«Andrij!» teica vecais Buļba tai brīdī, kad viņš gāja tam garām. Sirds viņam pamira; viņš apstājās un, viss drebēdams, klusu izdvesa: «Nu, kas ir?»
«Ar tevi ir sievišķis! Es sadošu tev, piecēlies, krietni pa sāniem! Iedzīs tevi sievieši postā!» To sacījis, viņš atspiedās ar galvu pret elkoni un saka cieši aplūkot pārsegā ietīstīto tatarieti.
Andrijs stāvēja ne dzīvs, ne miris, neiedrošinādamies paskatīties tēvam sejā. Un pēc tam, kad viņš pacēla acis un palūkojās viņā, tas redzēja, ka vecais Buļba jau gulēja, nolicis galvu uz plaukstas.
Viņš pārmeta krustu. Pēkšņi atplūda no sirds bailes, vēl ātrāk nekā bija uzplūdušas. Bet, kad viņš pagriezās, lai uzlūkotu tatarieti, viņa stāvēja tā priekšā līdzīgi tumšai granita statujai, pilnīgi ietinusies apsegā, un tālās blāzmas atspīdums, ieblāzmojies, apgaismoja tikai vienīgi tai acis, kas bija kļuvušas kokainas kā mironim. Viņš parāva to aiz piedurknes, un abi sāka reizē iet, pastāvīgi atskatoties, un beidzot nolaidās pa nokalni zemā iedobumā, — gandrīz gravā, ko dažos apvidos sauc par balkām, — kura dibenā gausi tecēja strauts, apaudzis skostām un pilns ciņiem. Nokāpuši šai gravā, viņi pilnīgi izzuda no redzes aploka visam laukam, ko aizņēma aizkrāciešu zirgu bari. Vismaz kad Andrijs atskatījās, viņš ieraudzīja, ka viņam aiz muguras kā stāva siena, augstāk nekā cilvēka augumā pacēlās nogāze; tās virsotnē līgojās daži lauku zāļu stiebri, un pār tiem kāpa uz debesīm mēness, kas izskatījās pēc slīpi pagriezta sirpja, kas izgatavots no spoža, tīra zelta. No stepes uzpūtis vējiņš deva ziņu, ka nebija vairs daudz laika līdz rītausmai. Bet nekur nedzirdēja tālumā dziedam gaili: ne pilsētā, ne izpostītajos ciematos sen vairs nebija palicis neviena gaiļa. Pa nelielu baļķi pārgāja viņi pār strautu, aiz kura pacēlās pretējais krasts, kas šķita augstāks par to, kas viņiem palika aizmugurē un kas izvirzījās uz priekšu ar augstu krauju. Šķita, ka šī vieta pati par sevi bija stiprs un drošs pilsētas cietoksnis; vismaz zemes valnis te bija zemāks un aiz tā nebija redzams garnizons. Bet toties tālāk pacēlās bieza klostera siena. Stāvais krasts bija pilnīgi noaudzis nezālēm, un nelielajā liekņā starp to un strautu auga garas niedres, gandrīz cilvēka augstumā. Nogāzes virsotnē bija redzamas žoga paliekas, kas iezīmēja kādreiz bijušu sakņu dārzu: tā priekšā — platās dadžu lapas; aiz tām rēgojās balandas, asie meža dzelkšņi un saulespuķes, kas bija pacēlušas savas galvas augstāk par visiem. Te tatariete nometa kurpes un gāja kailām kājām, uzmanīgi sacēlusi savas drānas, jo apvidus bija staigns un ūdeņains. Spraucoties cauri niedrājam, viņi apstājās sagāztu žagaru un zaru saiņu priekšā. Nobīdījuši žagarus, viņi atrada kaut ko līdzīgu zemes velvei — caurumu, neko daudz lielāku nekā maizes krāsns muti. Tatariete, pieliekusi galvu, iegāja pirmā; viņai pakaļ Andrijs, saliecies pēc iespējas zemāk, lai varētu izspraukties ar saviem maisiem, un drīz viņi abi atradās pilnīgā tumsā.
VI
Andrijs tikko spēja kustēt tumšā un šaurā zemes ejā, sekodams tatarietei un stiepdams maizes maisus. «Drīz mēs varēsim redzēt,» sacīja pavadone, «mēs tuvojamies vietai, kur es noliku gaismekli.» Un tiešām, tumšās zemes sienas sāka kļūt pamazām gaišākas. Viņi sasniedza nelielu laukumiņu, kur, kā likās, bija kapele; vismaz pie sienas bija pielikts šaurs galdiņš, kas izskatījās pēc altara, un pār to bija redzama gandrīz pilnīgi izdzisusi, izbalojusi katoļu madonnas svētbilde. Neliela sudraba lampiņa, pakārta tās priekšā, tik- tikko to apgaismoja. Tatariete pieliecās un pacēla no zemes atstāto vara gaismekli ar tievu, augstu kāju, ap ko apkārt važiņā bija sakarinātas knaibles, adata uguns noregulēšanai un nodzēsējs. Paņēmusi, viņa to aizdedza ar lampiņas uguni. Gaisma kļuva lielāka, un viņi, kopā iedami, brīžam spilgtas gaismas apgaismoti, brīžam tīdamies kā ogle tumšā ēnā, atgādināja Džerardo della notte gleznas. Svaigā, veselībā un jaunībā dzirkstošā skaistā bruņinieka seja bija liels pretstats viņa pavadones nomocītajai un bālajai sejai. Eja kļuva mazliet platāka, tā ka Andrijs varēja izstiepties. Viņš ziņkārīgi aplūkoja šīs zemainās sienas, kas viņam atgādināja Kijevas alas. Tāpat kā Kijevas alās, arī te bija redzami izdobumi sienās un šur tur stāvēja zārki; vietām pat gadījās gluži vienkārši cilvēku kauli, kas no mitruma bija kļuvuši mīksti un sabirzuši miltos. Acīm redzams, ari te tāpat bija svēti ļaudis, kas tāpat vairījās pasaules vētru, sāpju un kārdinājumu. Mitrums vietumis bija stipri liels: zem viņa kājām brīžiem bija pilnīgi ūdens. Andnjam nācās bieži apstāties, lai ļautu atpūsties savai ceļa biedrei, kas vienmēr par jaunu nogura. Nelielais maizes gabals, ko tā bija apēdusi, radīja vienīgi sāpes iekšās, kas bija atradušas no barības, un viņa bieži palika nekustīgi stāvam vairākas minūtes uz vienas vietas. Beidzot viņu priekšā parādījās mazas dzelzs durvis. «Nu, paldies dievam, mēs esam atnākuši,» sacīja vājā balsī tatariete, pacēla roku, lai pieklaudzinātu, bet viņai nebija spēka. Andrijs iesita viņas vietā spēcīgi pa durvīm; aiz durvīm dobji atbalsojās, kas liecināja, ka tur bija liels plašums. Sī dobjā skaņa pārveidojās, sastapdama, kā likās, augstas velves Pēc pāris minūtēm sāka žvadzēt atslēgas un, šķita, kāds nāca lejā pa kāpnēm. Beidzot durvis atslēdza; viņus sagaidīja mūks, kas stāvēja uz šaurām kāpnītēm ar atslēgām un sveci rokās. Andrijs neviļus apstājās, ieraudzījis katoļu mūku, kas izraisīja tādu naida pilnu nicināšanu kazakos, kuri mēdza rīkoties ar tiem ne- cilvēcīgāk nekā ar žīdiem. Ari mūks mazliet pakāpās atpakaļ, ieraudzījis aizkrāciešu kazaku; bet vārds, ko klusu pasacīja tatariete, viņu nomierināja. Viņš parādīja tiem gaismu, aizslēdza aiz viņiem durvis, uzvadīja viņus pa kāpnēm augšup, un viņi atradās zem augstām, tumšām klostera baznīcas velvēm. Pie viena no altariem, ap ko bija salikti augsti svečturi un sveces, stāvēja uz ceļiem mācītājs un klusu lūdza dievu. Pie viņa abās pusēs stāvēja tāpat uz ceļiem divi jauni klirosieši violetās mantijās, baltiem mežģinu krekliņiem pār tām un kvēpināmiem traukiem rokās. Viņš lūdza par brīnuma sūtīšanu: par pilsētas glābšanu, par gaistošās drosmes stiprināšanu, par pacietības došanu, par tāda kārdinātāja attālināšanu, kas musina uz kurnēšanu un mazdūšīgu, bailīgu raudāšanu par zemes nelaimēm. Dažas sievietes, līdzīgas parādībām, stāvēja uz ceļiem, atbalstījušās un pilnīgi uzlikušas nevarīgās galvas uz krēslu mugurām un tumšajiem koka soliem, kas atradās viņu priekšā; daži vīrieši, atspiedušies pret kolonām un pilastriem, uz kuriem balstījās sānu velves, arī stāvēja skumji uz ceļiem. Logs ar krāsainiem stikliem, kas atradās virs altara, iemirdzējās rožainā rīta sārtumā, un no tā krita uz grīdas gaiši zili, dzelteni un citu krāsu gaismas aplīši, kas pēkšņi apgaismoja tumšo baznīcu. Viss altaris savā tālajā padziļinājumā pēkšņi kļuva mirdzošs; kvēpināmie dūmi sastinga gaisā par krāšņi apgaismotu mākoni. Andrijs pārsteigts lūkojās no sava tumšā kakta brīnumā, kādu bija radījusi gaisma. Sai mirklī varens ērģeļu rēciens pēkšņi piepildīja visu baznīcu; tas kļuva arvien blīvāks un blīvāks, pieauga, pārgāja smagos pērkona dārdos un tad pēkšņi, pārvērties debesu mūzikā, sāka lidot augstu zem velvēm savām dziedošām skaņām, kas atgādināja smalkas meiteņu balsis, un pēc tam tas atkal pārvērtās blīvā rēcienā un pērkonā un apklusa. Un vēl ilgi pērkona grāvieni drebot lidinājās zem velvēm, un Andrijs brīnījās ar pusatvērtu muti par lielisko muziķu.