka jau vairs nevar izdomāt, kā to, ko visa tauta izdomājusi. Tikai, lūk, kas: jums ir zināms, pani, ka sultāns neatstās nesodītu to izpriecu, kurā jaunekļi izklaidēsies. Bet mēs pa to laiku būtu gatavībā, un mums būtu svaigi spēki un mums neviena nebūtu jābaidās. Un, kamēr mēs būtu projām, arī tatari var uzbrukt: viņi, šie turku suņi, paši acīs nelēks un pie saimnieka mājās atnākt neiedrikstēsies, bet no muguras puses papēžos iekodīs, un sāpīgi iekodīs. Un, ja jau nu izgājis uz to, ka runā patiesību, mums jau arī laivu nav tik daudz krājumā un pulvera nav samalts tādā vairumā, lai visi varētu doties projām. Bet es varētu sacīt, esmu priecīgs: esmu jūsu gribas kalps.»
Viltīgais atamans apklusa. Kazaku bariņi sāka aprunāties, kureņu atamani apspriedās; piedzērušo, par laimi, bija nedaudz, un tāpēc nolēma paklausīt prātīgajam padomam.
Tūlīt pat vairāki vīri devās uz pretējo Dņepras krastu, uz karaspēka mantu glabātuvi, kur nepieejamās paslēptuvēs, zem ūdens un niedrēs, glabājās karaspēka nauda un daļa no ienaidniekam atņemtiem ieročiem. Visi pārējie metās pie laivām tās apskatīt un sagatavot ceļam. Mirklī ļaužu bars piepildīja krastu. Daži namdari ieradās ar cirvjiem rokās. Veci, iedeguši, platiem pleciem, lielām kājām aizkrācieši, iesirmām ūsām un melnūsaini, atrotījuši bikses, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un sliprām tauvām vilka nost no krasta laivas. Citi nesa gatavus sausus baļķus un visādus kokus. Tur ap- šuva ar dēļiem laivu; tur, apgriezuši to ar dibenu uz augšu, drīvēja un sveķoja; tur pie citu laivu sāniem pēc kazaku paraduma sēja klāt garu niedru saišķus, lai laivas nenoslīcinātu jūras viļņi; tur, tālāk, gar visu piekrasti bija sakurti ugunskuri, un vara katlos vārīja darvu, ar ko aizliet liellaivas. Pieredzējušie un vecie pamācīja jaunos. Cirvju sitieni un strādnieku klaigas skanēja visā apkārtnē; viss dzīvais krasts viļņoja un kustējās.
Tai brīdī krastam tuvojās liels plosts. Ļaužu bars, kas atradās uz tā, fnāja rokām jau no tālienes. Tie bija kazaki noplīsušos svārkos Nekārtīgais apģērbs, — daudziem nebija
nekā cita kā ki-ekls un īsā pīpe zobos, — rādīja, ka viņi vai nu tikko izbēguši kādai nelaimei, vai arī tik ļoti uzdzīvojuši, ka nodzīvojuši visu, kas vien tiem bija mugurā. No viņu vidus atdalījās un nostājās priekšā zems, plecīgs kazaks, gadu piecdesmit vecs vīrs. Viņš kliedza un vicināja ar roku stiprāk par visiem; bet aiz cirvju klaudzieniem un strādnieku klaigām viņa vārdi nebija dzirdami.
«Ar ko jūs atbraucāt?» jautāja koševojs, kad plosts pagriezās pret krastu. Visi strādnieki, pārtraukuši savus darbus un pacēluši cirvjus un kaltus, raudzījās viņā ar gaidām.
«Ar nelaimi!» sauca no plosta zemais kazaks.
«Ar kādu?»
«Vai atļaujat, pani aizkrācieši, runu sacīt?»
«Runā!»
«Vai varbūt gribat sasaukt radu?»
«Runā, mēs visi esam te.»
Visi ļaudis saspiedās vienā barā.
«Bet vai tad jūs nekā neesat dzirdējuši par to, kas notiek hetmaņa zemē?»
«Kas tad?» jautāja viens no kureņu atamaniem.
«E! kas tad? Redzams, jums tatars ausis aizbāzis, ka jūs nekā neesat dzirdējuši.»
«Runā taču, kas tur notiek?»
«Nu, notiek tādas lietas, ka mēs esam piedzimuši un kristīti, bet tādas lietas vēl neesam redzējuši.»
«Nu, runā taču, kas notiek, suņa bērns!» sāka kliegt viens no pūļa, acīm redzami zaudējis pacietību.
«Tādi laiki pienākuši, ka pat svētās baznīcas nepieder vairs mums.»
«Kā tad nepieder mums?»
«Tagad tās žīdiem iznomātas. Ja tu žīdam iepriekš nesamaksāsi, tad arī dievkalpojumu nevar noturēt.»
«Ko tu stāsti?»
«Un ja suņa žīds neuzliks ar savu nešķīsto roku zīmīti uz svētās paschas, tad ari paschu nevar apsvētīt.»
«Viņš melo, brāļi pani, tas nevar būt, ka nešķīstais žīds liktu zīmīti uz svētās paschas.»
«Klausieties! ne to vien es varu pastāstīt: arī ksendzi braukā tagad pa visu Ukrainu lielos ratos. Nebūtu jau nelaime, ka lielos ratos, bet nelaime tā, ka viņi nejūdz vairs priekšā zirgus, bet gluži vienkārši pareizticīgos kristītos. Uzklausieties! un ne to vien vēl es varu pastāstīt: stāsta, ka žīdietes jau šujot sev svārkus no popu tērpiem. Lūk, kādas lietas notiek Ukrainā, pani! Bet jūs te sēžat Aizkrācē un uzdzīvojat, un acīm redzot tatars jums aizdevis tādas bailes, ka jums vairs ne acu, ne ausu — nekā nav, un jūs nedzirdat, kas notiek pasaulē.»