«Kā tad tu iegāji pilsētā, un vēl pat parādu gribēji izspiest?» sacīja Buļba. «Un viņš nelika tevi turpat pakārt kā suni?»
«A, nudien, gribēja pakārt,» atbildēja žīds, «viņa kalpi jau mani bija saķēruši un apmeta virvi ap kaklu; bet es sāku lūgties panu, ka pagaidīšu parādu, cik ilgi pans grib, un apsolīju vēl viņam aizdot, tiklīdz viņš man palīdzēs salasīt parādus no citiem bruņiniekiem; jo panam karodzniekam, — es panam visu sacīšu, — nav pat ir viena zelta gabala kabatā. Kaut gan viņam ir mājas, un muižas, un četras pilis, un stepes zeme līdz pašai Šklovai, bet graša viņam, tāpat kā kazakam, nemaz nav. Un tagad, ja viņu nebūtu apbruņojuši Breslavas žīdi, viņam nebūtu pat ar ko karā izjāt. Tāpēc jau viņš arī seimā nebija …»
«Ko tad tu darīji pilsētā? Redzēji mūsējos?»
«Kā tad! Mūsējo tur daudz: Icka, Rachums, Samuilo, Chai- valochs, žīds nomnieks…»
«Kaut viņi izputētu, suņi!» iesaucās dusmodamies Tarass. «Ko tu man kladzini savu žīdu cilti? Es tev vaicāju par mūsu aizkrāciešiem.»
«Mūsu aizkrāciešus neesmu redzējis; bet redzēju vienīgi panu Andriju.»
«Andriju redzēji?» iesaucās Buļba. «Nu ko tad tu, kur tu viņu redzēji? pagrabā? bedrē? apsmiets? sasiets?» «Kas gan būtu iedrošinājies sasiet panu Andriju? Tagad viņš tik lepns bruņinieks… Nudien es nepazinu! Ir uzpleči zeltā, ir piedurkņu gali zeltā, ir zīmotnes zeltā, ir cepure zeltā, ir gar jostu zelts, un visur zelts, un tikai zelts. Tā kā kad saulīte sāk lūkoties pavasarī, kad dārzā katrs putniņš pīkst un dzied, un zālīte smaržo, tā arī viņš viscaur mirdz zeltā. Arī zirgu viņam iedevis vojevoda pašu labāko piedevām; divi simti zelta rubļu maksā viens tāds zirgs.
Buļba sastinga. «Kāpēc tad viņš uzvilcis svešu tērpu?»
«Tāpēc, ka tas labāks, tāpēc arī uzvilka. Un pats jādelē, un citi jādelē; un viņš māca, un viņu māca: kā visbagātākais poļu pans!»
«Kas tad viņu piespiedis?»
«Es taču nesaku, ka viņam kāds to būtu piespiedis. Vai tad pans nezina, ka viņš pēc savas gribas pārgāja pie viņiem?»
«Kas pārgāja?»
«Nu, pans Andrijs.»
«Kur pārgāja?»
«Pārgāja viņu pusē; tagad viņš jau ir pilnīgi viņējais.»
«Melo, cūkas auss!»
«Kā gan iespējams, ka es melotu? Vai tad es esmu muļķis, ka melošu? Pats uz savas galvas lai melotu? Vai tad es nezinu, ka žīdu pakārs kā suni, ja viņš samelosies pana priekšā?»
«Tātad iznāk, ka viņš, pēc tavām domām, pārdevis tēvzemi un ticību?»
«To taču es nesaku, ka viņš būtu ko pārdevis: es tikai sacīju, ka viņš ir pārgājis pie tiem.»
«Melo, velna žīds! Tādas lietas nav notikušas kristīgu ļaužu zemē! Tu sajauc, suns!»
«Lai zāle uzaug uz manas mājas sliekšņa, ja es ko sajaucu. Lai katrs spļauj virsū mana tēva, mātes, tēvoča un tēvtēva, un mana mātestēva kapam, ja es ko jaucu. Ja pans grib, es pat pateikšu arī to, kāpēc viņš pārgāja pie viņiem.»
«Kāpēc?»
«Vojevodam ir meitiņa — skaistule, dievs svētais! kas par skaistuli!» Te žīds centās, kā vien spēja, izrādīt ar savu seju skaistumu, izplētis rokas, piemiedzis aci un sašķobījis uz sāniem muti, it kā ko garšodams.
«Nu, un kas par to?»
«Viņas dēļ viņš arī visu izdarīja un pārgāja. Ja cilvēks iemīlas, tad viņš ir tas pats, kas pazole, ko, ja izmērcēsi ūdenī, ņem liec — un viņa salieksies.»
Buļba kļuva stipri domīgs. Viņš atcerējās, ka varena ir vājas sievietes vara, ka daudzus stiprus tā ir pazudinājusi, ka padevīga no šās puses ir Andrija daba;un viņš stāvēja ilgi kā ierakts vienā un tai pašā vietā.
«Klausies, pan, es visu izstāstīšu panam,» runāja žīds. «Tiklīdz es izdzirdēju troksni un ieraudzīju, ka iet iekšā pa pilsētas vārtiem, es paķēru katram gadījumam sev līdzi pērļu virknīti, jo pilsētā ir skaistules un muižnieces; un, ja ir skaistules un muižnieces, sacīju es sev, tad kaut arī viņām nav ko ēst, bet pērles tomēr nopirks. Un, tiklīdz karodznieka kalpi ielaida mani, es skrēju uz vojevodas māju pārdot pērles. Iztaujāju visu no kalpones tatarietes: «Būs kāzas tūlīt, tiklīdz padzīs aizkrāciešus. Pans Andrijs ir apsolījis padzīt aizkrāciešus.»
«Un tu nenositi turpat uz vietas viņu, velna dēlu?» iesaucās Buļba.
«Kāpēc tad sist? Viņš ir pārgājis labprātīgi. Vai cilvēks vainīgs? Tur viņam ir labāk, turp arī pārgāja.»
«Un tu redzēji viņu pašā vaigā?»
«Nudien, pašā vaigā! Tik dūšīgs karotājs1 No visiem izskatīgākais. Lai dievs dod viņam veselību, mani tūdaļ pazina; un, kad es piegāju tam klāt, tūlīt teica …»
«Ko tad viņš teica?»
«Viņš teica — papriekšu pameta ar pirkstu, un pēc tam teica: «Jankel!» Un es: «Pan Andrij!» saku. «Jankel! pasaki tēvam, pasaki brālim, pasaki kazakiem, pasaki aizkrāciešiem, pasaki visiem, ka tēvs man nav vairs tēvs, brālis nav brālis, biedrs nav biedrs, un ka es ar viņiem visiem kaušos, ar visiem kaušos!»»
«Melo, velna Jūdas!» kliedza Tarass, zaudējis savaldīšanos. «Melo, suns! Tu arī Kristu krustā piesiti, dieva nolādētais cilvēk! Es tevi nositīšu, sātan! Pazūdi no šejienes, citādi — tepat tev būs nāve!» To sacījis, Tarass izrāva savu zobenu. Pārbiedētais žīds laida vaļā tūlīt ļekatas, ko vien nesa viņa tievie, sausie lieli. Viņš vēl ilgi skrēja neatskatīdamies pa kazaku taboru un pēc tam vēl tālu pa klajo lauku, kaut gan Tarass nemaz nedzinās viņam paka], pārdomājis, ka nav prātīgi izgāzt ātrās dusmas pār pirmo, kas ir pagadījies ceļā.