«Nē, es neesmu spējīga ne ar ko tev pateikties, augstsirdīgais bruņiniek,» sacīja viņa, un viņas balss sudraba skaņa drebēja. «Vienīgi dievs var tev atlīdzināt; ne man, vājai sievietei…» Viņa nolaida savas acis; brīnišķīgiem puslokiem, baltiem kā sniegs, uzgulās tām plaksti, apņemti kā bulta garām skropstām; pieliecās visa viņas brīnišķīgā seja, un smalks sārtums apēnoja to no apakšas. Nekā uz to neprata sacīt Andrijs; viņš gribēja izteikt visu, kas vien bija uz sirds, izteikt to tikpat kvēli, kā tas bija uz sirds, — un nevarēja.
Viņš sajuta kaut ko, kas aizslēdza viņa lūpas; vārdam pazuda skaņa: viņš sajuta, ka ne viņam, augušam bursā un klejotāju karavīru dzīvē, atbildēt uz šādiem vārdiem, un viņš sašuta par savu kazaka dabu.
Šai brīdī istabā ienāca tatariete. Viņa jau bija paguvusi sagriezt šķēlēs bruņinieka atnesto maizi, viņa to nesa uz zelta šķīvja un nolika savas kundzes priekšā. Skaistule paraudzījās uz viņu, uz maizi un pievērsa acis Andrijam, — un bija tik daudz šais acīs. Šis atmaigušais skatiens, kas izteica nevarību un nespēju izsacīt viņu pārņēmušās jūtas, bija vairāk pieejams Andrijam nekā visas valodas. Viņa dvēselei pēkšņi kļuva viegli: likās, viss viņā bija atraisījies. Dvēseles saviļņojums un jūtas, ko līdz šim it kā kāds būtu turējis stingrā pavadā, tagad sajutās atbrīvotas, savā vaļā, un gribēja jau izplūst nenoturamās vārdu straumēs, kad pēkšņi skaistule, pagriezusies pret tatarieti, nemierīgi iejautājās: «Un māte? tu aiznesi viņai?»
«Viņa guļ.»
«Un tēvam?»
«Aiznesu; viņš teica, ka atnāks pats pateikties bruņiniekam.»
Viņa paņēma maizi un pielika to pie mutes. Ar neizteicamu baudu lūkojās Andrijs, kā viņa to lauza saviem zibošajiem pirkstiem un ēda; un pēkšņi viņš atcerējās no bada vājprātīgu kļuvušo, kas bija izlaidis garu viņa acu priekšā, norijis gabalu maizes. Viņš nobālēja un, satvēris viņu aiz rokas, iesaucās: «Diezgan! neēd vairāk! Tu tik ilgi neesi, ēdusi, tev maize tagad būs kā inde.» Un viņa tūdaļ nolaida savu roku; uzlika maizi uz šķīvja un kā paklausīgs bērns lūkojās viņam acīs. Un kaut jel spētu izteikt vārdos… bet nav spējīgi izteikt ne kalts, ne ota, ne visuvarenais vārds to, ko dažkārt redz jaunavas acīs, un kur nu vēl tās maigās jūtas, kas pārņem to, kurš raugās šādās jaunavas acīs.
«Valdniece!» iesaucās Andrijs, pilns sirsnīgas, dvēselīgas un visādas pārplūsmes, «kas tev vajadzīgs, ko tu vēlies? — pacēli man! Saki man uzdevumu, visneiespējamāko, kāds vien ir pasaulē, — es skriešu to izpildīt1 Saki, lai es izdaru to. kas nav pa spēkam nevienam cilvēkam, — es izdarīšu, es aiziešu bojā. Aiziešu bojā, aiziešu bojā! un aiziet bojā tevis, dēļ, zvēru pie svētā krusta, man ir tik saldi… bet es nespēju to izteikt! Man ir trīs lauku mājas, puse tēva zirgus pieder man, viss, ko mana māte atnesusi līdzi pūrā, pat tas, ko viņa slēpj no tēva, — viss tas ir mans. Nav tagad nevienam no mūsu kazakiem tādu ieroču kā man: par vienu pašu mana zobena, rokturi man dod labāko zirgu ganāmpulku un trīs tūkstoši aitu. Un no visa tā es atteikšos, pametīšu, sadedzināšu, noslīcināšu, ja vien tu bildīsi vienu vārdu vai arī kaut tikai pakustināsi savu smalko, melno uzaci! Eet es zinu, ka varbūt runāju muļķīgu valodu, un tā ir nevietā, un nepiederas viss tas te, ka ne man, kas pavadījis dzīvi bursā un Aizkrācē, runāt tā, kā ir parasts runāt tur, kur mēdz būt karaļi, kņazi un viss, kas vien ir labākais augstmaņu bruņniecībā. Redzu, ka tu esi citāds dieva radījums nekā mēs visi un tālu no tevis ir visas citas bajāru sievas un meitas-jaunavas. Mēs nederam tev par vergiem; tikai debesu eņģeļi var tev kalpot.»
Pieaugošā izbrīnā, pārvērtusies vienā vienīgā dzirdē, nepalaidusi garām neviena vārda, klausījās jaunava atklāto, sirsnīgo valodu, kurā kā spogulī atmirdzēja jaunā, spēku pilnā dvēsele. Un katrs šās valodas vienkāršais vārds, izteikts balsī, kas spurdza ārā tieši no sirds dziļuma, izdvesa spēku. Un izvirzījās uz priekšu visa viņas skaistā seja, atmeta viņa tālu atpakaļ uzbāzīgos matus, atvēra lūpas un ilgi skatījās ar atvērtām lūpām. Pēc tam gribēja kaut ko teikt, un pēkšņi apstājās un atcerējās, ka cits uzdevums vada bruņinieku, ka tēvs, brāļi un visa viņa tēvzeme stāv viņam aiz muguras kā bargi atriebēji, ka ir briesmīgi pilsētu aplen- kušie aizkrācieši, ka visi viņi ar savu pilsētu nolemti negantai nāvei… un viņas acis pēkšņi piepildījās asarām; strauji viņa paķēra lakatu, zīdiem izšūtu, uzmeta to sev uz sejas, un mirklī tas bija kļuvis pilnīgi valgs; un ilgi viņa sēdēja, atmetusi atpakaļ savu skaisto galvu, saspiedusi kā sniegs baltiem zobiem savu skaisto apakšlūpu, — it kā viņa pēkšņi būtu sajutusi kādu indīga rāpuļa kodienu, — un nenoņemot no sejas lakatu, lai viņš neredzētu tās izmisīgās skumjas.
«Saki man vienu vārdu!» sacīja Andrijs un saņēma viņu aiz samtainās rokas. Zvērojoša uguns izskrēja pa viņa dzīslām no šā pieskāriena, un viņš spieda roku, kas nejūtīgi dusēja viņa rokā.
Bet viņa klusēja un nenoņēma lakatu no savas sejas un palika nekustīga.
«Kāpēc gan tu esi tik skumja? Pasaki man, kāpēc tu esi tik skumja?»
Aizmeta projām viņa no sevis lakatu, atrāva acīs lienošos savas pīnes garos matus un izplūda žēlabainos vārdos, izrunādama tos klusā klusā balsī, līdzīgi tam, kā vējš, sacēlies skaistā vakarā, pārskrien pēkšņi pār krastmalas niedrāja biezokni: iešalcas, ieskanas un pēkšņi sāk lidināties skumīgi smalkās skaņas, un tās uztver neizprotamās skumjās apstājies ceļinieks, nejuzdams ne dziestošo vakaru, ne plūstošās jautrās dziesmas, ko dzied tauta, kas lēnām atgriežas no lauku darbiem un druvām, ne kaut kur tālumā braucošo ratu rībēšanu.