Tagad viņš atcerējās, ka redzēja pagājušo nakti Andriju, kas gāja cauri nometnei ar kādu sievieti, un nolieca sirmo galvu, bet arvien vēl negribēja ticēt, ka būtu varējusi notikt tāda kauna lieta un ka viņa paša dēls pārdevis ticību un dvēseli.
Beidzot viņš veda savu pulku uz slēpni un nozuda ar to aiz meža, kas vēl bija vienīgais, ko kazaki nebija nodedzinājuši. Bet aizkrācieši, gan kājnieki, gan zirdzinieki, devās pa trīs ceļiem uz trīs vārtiem. Viens aiz otra plūda kureņi: uman- skiešu, popovičeviešu, kaņevskiešu, steblikivskiešu, ņezamai- noviešu, gurguziešu, titarevskiešu, timoševskiešu. Vienīgi perejaslaviešu nebija. Stipri bija piesviķojušies tā kazaki, un nosviķojuši savu daļu. Dažs atmodās sasiets ienaidnieka rokās, dažs, pat nepamodies, miegā pārgāja vēsajā zemes klēpī, un pats atamans Chļibs bez biksēm un virsdrēbēm atjēdzās poļu pulkā.
Pilsētā izdzirda kazaku kustību. Visi izbira uz vaļņa, un kazaku priekšā bija dzīva glezna: poļu bruņinieki, viens par otru skaistāks, stāvēja uz vaļņa. Vara cepures mirdzēja kā saules, izrotātas baltām, kā gulbis spalvām. Citiem bija vieglas cepurītes, rožainas un gaiši zilas, ar virsiem, kas bija nolocīti uz auss; svārki ar atmetināmām piedurknēm, izšūti ar zeltu un vienkārši apšūti ar saitiņu; vēl citiem zobeni un ieroči dārgās makstīs, par kuriem pani dārgi piemaksāja, — un daudz bija dažādu citu greznumu. Priekšā lepni stāvēja, sarkanā ar zeltu izrotātā cepurē, budžaniešu pulkvedis. Smags bija pulkvedis, par visiem garāks un resnāks, un platie, dārgie svārki tik tikko apņēma viņu. Otrā pusē, gandrīz pret sānu vārtiem, stāvēja otrs pulkvedis, neliels vīrs, pilnīgi izkaltis; bet mazās redzīgās acis dzīvi lūkojās caur biezi saaugušajām uzacīm, un viņš veikli grozījās uz visām pusēm, sparīgi norādīdams ar savu tievo, sauso roku, izdalot pavēles; varēja redzēt, ka, neraugoties uz savu mazo ķermeni, viņš labi prata kara mākslu. Netālu no viņa stāvēja karodznieks, garš garš, ar kuplām ūsām, un, likās, viņa sejai netrūka krāsas: pans mīlēja saldus medus dzērienus un krietnas dzīres. Un aiz viņiem bija redzami daudzi visādi muižnieki, apbruņojušies, dažs par saviem červonciem, dažs uz karaļa rēķina, dažs par žīdu naudu, ieķīlājis visu, ko vien varēja atrast senču pilīs. Netrūka arī visādu senatoru liekēžu, kurus sev ņēma līdzi senatori goda mielastos, kas zaga no galda un no bufetes sudraba kausus un, pēc šīsdienas goda, otrā dienā sēdās uz bukas vadīt kaut kāda pana zirgus. Tur bija visādi. Dažreiz tiem pat ne iedzert nebija par ko, bet uz karu visi bija izgreznojušies. Kazaku rindas klusu stāvēja mūru priekšā. Ne uz viena no viņiem nebija zelta; varbūt tikai šur tur tas mirdzēja zobenu rokturos im šauteņu apkalumos. Kazaki nemīlēja bagātīgi greznoties kaujās; tiem bija vienkārši bruņu krekli un svārki, un tālu melnoja un spīdēja viņu melni 1ās- mojošās jērenes.
Divi kazaki izjāja uz priekšu no aizkrāciešu rindām: viens vēl pavisam jauns, otrs vecāks, abi atskabargainām valodām, un arī darbos tie bija krietni kazaki: Ochrims Našs un Mikita Golokopitenko. Viņiem pakaļ izjāja arī Demids Popovičs, plecīgs kazaks, kas jau sen mētājās pa Seču, bijis pie Adriano- poles un daudz izcietis savā mūžā: bija dedzis ugunī un atskrējis uz Seču ar darvas pieziestu, nomelnējušu galvu un izdegušām ūsām; bet Popovičs no jauna atžirga, ataudzināja čupri, ko aizlikt aiz auss, izaudzināja ūsas, kuplas un melnas kā darva. Un stiprs bija Popovičs uz kodīgiem vārdiem.
«A, kas par skaistiem tērpiem visam karaspēkam, un es gribētu zināt, vai arī spēki karaspēkam ir tikpat skaisti?»
«Lūk, es jūs!» sauca no augšas lielais pulkvedis, «visus sasiešu! Atdodiet, puiši, šautenes un zirgus. Redzējāt, kā es sasēju jūsējos? Uzvediet viņiem uz vaļņa aizkrāciešus!»
Un izveda uz valni virvēm sasietos aizkrāciešus. Viņu priekšgalā bija pulka atamans Chļibs, bez biksēm un virstērpa, — tāds, kādu viņu dzērumā bija saķēruši. Nodūra uz zemi galvu atamans, kaunēdamies sava kailuma savu pašu kazaku priekšā un tā, ka nonācis gūstā aizmidzis kā suns. Un vienā naktī bija nosirmojusi viņa varenā galva.
«Nenoskumsti, Chļib! Izpestīsim!» sauca viņam no apakšas kazaki.
«Neskumsti, draudziņ!» piebalsoja kureņa atamans Boro- datijs: «Tā nav tava vaina, ka saķēra tevi kailu: nelaime var notikt ar katru cilvēku; bet kauns ir viņiem, ka izlikuši tevi par apsmieklu, neapseguši kā pieklājas tavu kailumu.»
«Jūs, kā redzams, esat varonīgs karaspēks pret aizmigušajiem?» runāja, uz valni raudzīdamies, Golokopitenko.
«Nu, pagaidiet, nogriezīsim jums čuprus!» sauca no augšas.
«Es gribētu gan redzēt, kā viņi mums nogriezīs čuprus!» sacīja Popovičs, apgriezies viņu priekšā uz zirga, un pēc tam, paraudzījies savējos, teica: «Nu ko! Var jau būt, ka ļachi arī runā taisnību: ja viņus izvedīs laukā tur tas resnvēderis, tas viņiem visiem būs labs patvērums.»
«Kāpēc tad tu domā, ka tas viņiem būs labs patvērums?» sacīja kazaki, zinādami, ka Popovičs katrā ziņā gatavojās kaut ko palaist.
«Nu tāpēc, ka aiz viņa paslēpsies viss karaspēks, un vairs ne velna no viņa aizvēderes neaizsniegsi ar pīķi!»
Visi kazaki sāka smieties; un vēl ilgi daudzi no viņiem šūpoja galvas runādami: «Tad ta Popovičs! Ja jau kādu paņems uz grauda, tad tikai…» Bet kazaki neteica, kas par «tikai».
«Atkāpieties, atkāpieties ātrāk no mūriem!» kliedza koševojs; jo ļachi, šķiet, neizturēja kodīgos vārdus, un pulkvedis pamāja ar roku. Tik tikko kazaki pagāja nost, kad norībēja no vaļņa karteča. Uz vaļņa sāka rosīties, pārādījās pats sirmais vojevoda zirgā. Vārti atdarījās, un iznāca karaspēks. Priekšgalā līdzenā kavalerijas ierindā izjāja izšuvumiem bagāti rotātie huzari. Aiz viņiem kareivji bruņu kreklos, pēc tam aizsedzēji ar pīķiem, pēc tam vīri visi vara cepurēs, pēc tam jāja atsevišķi labākie muižnieki, katrs tērpies pēc savas gaumes. Lepnie muižnieki negribēja iejaukties ierindā starp citiem, un, kam nebija komandas, tas jāja viens ar saviem kalpiem. Pēc tam atkal ierindas, un aiz tām izjāja karodznieks; pēc viņa atkal ierindas, un izjāja lepnais pulkvedis; bet jau aiz visa karaspēka kā pēdējais izjāja sīkais pulkvedis.