«Vai tad es neesmu mūžīgi nožēlojama! Vai nav nelaimīga māte, kas mani dzemdējusi pasaulē? Vai tas nav sūrs mūžs, kas iekritis man par daļu. Vai tu neesi negants bende, mans cietsirdīgais likteni? Visus tu atvedi man pie kājām: labākos muižniekus no visas šļachtu kārtas, bagātākos panus, grafus un svešu zemju baronus, un visus, kādi vien ir mūsu bruņniecības ziedā. Visi viņi drīkstēja mīlēt mani, un par lielu laimi būtu uzskatījis ikviens no viņiem manu mīlestību. Man tikai bija jāpamāj ar roku, un kurš katrs no viņiem, skaistākais, krāšņākais pēc sejas un cilts būtu kļuvis par manu laulāto draugu. Un nevienam no viņiem tu nepiebūri manu sirdi, mans nežēlīgais likteni; bet aizbūri manu sirdi garām mūsu zemes labākajiem bruņiniekiem svešniekam, naidniekam mūsu. Par ko gan tu, visušķīstā dievmāte, par kādiem grēkiem, par kādiem smagiem noziegumiem tik nepielūdzami un nesaudzīgi vajā mani? Lielā pārpilnībā un greznuma pārmērā ritēja manas dienas: labākie dārgie ēdieni un saldie vīni bija mana barība. Un kam tas viss bija vajadzīgs? Kam tas viss derēja? Vai gan tam, lai beidzot nomirtu negantā nāvē, kādā nenomirst beidzamais ubags karalistē? Un vēl nepietiek ar to, ka esmu nolemta tādam briesmīgam liktenim; nepietiek ar to, ka pirms savas nāves man jāredz, kā nomirs 'neizciešamās mokās tēvs un māte, kuru glābšanai es būtu gatava divdesmit reižu atdot savu dzīvību; ar to vēl nepietiek: ir vajadzīgs, lai vēl pirms sava gala es pieredzu un dzirdu vārdus un mīlestību, kādas vēl neesmu redzējusi. Ir vajadzīgs, lai viņš saviem vārdiem saplosītu gabalos manu sirdi, lai mana rūgtā daļa būtu vēl rūgtāka, lai vēl vairāk žēl būtu man savas jaunās dzīves,
lai vēl drausmīgāka liktos man mana nāve un lai vēl vairāk mirstot pārmestu es tev, mans nežēlīgais likteni, un tev, — piedod man manu apgrēcību, — svētā dievmāte!»
Un kad viņa apklusa, bezcerīgas, tik bezcerīgas jūtas atspoguļojās viņas sejā; sāpīgas skumjas pauda katrs viņas vaibsts, un viss, no skumji noliektās pieres un nolaistajām acīm līdz pat asarām, sastingušām un izžuvušām viņas lēni kvēlojošos vaigos, viss, šķita, runāja: «Nav laimes šai sejā!»
«Kur tas dzirdēts pasaulē, tas nav iespējams, tas nenotiks,» sacīja Andrijs, «ka skaistākā un labākā no sievām nestu tik smagu likteni, kad viņa ir radīta, lai tās priekšā kā pie svētuma zemotos viss, kas vien pasaulē ir labākais. Nē, tu nemirsi! Tev nav jāmirst; zvēru pie savas dzimšanas un pie visa, kas man pasaulē mīļš, — tu nemirsi! Ja nu notiks tā, un ne ar ko — ne ar spēku, ne ar lūgsnām, ne ar vīrišķību nevarēs novērst sūro likteni, tad mēs mirsim kopā, un papriekšu miršu es, nomiršu tavā priekšā, pie taviem skaistajiem ceļiem, un vienīgi tikai mirušu mani varbūt šķirs no tevis.»
«Nemāni, bruņiniek, ne sevi, ne mani,» teica viņa, lēni šūpodama savu skaisto galvu, «es zinu un, sev par lielām bēdām, zinu pārāk labi, ka tu nedrīksti mani mīlēt; es zinu arī, kāds ir tavs pienākums un likums: tevi aicina tēvs, biedri, tēvzeme, bet mēs — tavi ienaidnieki.»
«Bet kas man ir tēvs, biedri un tēvzeme?» sacīja Andrijs, strauji sapurinājis galvu un iztaisnodams visu savu taisno kā piekrastes niedre augumu. «Ja nu tā, tad, lūk, kas: neviena man nav!» atkārtoja viņš tādā pašā balsī un izdarīja tādu rokas kustību, ar kādu sīksts, nepieveicams kazaks izteic gatavību kādam nedzirdētam un neiespējamam darbam. «Kas ir teicis, ka mana tēvzeme ir Ukraina? Kas man to ir devis par tēvzemi? Tēvzeme ir tas, ko meklē mūsu dvēsele, kas tai ir mīļāks par visu. Mana tēvzeme esi tu! Tā ir mana tēvzeme! Un es nesīšu šo tēvzemi savā sirdī, nesīšu to līdz sava mūža beigām, un gribu redzēt, vai kāds no kazakiem spēs izraut to no turienes! Un visu, kas vien man ir, pārdošu atdošu, iznīcināšu šās tēvzemes dēļ!»
Mirkli sastingusi kā skaists tēls, lūkojās viņa tam acīs un pēkšņi sāka raudāt, un ar brīnišķīgu sievietes straujumu, uz ko ir spējīga vienīgi bezgala augstsirdīga sieviete, radīta skaistai dvēseles dziņai, metās viņa tam ap kaklu, apkampdama to sniega baltumam līdzīgām brīnišķīgām rokām, un sāka raudāt. Šai brīdī uz ielas atskanēja neskaidri kliedzieni, tauru un litavru skaņu pavadīti; bet viņš tos nedzirdēja: viņš ti kai dzirdēja, kā brīnišķās lūpas apdvesa viņu ar savas elpas tīkamo siltumu, kā viņas asaras līdzīgi strautiem tecēja tam pār seju, un visi viņas no galvas atrisušie smaržīgie mati ietina to savā tumšajā un spožajā zīdā.
Tai brīdī ieskrēja pie viņiem ar priecīgu saucienu tatariete. «Glābti, glābti!» sauca viņa bez atmaņas. «Mūsējie ienākuši pilsētā, atveduši maizi, kviešus, miltus un saistītus aizkrāciešus!» Bet neviens no viņiem nedzirdēja, kas par «mūsējiem» ienākuši pilsētā, ko viņi atveduši sev līdzi un kādus aizkrāciešus sasējuši. Pilns jūtu, kas nav izbaudāmas virs zemes, Andrijs noskūpstīja smaržīgās lūpas, kas bija piekļāvušās viņa vaigam, un ne bez atbildes palika smaržīgās lūpas. Tās atsaucās ar to pašu, un šai abpusēji saliedētā skūpstā bija izjūtams tas, ko tikai vienu reizi mūžā Jauts sajust cilvēkam.
Un pagalam bija kazaks! Zudis visai kazaku bruņinieku kārtai! Neredzēt viņam vairs ne Aizkrāci, ne savas tēva mājas, ne dieva baznīcas. Arī Ukrainai neredzēt drošsirdīgāko no saviem dēliem, kas bija ņēmies to aizstāvēt. Izraus vecais Tarass sirmu matu šķipsnu no sava čupra un nolādēs ir dienu, ir stundu, kurā laidis pasaulē sev par negodu tādu dēlu
VII
Troksnis un kņada norisa aizkrāciešu taborā. Sākumā neviens nevarēja tikt skaidrībā, kā tas bija noticis, ka karaspēks iekļuvis pilsētā. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka viss Perejaslavas kurenis, kas bija novietojies pilsētas sānu vārtu priekšā, bija līdz nāvei piedzēries; tātad nebija nekāds brīnums, ka puse bija apsista, bet otra jau sasieta pirms tam, kamēr visi varēja dabūt zināt, kas ir noticis. Kamēr tuvākie kureņi, no trokšņa pamodušies, paguva ķerties pie ieročiem, karaspēks jau gāja iekšā pa vārtiem, un pēdējās viņa rindas atšaudījās no nekārtīgi uzbrūkošajiem, miegainajiem un pus- atģidušamies aizkrāciešiem.