«Viss ir apēsts,» sacīja tatariete, «visi 'dzīvnieki: ne zirga, ne suņa, pat ne peles neatrast visā pilsētā. Mums pilsētā nekad nebija nekādu krājumu: visu veda no laukiem.»
«Bet kā tad jūs, mirdami tik nežēlīgā nāvē, arvien vēl domājat noturēt pilsētu?»
«Var jau būt, ka vojevoda būtu padevies, bet vakarrīt pulkvedis, kas ir Bužanās, atlaida uz pilsētu vanagu ar zīmīti, lai neatdod pilsētu: ka viņš nāk to glābt ar savu pulku un gaida tikai vēl otru pulkvedi, lai nāktu abi kopā. Un tagad kuru katru mirkli gaida viņus … Bet nu mēs esam atnākuši līdz mājām.»
Andrijs jau iztālēm redzēja māju, kas nebija līdzīga pārējām, un, kā likās, to bija cēlis kāds itāliešu architekts: tā bija celta no skaistiem, smalkiem ķieģeļiem un bija divstāvu. Apakšējā stāva logus ietvēra augstas granita karnizes; viss augšstāvs sastāvēja no nelielām arkām, kas izveidoja galeriju; starp tām bija redzami režģi ar ģerboņiem; arī uz mājas stūriem bija ģerboņi. Platās krāsotu ķieģeļu āra kāpnes izgāja uz pašu laukumu. Kāpņu apakšā sēdēja pa vienam sargkareivim, kas izskatīgi un simetriski turējās ar vienu roku pie alebardēm, kas atradās tiem līdzās, bet ar otru balstīja savas pieliektās galvas, un šķita, ka tā viņi līdzinājās vairāk statujām nekā dzīviem radījumiem. Viņi negulēja un nesnauda, bet, likās, bija nejūtīgi pret visu; viņi nepievērsa uzmanības pat tam, kas gāja augšup pa kāpnēm. Kāpņu augšā viņi atrada bagāti tērptu, pilnīgi no galvas līdz kājām apbruņotu karavīru, kas turēja rokās lūgsnu grāmatu. Viņš pameta uz tiem gurdās acis, bet tatariete tam pateica vienu vārdu, un viņš nolaida tās par jaunu savas lūgsnu grāmatas atvērtajās lappusēs. Viņi iegāja pirmajā istabā, diezgan plašā, kas bija pieņemšanas telpa vai vienkārši priekšistaba; tā bija pilna dažādos stāvokļos gar sienām sēdošu kareivju, kalpotāju, rakstvežu, vīna ielējēju un citu ļaužu, kas nepieciešami poļu augstmaņa reprezentācijai, gan kā militarai personai, gan kā personīgo muižu īpašniekam. Jūtams bija apdzisušas sveces tvans; divi citas vēl dega divi milzīgos, gandrīz cilvēka augstumā, svečturos, kas stāvēja vidū, neraugoties uz to, ka jau sen restainajā logā lūkojās rīts. Andrijs jau gribēja iet tieši pa platajām ozola durvīm, kas bija greznotas ar ģerboni un daudziem izgriezumiem: bet tatariete parāva viņu aiz piedurknes un norādīja uz mazām durvīm sānu sienā. Pa tām viņi iznāca gaitenī un pēc tam istabā, ko viņš sāka vērīgi apskatīt. Gaisma, kas ieplūda caur slēģa spraugu, pieskārās kaut kam: sārtajam aizkaram, apzeltītajai karnizei un gleznai uz sienas. Te tatariete lika An- drijam palikt, atvēra durvis uz otru istabu, no kuras pazibēja uguns gaisma. Viņš izdzirda čukstus un klusu balsi, no kuras viņā viss sāka drebēt. Viņš redzēja caur atvērtām durvīm, kā strauji pazibēja slaids sievietes stāvs ar garu, košu bizi, kas krita uz augšup pacelto roku. Tatariete atgriezās un sacīja, lai viņš iet iekšā. Viņš neatcerējās, kā iegāja un kā aizvērās aiz viņa durvis. Istabā dega divi sveces, lampiņa mirgoja svētbildes priekšā; zem tās bija augsts galdiņš pēc katoļu paražas, ar kāpieniem ceļu noliekšanai lūgšanas laikā. Bet tas nebija tas, ko meklēja viņa acis. Viņš pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja sievieti, kas likās sastingusi un pār- akmeņojusies kādā straujā kustībā. Šķita, it kā viss viņas augums gribējis mesties pie viņa un pēkšņi sastindzis. Un ari viņš palika tikpat pārsteigts viņas priekšā. Ne tādu viņš bija iedomājies to redzēt: tā nebija viņa, nebija tā, ko viņš pazina agrāk; nekā viņā nebija līdzīga tai, bet divkārt skaistāka un brīnišķīgāka bija viņa tagad nekā agrāk: toreiz viņā bija kaut kas nenobeigts, nepiepildīts, tagad tas bija darbs, kam mākslinieks piešķīris pēdējo otas vilcienu. Tā bija skaista, aušīga meitene; šī bija skaistule, sieviete visā savā izplaukušajā krāšņumā. Pilnīgas jūtas izpaudās viņas paceltajās acīs, ne daļa, ne mājiens par jūtām, bet veselas jūtas. Vēl asaras nebija paguvušas tajās nožūt un apņēma tās ar mirgojošu valgmi, kas spiedās dvēselē; krūtis, kakls un pleci bija ietverti tais skaistajās robežās, kādas piešķirtas pilnīgi attīstītam skaistumam; mati, kas agrāk izplūda vieglās sprogās ap viņas seju, tagad bija pārvērtušies biezā, košā pīnē, kuras daļa bija saņemta kopā, bet daļa risa pār visu rokas garumu un smalkiem, gariem, skaisti izliektiem matiem krita pār krūtīm. Likās, visi tās vaibsti pārvērtušies. Velti viņš pūlējās sameklēt tajos kaut vienu no tiem, kas klaiņoja viņa atmiņā, — neviena. Kaut arī viņas bālums bija cik liels, bet tas neaizēnoja viņas burvīgo skaistumu, gluži otrādi, tas it kā piešķīra viņai kaut ko teiksmainu, neizsakāmi uzvarošu. Un Andrijs sajuta savā dvēselē godbijīgu bailību un nostājās nekustīgs viņas priekšā. Viņa, šķiet, ari bija pārsteigta par šā kazaka izskatu, kas stāvēja tās priekšā visā jauneklīgās vīrišķības skaistumā un spēkā, kas, kā likās, pat savu locekļu sastingumā izpauda atraisītu kustību brīvību; skaidrā asumā dzirkstēja viņa acs, drošā lokā izliecās samtaina uzacs, iedegušie vaigi mirdzēja visā pirmatnējās uguns spožumā un kā zīds lāsmoja jaunās melnās ūsas.