Koševojs pavēlēja visiem salasīties, un, kad visi bija sastājušies aplī un, noņēmuši cepures, apklusa, viņš teica;
«Tad nu redziet, brāļi pani, kas noticis šai naktī; lūk, kurp novedis reibums! Lūk, kādu izsmieklu sagādājis mums ienaidnieks! Pie jums acīm redzot tā jau ir pieņemts: ja jums atļauj divkāršot devu, tad jūs esat gatavi tā piesūkties, ka Kristus kareivju ienaidnieks ne tikai novilks no jums bikses, bet pie- šķaudīs jums pilnu seju, un jūs to nedzirdēsiet.»
Visi kazaki stāvēja, nokāruši galvas, vainas apziņā; tikai viens vienīgais Ņezamaikovas kureņa atamans Kukubenko atsaucās. «Pagaidi, tēvs!» sacīja viņš, «kaut arī tas nav pēc likuma teikt kādu iebildumu, kad koševojs runā visa karaspēka priekšā, bet tas nenotika tā, tas ir jāteic. Tu ne visai taisnīgi izteici pārmetumu visam kristīgo karaspēkam. Kazaki būtu vainojami un pelnījuši nāvi, ja tie būtu piedzērušies karagājiena laikā, kaujā, grūtā, smagā darbā: bet mēs sēdējām bez darba, slaistījāmies dīkā pilsētas priekšā. Ne gavēņu, ne cita kristīgās ticības aizlieguma nebija: kas gan lai būtu, ja bezdarbībā cilvēks nepiedzertos? Grēka te nav. Bet mēs tagad viņiem labāk parādīsim, ko nozīmē uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem. Agrāk sitām dūšīgi, bet nu tagad sitīsim tā, ka ne papēžus tie uz mājām nepārnesīs.»
Kureņa atamana runa iepatikās kazakiem. Viņi mazliet pacēla jau pilnīgi nodurtās galvas un daudzi pamāja piekrītoši ar galvu, piebilduši: «Labi pateica Kukubenko!» Bet Tarass Buļba, kas stāvēja netālu no koševoja, sacīja: «Nu, ko, ko- ševoj, acīm redzot Kukubenko ir teicis patiesību? Ko tu sacīsi uz to?»
«Ko es teikšu? Teikšu: lai ir svētīts arī tas tēvs, kas radījis tādu dēlu: nav vēl liela gudrība pasacīt pārmetuma vārdus, bet lielāka gudrība ir pasacīt tādu vārdu, kas, nenopeļot cilvēka nelaimi, uzmundrina to, piešķir viņam sparu, tāpat kā pieši piešķir sparu zirgam, kas ir atveldzējies ar ūdeni. Es pats gribēju sacīt jums pēc tam mierinātājus vārdus, bet Kukubenko attapās ātrāk.»
«Labi teica arī koševojs!» atsaucās aizkrāciešu rindās. «Labs vārds!» atkārtoja citi. Un paši sirmākie, kas stāvēja kā pelēki baloži, arī tie pamāja ar galvu, un, paraustījuši sirmās ūsas, klusu teica: «Labi teikts vārds!»
«Tad nu klausieties, pani!» turpināja koševojs. «Ieņemt cietoksni, ložņāt un rakņāties, kā to dara svešzemju vācu meistari — lai naidnieks viņu parauj! — ir nepieklājīgi un nav kazaku darbs. Bet, spriežot pēc tā, kas ir, ienaidnieks iegājis pilsētā ar nelielām rezervēm; ratu viņam nemaz nebija daudz. Ļaudis pilsētā izsalkuši, tātad visu apēdīs vienā rāvienā, un arī zirgiem siena… es nu nezinu, varbūt no debesīm kāds viņu svētais uzmetīs tiem uz dakšām… bet to nu arī dievs vien zina; bet viņu ksendzi, tie jau tikai ar vārdiem ir lieli. Un pēc tā vai cita, bet viņi izies no pilsētas. Tad nu sadalieties trīs baros un stājieties uz trim ceļiem vārtu priekšā. Galveno vārtu priekšā pieci kureņi, pārējo priekšā pa trim kureņiem, Djadkivskas un Korsuņas kureņi slēpnī. Pulkvedis Tarass ar pulku slēpnī! Titarevskas un Timoševskas kureņi vezumnieku labā sānā rezervei! Ščer- binovskas un Steblikivskas augšējais — kreisā sānā! Un ejiet ārā no rindām, puiši, kam asāki zobi vārdos, aizskariet ienaidnieku! Polim tukšgalvja daba: lamu neizcietīs; un varbūt šodien pat viņi visi iznāks aiz vārtiem. Kureņu ata- mani, pārbaudiet katrs savu kureni: kam trūkst vīru, papildiniet tos ar perejaslaviešu atliekām. Apskatiet visu no jauna! Izsniegt uz paģirām katram pa čarkai un pa maizes kukulim uz kazaku. Tikai, droši vien, visi vēl no vakarējā pieēduši, jo nav ko slēpt patiesību, visi tā saēdās, ka es brīnos, ka naktī neviens nav pārsprādzis pušu. Un tad vēl viens rīkojums: ja kāds krodzinieks žīds pārdos kazakam kaut jel vienu krūzi sīvā, tad es viņam piesitīšu pašā pierē cūkas ausi, tādam sunim, un pakāršu ar kājām uz augšu! Nu, tad pie darba, brālīši! Pie darba!»
Tā rīkoja koševojs, un visi tam paklanījās līdz jostas vietai un, neuzlikuši cepures, aizgāja pie saviem vezumiem un taboriem, un, kad jau bija aizgājuši pavisam tālu, tikai tad uzlika cepures. Visi sāka rīkoties: izmēģināja zobenus un šķēpus, bēra no maisiem pulveri pulvera ragos, vilka un norīkoja vezumus un izraudzīja zirgus.
Iedams projām pie sava pulka, Tarass domāja un nevarēja izdomāt, kur gan bija palicis Andrijs, vai viņu saņēma gūstā kopā ar citiem un sasēja miegā? Taču nē, Andrijs nav tāds, lai dotos dzīvs gūstā. Starp nosistajiem kazakiem arī viņu neredzēja. Tarass bija stipri nogrimis domās un gāja pulkam priekšā, nedzirdēdams, ka viņu labu laiku sauca kāds vārdā. «Kam manis vajag?» sacīja viņš beidzot attapdamies. Viņa priekšā stāvēja žīds Jankelis.
«Pulkveža kungs, pulkveža kungs!» runāja žīds steidzīgu un saraustītu balsi, it kā gribēdams pavēstīt kadu diezgan svarīgu ziņu. «Es biju pilsētā, pulkveža kungs.»
Tarass palūkojās žīdā un pabrīnījās par to, ka tas jau bija paspējis būt pilsētā. «Kāds ienaidnieks tad tevi turp aizrāva?»
«Es tūlīt izstāstīšu,» sacīja Jankelis. «Kolīdz es izdzirdēju rītausmā troksni un kazaki sāka šaut, es paķēru svārkus un, neuzvilcis tos, devos turp skriešus, pa ceļam tikai uzģērbu tos mugurā, jo gribēju drīzāk uzzināt, kāpēc ir troksnis, kāpēc kazaki pašā rītausmā sākuši šaut. Es ņēmu un at- skrēju līdz pašiem pilsētas vārtiem tai brīdī, kad pēdējais karaspēks gāja iekšā pilsētā. Skatos — daļas priekšā pans karodznieks Gaļandovičs. Viņš man ir pazīstams cilvēks: jau kopš trīs gadiem aizdevu viņam simt zelta gabalu. Es viņam pakaļ, it kā tādēļ, lai izspiestu no viņa parādu, un iegāju kopā ar viņiem pilsētā.»