«Priekš divi gadiem Kijevā.»
«Priekš divi gadiem Kijevā,» atkārtoja Andrijs, cenzdamies pārcilāt visu, kas saglabājies viņa atmiņā no agrākās bursaka dzīves. Viņš palūkojās viņā vēlreiz cieši un pēkšņi iesaucās pilnā balsī: «Tu — tatariete! jaunkundzes, vojevodas meitiņas kalpone!…»
«Čšš!» izdvesa tatariete, salikdama lūdzoši rokas, pie visām miesām drebēdama un tai pašā laikā pagriezusi atpakaļ galvu, lai redzētu, vai kāds nav pamodies no Andrija skalā kliedziena.
«Saki, saki, kādēļ un kā tu te esi gadījusies?» runāja Andrijs, gandrīz bez elpas, čukstus, saraustīti, iekšējā satraukumā. «Kur jaunkundze? vai dzīva vēl?»
«Viņa ir te, pilsētā.»
«Pilsētā?» sacīja viņš, gandrīz atkal iekliegdamies, un juta, ka visas asinis pēkšņi ieplūda sirdī: «kāpēc tad viņa ir pilsētā?»
«Tāpēc, ka pats vecais pans ir pilsētā: viņš jau pusotra gada sēž Dubnā par vojevodu.»
«Ko, vai viņa ir apprecējusies? Nu, runā taču, •— cik tu esi savāda! — ko viņa tagad dara …»
«Viņa jau otru dienu nav nekā ēdusi.»
«Kā?»
«Nevienam pilsētas iedzīvotājam jau sen vairs nav ne gabala maizes, visi jau sen ēd pliku zemi.»
Andrijs sastinga.
«Jaunkundze tevi ieraudzīja no pilsētas vaļņa ar aizkrāciešiem. Viņa man teica: — «Ej; pasaki bruņiniekam: ja viņš atceras mani, lai atnāk pie manis; bet, ja neatceras — lai iedod tev gabalu maizes vecenei, manai mātei, jo es negribu redzēt, kā manu acu priekšā nomirst māte. Labāk lai es papriekšu, un viņa pēc manis. Lūdzies un apkamp viņu ap ceļiem un kājām: arī viņam tāpat ir veca māte, — viņas dēļ lai iedod maizi!»»
Daudz dažādu jūtu pamodās un uzliesmoja jaunajās kazaka krūtīs.
«Bet kā tad tu te? Kā tu atnāci?»
«Pa apakšzemes eju.»
«Vai tad te ir apakšzemes eja?»
«Ir.»
«Kur?»
«Vai tu nenodosi, bruņiniek?»
«Zvēru pie svētā krusta!»
«Jānolaižas ielejā un jāpāriet strauts, tur, kur niedrājs.»
«Un tā aizved pašā pilsētā?
«Tieši uz pilsētas klosteri.»
«Iesim, iesim tūlīt pat!»
«Bet, Kristus un svētās Marijas vārdā, gabalu maizes!»
«Labi, būs. Pastāvi te pie vezuma vai, labāk, gulies uz tā: tevi neviens neredzēs, visi guļ; es tūdaļ atgriezīšos.»
Un viņš aizgāja pie vezumiem, kur glabājās pārtikas krājumi, kas piederēja viņa pulkam. Viņa sirds dauzījās. Viss pagājušais, viss, kas bija noslāpēts tagadējās kazaku teltīs, cietajā karavīra dzīvē, — viss uznira ar reizi augšup, nogremdējot savukārt tagadni. Atkal iznira viņa priekšā kā no tumšas jūras dzīles lepnā sieviete; no jauna pazibēja viņa atmiņā skaistās rokas, acis, smejošas lūpas, biezi, tumšas riekstu krāsas mati, kas vijīgi krita pār krūtīm, un visi vingrie, harmoniskā saskaņā veidotie, jaunavīgā stāva locekļi. Nē, tie nebija izdzisuši, nebija izzuduši viņa krūtīs, tie bija pagājuši tikai sānis, lai uz kādu laiku dotu vietu citiem spēcīgiem dvēseles saviļņojumiem; bet bieži bieži tie bija mulsinājuši jaunā kazaka sapņus, un bieži, pamodies, viņš gulēja gultā bez miega, neprazdams izskaidrot tam cēloņus.
Viņš gāja, bet sirds dauzīšanās kļuva arvien stiprāka no domām vien, ka viņš to atkal redzēs, un viņa jaunie ceļi trīcēja. Pienācis pie vezumiem, viņš pilnīgi aizmirsa, kādēļ bija nācis: uzlika roku pierei un ilgi to berzēja, cenzdamies atcerēties, kas viņam darāms. Beidzot viņš nodrebēja, visu viņu pārņēma bailes: viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa mirst no bada. Viņš metās pie vezuma un paķēra dažus rupjās maizes kukuļus padusē; bet tūlīt iedomājās1 : vai šī barība, derīga lielam, neizlutinātam aizkrācietim, nebūs par rupju un nepiemērotu viņas maigajam ķermenim? Te viņš atcerējās, ka vakar koševojs bāris vārītājus par to, ka tie bija izvārījuši vienā reizē visus griķu miltus biezputrā, kur ar tiem būtu pieticis pilnīgi trim reizēm. Pilnā pārlie- čībā, ka viņš dabūs pietiekami salamatas katlos, viņš izvilka tēva karagājienu katliņu un ar to devās pie sava kureņa ēdienu vārītāja, kas gulēja pie divi desmitspaiņu lieliem katliem, zem kuriem vēl bija silti pelni. Katlos ieskatījies, viņš izbrīnījās, redzot, ka abi tie ir tukši. Bija vajadzīgas necilvēcīgas spējas, lai visu to apēstu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu kurenā skaitījās mazāk ļaužu nekā citos. Viņš palūkojās citu kureņu katlos — nekur nekā. Neviļus viņam ienāca prātā sakāmvārds: «aizkrācieši tā kā bērni: ja maz — apēdīs, ja daudz — arī nekā neatstās.» Ko darīt? Bija taču kaut kur, liekas, tēva pulka vezumā, maiss ar baltmaizi, kuru ieguva, aplaupot klostera maizes ceptuvi. Viņš piegāja taisni pie tēva vezuma, bet vezumā tā vairs nebija: Ostaps to bija paņēmis sev pagalvim un, izsiepies tam līdzās zemē, krāca pār visu lauku. Andrijs satvēra maisu ar vienu roku un parāva to pēkšņi tā, ka Ostapa galva nokrita zemē, bet viņš pats pietrūkās miegā sēdus un, sēdot ar aizvērtām acīm, sāka kliegt, cik bija jaudas: «Turiet, turiet velna ļachu, un ķeriet zirgu, zirgu ķeriet!» — «Ciet klusu, es tevi nositīšu!» iesaucās izbailēs Andrijs, atvēzējies pret viņu ar maisu. Bet Ostaps jau pats no sevis bija beidzis runāt, apmierinājās un laida vaļā tādu krākšanu, ka no viņa elpas līgojās zāle, kurā tas gulēja. Andrijs bailīgi pavērās uz visām pusēm, lai noskaidrotu, vai nav uzmodinājusi kādu kazaku Ostapa murgošana miegā. Viena čupraina galva tiešām mazliet pacēlās tuvējā kurenī un, aplaidusi visapkārt acis, drīz atkal nolaidās zemē. Nogaidījis minūtes divas, viņš beidzot devās projām ar savu nastu. Tatariete gulēja, tikko elpodama. «Celies, iesim! Visi guļ, nebaidies! Vai tu vari pacelt kaut vienu no šiem kukuļiem, ja man nebūs parocīgi visus saņemt?» To sacījis, viņš uzmeta sev mugurā maisus, paķēra, kādam vezumam garām iedams, vēl vienu maisu ar prosu, paņēma rokās pat tos kukuļus, ko bija gribējis dot nest ta- tarieti, un, mazliet salīcis zem smagās nastas, gāja bezbailīgi starp gulošo aizkrāciešu rindām.