Выбрать главу

«Neatļaut viņiem! Neļaut viņiem sakārtoties un stāties rindās!» sauca koševojs. «Reizē spiediet tiem virsū visus kureņus! Atstājiet visus citus vārtus! Titarevskiešu kurenis, uzbrukt no sāna! Djadkivskiešu kurenis, — no otra! Spiediet uz aizmuguri, Kukubenko un Polivoda! Traucējiet, traucējiet un izkliedējiet viņus!» Un triecās no visām pusēm kazaki, ap­mulsināja un sajauca viņus, un arī paši sajuka. Neļāva pat ne šaušanu izdarīt; gāja vaļā ar šķēpiem un pīķiem. Visi iejuka barā, un katram bija izdevība parādīt sevi. Demids Popovičs nodūra trīs vienkāršus un divus augstākus muiž­niekus nosita no zirgiem teikdams: «Kas par labiem zir­giem! Tādus zirgus es sen gribēju dabūt.» Un aizdzina zirgus tālu laukā, uzsaukdams stāvošiem kazakiem, lai viņi tos sa­ņem. Pēc tam viņš no jauna ielauzās burzmā, metās atkal virsū no zirgiem nosistajiem muižniekiem, vienu nogalināja, bet otram uzmeta cilpu kaklā, piesēja to segliem un vilka to pa visu lauku, noņēmis tam zobenu ar dārgu rokturi un noraisījis no vidukļa veselu jostu ar červonciem. Kobita, krietns kazaks un vēl jauns, arī saķērās ar vienu no drošsir­dīgākajiem vīriem poļu karaspēkā, un viņi ilgi cīnījās. Uz­sāka jau tuvcīņu, kazaks to jau bija pievarējis un, nogāzis, iecirta asu turku dunci krūtīs; bet nepaglābās arī pats. Tai pašā brīdī trāpija viņam deniņos karsta lode. Nogāza viņu slavenākais no paniem, skaistākais un vecas kņazu cilts bruņinieks. Kā slaida papele auļoja viņš savā salnajā zirgā. Un daudz jau viņš bija parādījis varonīgo labieša veik­lību: divi aizkrāciešus pārcirtis uz pusēm; Fjodoru Koržu, krietno kazaku, nogāza kopā ar zirgu, izšāva uz zirgu un kazaku aizsniedza ar pīķi; daudziem viņš nocirta galvas un rokas un nogāza kazaku Kobitu, ietriekdams viņam lodi deniņos. «Lūk, ar ko es gribētu izmēģināt spēkus!» sauca ņezamainoviešu kureņa atamans Kukubenko. Palaidis auļos zirgu, aizdrāzās viņam tieši aizmugurē un stipri iekliedzās, tā kā visi tuvumā esošie nodrebēja no necilvēcīgā kliedziena. Ļachs gribēja jau pēkšņi pagriezt savu zirgu un nostāties tam pretī ar seju; bet zirgs nepaklausīja: briesmīgā kliedziena izbiedēts, tas metās sānis, un panāca to ar šautenes lodi Ku­kubenko. Iestrēga viņam muguras lāpstiņā karstā lode, un viņš novēlās no zirga. Bet ari tagad ļachs vēl nepadevās: viņš ar­vien vēl centās ienaidniekam iecirst, bet roka bija kļuvusi vāja, tā nokrita kopā ar zobenu. Bet Kukubenko, paņēmis abās rokās savu smago šķēpu, ietrieca viņam to pa­visam nobālušajās lūpās: izsita divus baltus zobus šķēps, pāršķēla uz pusēm mēli, pārsita rīkles skriemeli un ieurbās dziļi zemē. Tā viņš to pienagloja tur uz mūžiem pie vēsās zemes. Ar strūklu uzsitās augšup augstās muižnieku asinis, sārtas kā piekrastes irbenes, un nokrāsoja visus viņa zeltā izšūtos dzeltenos svārkus. Bet Kukubenko jau bija pametis viņu un ielauzies ar saviem ņezamainoviešiem citā barā. «Ek, pameta nepievācis tādu dārgu rotu!» sacīja Umanas Ikureņa atamans Borodatijs, atjājis no savējiem uz vietu, kur gulēja Kukubenka nogalinātais muižnieks. «Es esmu no­sitis septiņus muižniekus ar savu roku, bet tādas rotas ne­esmu vēl nevienam redzējis.» Un savaldzināja Borodatiju mantkārība: pieliecās, lai noņemtu no tā dārgās mantas, iz­ņēma jau turku dunci ar krāsainu dārgakmeņu apkalumu, noraisīja no vidukļa jostu ar červonciem, noņēma no krū­tīm somu ar smalku veļu, dārgu sudrabu un meitenes matu sprogu, kas bija glabāta piemiņai. Un nedzirdēja Borodatijs, kā uzbrāzās viņam no muguras sarkandegunis karodznieks, ko viņš jau divreiz bija notriecis no segliem un devis pie­miņai krietnu cirtienu. Atvēzējās viņš ar visu plecu un cirta tam ar zobenu pa noliekto kaklu. Nebija uz labu kazaka mantkārība: atsprāga varenā galva un nokrita bezgalvainais līķis, tālu apkārt rasinot zemi. Lidoja pret augstumiem cietā kazaka dvēsele, raukdama pieri un sašutusi, un reizē ar to brīnīdamās, ka tik agri izlidojusi no tāda spēcīga stāva. Ne­paguva karodznieks satvert atamana galvu aiz čupra, lai to piesietu pie segliem, kad bija jau klāt bargais atriebējs.

Kā debesīs peldošs vanags, mezdams daudz loku spēcī­giem spārniem, pēkšņi izplēties apstājās vienā vietā un metas no turienes kā bulta uz paipalu tēviņu, kas dzied pie paša ceļa, tā Tarasa dēls Ostaps uzbruka pēkšņi karodzniekam un ar vienu paņēmienu apmeta viņam ap kaklu virvi. Sarkanā karodznieka seja kļuva vēl sārtāka, kad ciešā cilpa aizvilka viņam rīkli: viņš ķērās pie pistoles, bet drebošā roka nespēja notēmēt šāvienu un lode tukšā aizskrēja pār lauku. Ostaps tepat no viņa paša segliem atraisīja zīda saiti, ko karodz­nieks bija vadājis sev līdzi gūstekņu sasiešanai., tin ar viņa paša saiti sasēja tam rokas un kājas, piemetināja virves galu pie segliem un aizvilka viņu pār lauku, saukdams skaļi kopā visus Umanas pulka kazakus, lai tie nāk nodot pēdējo godu atamanam. Kad umanieši izdzirda, ka viņu kureņa atamans Borodatijs nav vairs starp dzīvajiem, viņi pameta kaujas lauku un atskrēja pievākt viņa miesas, un tepat sāka ap­spriesties, ko izvēlēt par kureņa atamanu. Beidzot viņi sacīja: «Kas tur ko spriest? Labāku atamanu nevar izvē­lēties kā Ostapu Buļbas dēlu: viņš, tas gan tiesa, ir jaunāks par mums visiem, bet saprašana viņam kā vecam cilvēkam.»

Ostaps, noņēmis cepuri, pateicās visiem biedriem kazakiem par godu, nesāka aizbildināties ne ar jaunību, ne ar nepiedzī­vojušu saprātu, zinādams, ka ir kara laiks un tas tagad nav vietā, bet tūlīt pat vadīja tos tieši uz burzmu un parādīja viņiem visiem, ka viņi nebija velti to izvēlējuši par atamanu. Ļachi sāka just, ka lieta kļūst pārāk kaista, atkāpās un pār­skrēja laukumu, lai salasītos tā otrā galā. Bet zemais pulk­vedis pamāja pie pašiem vārtiem atsevišķi stāvošajām četrām svaigām sotņām, un no turienes izšāva karteču pret kazaku bariem. Bet tā neaizsniedza daudzus: lodes ķēra kazaku vēršus, kas mežonīgi noraudzījās kaujā. Ierēcās izbie­dētie vērši, pagriezās uz kazaku nometnēm, salauza vezumus un daudzus samīdīja. Bet šai brīdī Tarass, izsteidzies ar savu pulku no slēpņa, ar kliedzieniem metās tos gūstīt. Pagriezās atpakaļ viss satrakotais ganāmpulks, kliedzienu izbiedēts, un metās uz ļachu pulkiem, nogāza jātniekus, visus samīcīja un izklīdināja.