«Pagaidi, pagaidi!» pārtrauca koševojs, kas līdz šim stāvēja, nodūris acis zemē tāpat kā visi aizkrācieši, kas nopietnās lietās nekad nepaļāvās pirmajam straujumam, bet klusēja un klusēdami krāja baigu sašutuma spēku. «Pagaidi! arī es teikšu kādu vārdu. Bet ko tad jūs, — lai velns būtu parāvis jūsu tēvu! — ko tad jūs paši darījāt? Vai tad jums zobenu nebija, vai? Kā jūs varējāt pieļaut tādu nelikumību?»
«E. kā varējām pieļaut tādu nelikumību!… Bet būtu jūs pamēģinājuši, kad poļu vien bija piecdesmit tūkstošu, nu un, nav jau ko kaunu slēpt, bija arī suņi starp mūsējiem — pieņēma jau viņu ticību.»
«Un jūsu hetmanis, un pulkvedis ko darīja?»
«Pulkveži sataisīia tādas lietas, ka lai dievs to nedod mums nevienam.»
«Kā?»_
«Nu tā, ka hetmanis jau tagad, izcepināts vara vērsī, gul Varšavā, bet pulkvežu rokas un galvas izvadā pa gada tirgiem, lai visai tautai parādītu. Lūk, ko sataisīja pulkveži!»
Viss pūlis saviļņojās. Sākumā pār visu krastu nolaidās klusums, līdzīgs tam, kāds mēdz būt pirms niknas vētras, bet tad pēkšņi sacēlās valodas un sāka runāt viss krasts: «Kā! lai žīdi nomāktu kristīgo baznīcas! lai ksendzi jūgtu ilksīs pareizticīgos kristīgos! Kā! pieļaut tādas mocības krievu zemē no nolādētiem neticīgiem! lai tā rīkotos ar pulkvežiem un hetmani! Tas nenotiks, nenotiks!» Tādi vārdi lidoja visās malās. Aizkrācieši kļuva trokšņaini un sāka just savus spēkus. Tas jau vairs nebija vieglprātīgu ļaužu satraukums: bija satraukti visi smagie un spēcīgie raksturi, kas ne tik drīz iekarsa, bet, kļuvuši karsti, spītīgi un ilgi glabāja sevī iekšējo kvēli. «Pakārt visus žīdus!» atskanēja no pūļa, «lai vairs nešuj no popu tērpiem brunčus savām žīdenēm! Lai vairs nesprauž zīmītes uz svētajām paschām! Apslīcināt viņus visus, pagānus, Dņeprā!» Šie vārdi, ko bija izteicis kāds no pūļa, izskrēja kā zibens cauri visām galvām, un pūlis gāzās uz priekšpilsētu ar nodomu apkaut visus žīdus.
Nabaga Izraeļa bērni, zaudējuši visas savas jau tā niecīgās drosmes paliekas, slēpās tukšās degvīna mucās, krāsnīs un pat līda zem savu žīdeņu brunčiem; bet kazaki viņus visur atrada.
«Augstdzimušie pani!» sauca kāds slaids un garš kā spieķis žīds, pabāzis no savu biedru bara savu nožēlojamo seju, ko bija izķēmojušas bailes. «Augstdzimušie pani! atļaujiet mums pasacīt tikai vienu vārdu, vienu vārdiņu! Mēs jums pasacīsim kaut ko tādu, ko jūs vēl nekad neesat dzirdējuši, — kaut ko tik svarīgu, ka pat nevar izteikt, cik svarīgu!»
«Nu, lai saka,» teica Buļba, kas vienmēr mīlēja uzklausīt apvainojamo.
«Cēlie pani!» sacīja žīds. ' «Tādi pani vēl nekad nav redzēti, nudien, nekad! Tik žēlīgu, labu un drošsirdīgu vēl nekad nav bijis pasaulē!» Viņa baiss pamira un drebēja aiz bailēm. «Kā gan iespējams, ka mēs domātu par aizkrāciešiem kaut ko ļaunu! Tie nemaz nav mūsējie, kas augļo pa Ukrainu! Nudien, nav mūsējie! Tie nemaz nav žīdi: tie ir velns zina kas; tie ir tādi, ka tikai jāuzspļauj tiem un jāaizmet projām! Lūk, arī viņi teiks to pašu. Vai nav taisnība, Slema, vai arī tu, Smul?»
«Nudien, taisnība!» atbildēja no bara Slema un Smuls nodriskātās micēs, abi balti kā kaļķi.
«Mēs nekad vēl,» turpināja garais žīds, «neesam piekrituši ienaidniekam, un katoļus mēs ne zināt negribam: lai velns viņus dīda! Mēs ar aizkrāciešiem tā kā miesīgi brāļi…»
«Kā? aizkrācieši lai būtu jūsu brāļi!» sacīja viens no pūļa. «To jūs nesagaidīsiet, nolādētie žīdi! Dņeprā viņus, pani, apslīcināt visus pagānus!»
Sie vārdi bija kā signāls. Zīdus saķēra un sāka mest viļņos. Zēli kliedzieni atskanēja no visām pusēm, bet bargie aizkrācieši tikai smējās, redzot, kā žīdu kājas zābakos un zeķēs tirinājās gaisā.
Nabaga orators, kas bija pierunājis pats uz sava kakla nelaimi, izlēca no paltraka, aiz kura viņu bij notvēruši, palikdams vienīgi rūsganā, šaurā kamzolī, apkampa Buļbas kājas un žēlā balsī lūdza: «Augstais kungs, augstdzimušais pan! es pazinu arī jūsu brāli, nelaiķi Dorošu! Tas tik bija karavīrs, visu bruņinieku greznums. Es viņam iedevu astoņi simti cechinas, lai viņš varētu izpirkties no turku gūsta …»
«Tu pazini brāli?» jautāja Tarass.
«Nudien, pazinu! viņš bija augstsirdīgs pans.»
«Un kā tevi sauc7 »
«Jankelis.»
«Labi,» sacīja Tarass, un pēc tam apdomājies griezās pir kazakiem un runāja tā- «Pakārt žīdu vienmēr būs laiks, kad to vajadzēs; bet uz šodienu atdodiet viņu man.»
To sacījis, Tarass veda viņu uz savu vezumu rindu, kur stāvēja viņa kazaki. «Nu, lien zem ratiem, guli tur un nekusties, bet jūs, brālīši, neizlaidiet žīdu.»
To teicis, viņš devās uz laukumu, jo tur jau sen pulcējās viss pūlis. Visi mirklī pameta krastmalu un laivu sagatavošanu, jo tagad viņiem bija paredzēts sauszemes, bet nevis jūras karagājiens, un ne vairs liellaivas un kazaku čoliņas, bet bija vajadzīgi rati un zirgi. Nu jau visi gribēja doties līdzi karagājienā, gan veci, gan jauni; visi pēc visu vecāko padomes, kureņu atamanu, koševoja un pēc visa aizkrāciešu karaspēka lēmuma nosprieda doties taisni uz Poliju, atriebties par visu ļaunu un par ticības un kazaku slavas nopul- gošanu, iegūt laupījumu pilsētās, aizdegt ugunsgrēkus sādžās un labības laukos, izlaist tālu stepē slavu par sevi. Tepat visi jozās un bruņojās. Koševojs izauga par veselu aršinu. Tas vairs nebija lēnīgais brīvās tautas aušīgs iedomu pildītājs: tas bija neierobežots pavēlnieks, tas bija despots, kas prata tikai pavēlēt. Visi patvaļīgie un trakulīgie bruņinieki stāvēja stalti ierindā, paklausīgi nodūruši galvas, nedrīkstēdami pacelt acu, kad koševojs izdalīja pavēles: viņš tās izsacīja klusi, nekliedzot un nesteidzoties, bet ar apdomu, kā vecs, dzīvē daudz pieredzējis kazaks, kas ne pirmo reizi vien bija atrisinājis gudri iecerētus pasākumus.