Tai pašā laikā ieradās Tarasa pulks, ko bija atvedis Tov- kačs; ar viņu bija vēl divi jesauli, rakstvedis un citi pulka amatavīri; visu kazaku sanāca pāri par četriem tūkstošiem. Bija starp viņiem ne mazums arī brīvprātīgo, kas bija nākuši paši ar savu gribu, bez kāda aicinājuma, līdz ko tie dabūja dzirdēt, kas par lietu. Jesauli atveda Tarasa dēliem svētību no vecītes mātes un katram pa papeļu koka svētbildei no Mežigorskas klostera Kijevā. Uzkāra sev kaklos svētās svētbildes abi brāļi un negribot kļuva domīgi, atcerēdamies veco māti. Ko gan pareģo un saka viņiem šī svētīšana? Vai tā ir svētīšana uzvarai pār ienaidnieku un pēc tam priecīga atgriešanās tēvzemē ar laupījumu un slavu, ko apdziedās nemirstīgās banduristu dziesmas, vai ari? … Bet nezināma ir nākotne, un tā stāv cilvēka priekšā it kā migla, kas pacēlusies no purva: neprātīgi lidinās viņā augšup un lejup, spārnus vēcinot, putni, neredzēdami viens otru acīm, dūja — neredzot vanaga, vanags — neredzot dūju, un neviens nezina, cik tālu lidinās viņš no savas bojā ejas…
Ostaps jau strādāja savu darbu un sen bija aizgājis uz nometni; bet Andrijs, pats nezinot kāpēc, juta sirdī it kā kādu smagumu. Jau kazaki beidza savu vakariņu ēšanu. Vakars jau sen bija izdzisis, brīnišķīga jūlija nakts pārņēma gaisu; bet viņš negāja uz nometnēm, nelikās gulēt un negribot lūkojās ainavā, kas bija viņa priekšā. Debesīs smalku un asu mirdzu mirgoja neskaitāmas zvaigznes. Lauks bija plaši aizņemts tajā izkaisītiem vezumiem un piekārtiem, darvu notecējušiem, spaiņiem, ar visādiem labumiem un pārtiku, kas viss bija iegūts no ienaidnieka. Ratiem līdzās, zem ratiem un tālāk no ratiem — visur bija redzami zālē atlikušies aizkrācieši. Viņi visi gulēja lieliskos stāvokļos: dažs pabāzis sev zem galvas maisu, dažs cepuri, dažs vienkārši izlietoja sava biedra sānus. Zobens, bise — patšautene, īsu kātu pīpe ar vara kalumiem, dzelzs irbuļiem un šķiltavu — tas viss bija pastāvīgi klāt katram kazakam. Smagie vērši gulēja, pabāzuši sev apakšā kājas, lieliem iebaltiem laukumiem, un iztālēm izskatījās pēc pelēkiem akmeņiem, izmētātiem pa lauka pakalnēm. No visām pusēm zālē sāka atskanēt gulošo karavīru biežie krācieni, kam atsaucās no lauka skaņie, par savām sapītajām kājām sašutušo ērzeļu zviedzieni. Un kaut kas lielisks un draudīgs bija pievienojies jūlija nakts skaistumam. Tā bija blāzma no tālumā degošajiem ciemiem. Vienā vietā liesma mierīgi un majestātiski pārklāja debesis; citā, sastapusi kaut ko degamu un pēkšņi izlauzdamies vērpetē, tā svilpa un lidoja augšup līdz pat zvaigznēm, un tās atrautās strēles dzisa zem vistālākajiem padebešiem. Tur izdegušais, melnais klosteris kā bargs kar- teziešu mūks stāvēja draudīgs, rādīdams katrā atblāzmojumā savu drūmo lieliskumu; tur dega klostera dārzs: šķita, varēja dzirdēt, kā šņāca koki, apvīdamies dūmiem, un, kad izšāvās uguns, tā pēkšņi ar fosforisku, violeti ugunīgu gaismu apspīdēja ienākušos plūmju ķekarus vai arī pārvērta tīrā zeltā šur tur dzeltējošos bumbierus, un tepat starp tiem melnēja pie ēkas sienas vai koka zarā nabaga žīda vai mūka pakārtās, miesas, kas aizgāja bojā ugunī kopā ar ēku. Virs uguns tālumā griezās putni, kas uguns jūrā izskatījās pēc daudziem tumšiem, sīkiem krustiņiem. Aplenktā pilsēta likās iemigusi; tās asie torņi un jumti, un žogi, un sienas klusi iekvēlojās un apdzisa tālo ugunsgrēku atblāzmā. Andrijs izstaigāja kazaku rindas. Ugunskuri, pie kuriem sēdēja sargi, gatavojās ik brīdi apdzist, un paši sargi gulēja, kaut ko pamatīgi saēdušies savā lielajā kazaku ēstgribā. Viņš pabrīnījās mazliet par tādu bezrūpību, nodomājis: «labi, ka tuvumā nav nekāda spēcīga ienaidnieka un nav kā baidīties». Beidzot arī viņš pats piegāja pie viena vezuma, uzrāpās tajā un apgūlās uz muguras, palicis sev zem galvas atpakaļ saliktās rokas; bet viņš nevarēja aizmigt un ilgi raudzījās debesīs: tās bija pilnīgi atvērtas viņa priekšā; gaiss bija tīrs un caurspīdīgs; zvaigžņu blīvums, kas veidoja Piena ceļu un šķērsām apjoza debesis, bija pilnīgi pārplūdināts ar gaismu. Brīžiem Andrijs it kā aizmirsās, un kaut kāds viegls snaudas plīvurs aizsedza uz mirkli viņa priekšā debesis, bet tad tās atkal noskaidrojās un no jauna kļuva redzamas. Šai brīdī, viņam likās, viņa priekšā pazibēja kaut kāda dīvaina cilvēka seja. Domādams, ka tas ir bijis vienkāršs sapņu tēls, kas tūlīt pat izgaisīs, viņš atvēra plašāk savas acis uņ ieraudzīja, ka pār viņu tiešām bija pārliekusies izdēdējusi, kalsna seja un lūkojās viņam tieši acīs. Garie un kā ogle melnie mati, nesasukāti, izpūruši, līda laukā no tumšā, pār galvu apmestā apsega; un savādais skatiena mirdzums, un sejas ādas stiprais tumšums, kas iezīmējās asiem vaibstiem, spieda vairāk domāt, ka tā ir parādība. Viņš neapzinīgi ar roku satvēra šaujamo un izdvesa gandrīz drudžaini: «Kas tu esi? Ja nešķīstais gars, pazūdi no acīm; ja dzīvs cilvēks, neesi īstā brīdī jokus izvēlējies — nošaušu ar vienu šāvienu.»
Par atbildi uz to parādība pielika pirkstu pie lūpām un, šķita, lūdza viņu klusēt. Viņš nolaida roku un sāka ieskatīties tanī uzmanīgāk. Pēc garajiem matiem, kakla un puskailajām tumšajām krūtīm viņš pazina tanī sievieti. Bet tā nebija šejieniete: visa viņas seja bija tumša, izmocīta sāpēs; platie vaigu kauli stipri izspiedās virs iekritušajiem vaigiem; šaurās acis lokveidīgā griezumā tiecās uz augšu. Jo vairāk viņā ieskatījās tās vaibstos, jo vairāk atrada tajos kaut ko pazīstamu. Beidzot viņš neizturēja un jautāja: «Saki, kas tu esi? Man liekas, it kā es būtu pazinis kādreiz tevi vai arī redzējis kaut kur?»