«O, šis ar laiku būs krietns pulkvedis!» runāja vecais Tarass, «jā, jā, būs krietns pulkvedis, un pie tam vēl tāds, ka pat tēvu aiz jostas aizbāzīs!»
Andrijs pilnīgi iegrima brīnišķīgajā ložu un šķēpu mūzikā. Viņš nezināja, ko nozīmē apdomāties vai aprēķināt, vai novērtēt iepriekš savus un svešus spēkus. Neprātīgu tīksmi un aizmiršanos redzēja viņš kaujā: šais mirkļos viņš jutās kā dzīrēs, kad cilvēkam iekarst galva, acīs viss ņirb un kustas, ripo galvas, dimdot zemē krīt zirgi, bet viņš auļo kā noreibis ložu svilpienos, zobenu mirdzumā, un cērt uz visām pusēm, un nedzird pretinieka cirtienus. Ne vienreiz vien tēvam bija jābrīnās arī par Andriju, redzot, kā viņš, tikai kvēlas aizrautības mudināts, tiecās uz darbiem, kādus nekad ne- iedrīkstētos uzņemties aukstasinīgais un prātīgais, un vienā vienīgā savā trakajā uzbrukumā pastrādāja tādus brīnumus, par kuriem nevarēja nebrīnīties vecie kaujinieki. Vecais Tarass brīnījās un runāja: «Arī šis ir krietns — kaut naidnieks viņu neparautu! — karotājs! viņš nav Ostaps, bet krietns, arī krietns karotājs!»
Karaspēks nolēma doties tieši uz Dubnas pilsētu, kur, kā dzirdēja, bija daudz naudas un bagātu iedzīvotāju. Pusotrās dienās pārgājiens bija veikts, un aizkrācieši parādījās pilsētas priekšā. Iedzīvotāji nolēma aizstāvēties līdz pēdējiem spēkiem un iespējai un labāk vēlējās mirt laukumos un ielās savu sliekšņu priekšā, nekā ielaist ienaidnieku mājās. Augsts zemes valnis apjoza pilsētu; kur valnis bija zemāks, tur rēgojās akmens siena vai māja, kas noderēja kā baterija, vai arī ozola žogs. Garnizons bija spēcīgs un apzinājās sava uzdevuma lielo nozīmi. Aizkrācieši straujumā bija uzrāpušies uz vaļņa, bet tos sagaidīja spēcīga ložu krusa. Apkārtējie un pilsētas iedzīvotāji, kā redzams, arī negribēja stāvēt dīkā un pulcējās bariem uz pilsētas vaļņa. Viņu acīs bija lasāma izmisīga pretošanās; arī sievietes bija nolēmušas piedalīties kaujā, un uz aizkrāciešu galvām lidoja akmeņi, mucas, podi, karsts virums un beidzot maisi smilšu, kas aizbēra viņiem acis. Aizkrācieši nemīlēja nodarboties ar cietokšņiem; izdarīt aplenkumu nebija viņu daļa. Koševojs pavēlēja atkāpties un sacīja: «Nekas, brāļi pani, mēs atkāpsimies; bet lai es esmu pagāns tatars un nevis kristīgais, ja mēs izlaidīsim kaut vienu no viņiem no pilsētas! Lai viņi visi nosprāgst, suņi, badā!» Karaspēks atkāpies apsēda visu pilsētu un aiz bezdarbības sāka nodoties apkārtnes iztukšošanai, nodedzinot apkārtējās sādžas, nenovāktās labības ķirpas, un laida zirgu ganāmpulkus druvās, kas vēl bija sirpja neskartas un kur, kā par spīti, viļņoja treknas vārpas, neparastas ražas augļi, kas tai laikā bagātīgi apbalvoja zemkopjus. Ar šausmām ļaudis redzēja no pilsētas, kā iznīcināja viņu uztura līdzekļus. Bet pa to laiku aizkrācieši, izstiepuši divi rindās apkārt visai pilsētai savus ratus, novietojās tāpat kā Sečā nometnēs, smēķēja savas pīpes, mainīja iegūtos ieročus, spēlēja čechardu, pāri un nepāri un šad tad nāvīgā aukstasinībā uzlūkoja pilsētu. Naktī aizdedza ugunskurus; ēdienu gatavotāji vārīja katrā nometnē biezputru milzīgos katlos; pie ugunīm, kas dega cauru nakti, stāvēja nomodā sardze. Bet drīz aizkrācieši sāka mazliet garlaikoties bezdarbībā un ilgstošā atturībā no degvīna, kas nebija saistīta ne ar kādu darbu. Koševojs pavēlēja dubultot pat vīna devu, kas dažkārt bija parasts karaspēkā, ja nebija smagu karadarbu un pārgājienu. Jaunajiem, un it sevišķi Tarasa Buļbas dēliem, nepatika tāda dzīve. Andrijs redzami garlaikojās. «Tu, neprātīgā galva,» sacīja viņam Tarass, «pacieties, kazak, atamans kļūsi! Tas vēl nav krietns karavīrs, kas nav zaudējis dūšu lielos darbos, bet tas ir krietns karavīrs, kas pat bezdarbā negarlaikosies, kas visu pacietīs, un lai tu viņam ko, bet viņš tomēr pastāvēs pie sava.» Bet nesaprasties dedzīgam jauneklim ar sirmgalvi: katram savāda daba, un katrs citādām acīm raugās uz vienu un to pašu lietu.