Sai brīdī viņš juta, ka kāds viņu parāva aiz svārku stērbeles. «Ir laiks!» teica tatariete. Viņi izgāja cauri baznīcai, neviena neievēroti, un iznāca pēc tam laukumā, kas bija tās priekšā. Ausma jau sen sārtojās debesīs: viss vēstīja saules lēktu. Laukums, kam bija kvadrata veids, bija pilnīgi tukšs; tā vidū vēl bija palikuši koka galdiņi, kas rādīja, ka varbūt vēl tikai nedēļu priekš tam te bijis pārtikas preču tirgus. Iela., kuras tolaik nebruģēja, bija vienkārši sakaltušu dubļu kaudze. Laukumu apņēma visapkārt nelielās akmens un māla vienstāvu mājas, ar sienās redzamiem koka pāļiem un stabiem visā to augstumā, ko iešķībi krustim savienoja tādi paši koka šķēršļi, kā vispār cēla mājas toreizējie iedzīvotāji, ko var vēl pat šodien redzēt dažās vietās Lietuvā un Polijā. Visas tās bija nosegtas nesamērīgi augstiem jumtiem ar daudziem lodziņiem un vēdināmām lūkām. Vienā pusē, gandrīz baznīcas tuvumā, pacēlās augstāk par citām kāda ēka, kas pilnīgi atšķīrās no pārējām, laikam pilsētas maģistratūra vai kāda cita valdības iestāde. Tā bija divi stāviem, un virs tās augšā bija piebūvēts divu arku belveders, kur stāvēja sargkareivis; jumtā bija iestiprināta liela pulksteņa ciparnīca. Laukums šķita izmiris; bet Andrijs saklausīja kādus vājus vaidus. Ieskatījies viņš ievēroja otrā tā pusē divi trīs cilvēku grupu, kas gulēja gandrīz pilnīgi nekustīgi zemē. Viņš ieurbās acīm vērīgāk, lai redzētu, vai tie ir iemiguši vai miruši, un tai brīdī uzdūrās kaut kam, kas gulēja viņam pie kājām. Tas bija mirušas sievietes ķermenis, acīm redzot žīdietes. Šķita, viņa vēl bija jauna, kaut gan viņas izķēmotajos, izmocītajos vaibstos tas nebija redzams. Galvā viņai bija sarkans zīda lakats; pērles vai krelles divi rindās greznoja viņas ausu rotu; divi trīs garas matu sprogas vienos viļņos līda no tās ārā uz viņas izdēdējušo kaklu ar izstieptajām dzīslām. Viņai līdzās gulēja bērns, krampjaini ieķēries ar roku viņas liesajā krūtī un sagriezis to saviem pirkstiem negribētās dusmās, neatradis tanī piena Viņš vairs neraudāja un nebrēca, un tikai pēc viņa vēdera, kas bērnam noplaka un pacēlās, varēja domāt, ka viņiš vēl nav miris vai vismaz tikai gatavojas izlaist pēdējo elpu. Viņi nogriezās ielās, un viņus apturēja pēkšņi kāds vājprātīgais, kas, ieraudzījis Andri ja dārgo nastu, metās tam virsū kā tīģeris, ieķērās viņā, saukdams, «maizi!» Bet viņa spēki bija vājāki par tā ārprātu; Andrijs atgrūda viņu, viņš nokrita zemē. Līdzjūtības aizkustināts, viņš pameta tam vienu maizes klaipu, kuram tas uzklupa kā traks suns. apgrauza to, sakošļāja un tepat uz ielas briesmīgos krampjos izlaida garu no ilgās atradināšanās uzņemt barību. Gandrīz uz katra soļa viņu pārsteidza briesmīgie bada upuri. Šķita, it kā nespēdami paciest mokas mājās, daudzi tīši bija \7j- skrējuši uz ielas: vai nenāks kaut kas no gaisa, kas dzīvinātu viņu spēkus. Pie kādas mājas vārtiem sēdēja vecene, un grūti bija pateikt, vai viņa ir aizmigusi, nomirusi vai vienkārši aizsapņojusies; vismaz viņai nekā vairs nedzirdēja un neredzēja un, noliekusi galvu uz krūtīm, sēdēja nekustīga vienā un tai pašā vietā. No citas mājas jumta nokārās lejup virves cilpā izdēdējis un izdilis ķermenis: nabags nebija spējis paciest līdz galam bada mokas un bija gribējis labāk paātrināt savu galu ar labprātīgu pašnāvību. Redzot šādas satricinošas bada liecības, Andrijs nenocietās nejautājis tatarieti: «Vai tad'viņi tiešām nekā nevarēja atrast, ar ko izvilkt dzīvību? Ja cilvēkam pienāk pēdējā stunda, tad, neko darīt, viņam jāpārtiek no tā, ko viņš līdz tam nonicinājis: viņš var pārtikt no tās kustoņas, ko bauslība aizliedz, tad visu var izlietot ēsmai.»